Jānis Dimza

Dzimis Ipiķu pagastā. Nodarbojās ar dažādiem sporta veidiem, tai skaitā grieķu—romiešu cīņu, boksu, futbolu.

1926. gada septembrī aizvadīja pirmās sacensības desmitcīņā.

1940. gada 17. jūnijā padomjarmijai ienākot Rīgā, žīdi un huligāni stacijas laukumā radīja nekārtības, ko nācās likvidēt policijai.

Liels bija latviešu pārsteigums, kad 1941, g. "Padomju Latvijas* 15. janvāra numurā toreizējais prokurors Soldnieks garā apsūdzībā rakstīja, ka sadursmes esot provocējusi policija. Tās provocēja nevis policija, bet žīdi un huligāni. Čekisti tomēr apcietināja vairākus augstākos policijas virsniekus un kārtībniekus. Apcietināto starpā atradās arī mūsu nopelniem bagātais vieglatlēts, toreizējais dzelzceļa policijas priekšnieka palīgs Jānis Dimza.

Pēc divām nedēļām Dimzu atbrīvoja. Ja kāds no sporta kolēgām Dimzam ieteica bēgt, tad viņš pasmaidīja un teica:

"Kāpēc? Vai tādēļ, ka es uzturēju kārtību un dažus žīdu huligānus izgrūdu no stacijas telpām, mani var sodīt?" Vienmēr Dimza bija optimistiski noskaņots.

Šoreiz 1940. g. 5 augustā, tas ir dienu pēc viņa pēdējās uzvaras lodes grūšanā ar sasniegumu 13,27 m, viņu uz žīda Josifa Špungina liecības pamata apcietināja, it kā par 17. jūnija nekārtību organizēšanu un vadīšanu. Ilgāku laiku par Dimzas cietuma gaitām nebija nekādu ziņu.

Tad ar kāda cietuma sarga starpniecību Dimzas kundze Elza saņēma vīra sūtītu slepenu vēstuli. Arī šais slepenajās vēstulēs Dimza par savām īstajām gaitām cietumā neko tuvāku nerakstīja. Ir zināms tikai, ka viņš simulējis slimību un 1940. g. 31. augustā ievietots cietuma slimnīcā.

Visus cietumos smokošos latviešu patriotus, kam bija nolemts dzimtenes cietumu kameras apmainīt pret Sibīrijas mūža mežu barakām, potēja. Ari Dimzam bija lemts šis moku ceļš un tādēļ to 1941. g.14. maijā potēja.

Pienāca vēsturiskais 22. jūnija rīts. Dimza un pārējie apcietinātie latvieši jau ticēja, ka viņi atkal varēs skatīt savas krāšņās dzimtenes laukus un pilsētas. Bet čekisti, redzēdami savas varas tuvo galu, izrēķinājās ar nevainīgajiem, neapbruņotajiem ledzīvotājiem. Lielo latviešu sportistu Jāni Dimzu kopā ar pārējiem Rīgas centrālcietumā palikušajiem patriotiem 23.jūnijā izsūtīja caur Pļaviņām Padomju savienības virzienā, kā tas redzams no atrastās zīmītes. Tās rakstītājs lūdza atradēju paziņot latviešiem, ka visi apcietinātie atrodoties ceļā uz Padomju savienību. Garastāvoklis visiem esot možs, un visi ticot, ka drīz atgriezīšoties dzimtenē. Viņu vidū esot arī sportists Jānis Dimza.

Daudzi baigi brīži vīra prombūtnes laikā bija jāpārdzīvo arī Dimzas kundzei. Latviešu tautas bende žīds Šustins pat solījās viņu apcietināt un abus dēlus ievietot patversmē. Tas tomēr nenotika, jo vācu karavīru asais zobens pārvilka svītru daudziem boļševiku neģēlīgajiem nodomiem.

Avots: Laikmets, 09.10.1942

Par viņa likteni līdz šim nebija ziņu. Tagad okupantu avoti apliecina, ka J. Dimza miris — vai nu izsūtījumā, vai okupantu cietumā.
Rīgas laikraksts Sports, rakstot par latviešu labākajiem desmitcīņniekiem, atceras arī kādreiz lielo meistaru Jāni Dimzu un raksta: "Karam sākoties, Dimza saslima un mira. Viens no viņa dēliem — Uldis — pievērsies smagatlētikai un trenējas Rīgas cīkstoņu vidū."

Pēc 18 gadiem tās ir pirmās tuvākās ziņas par J. Dimzu, kaut pasniegtas melīgā formā, jo sportistu boļševiki apcietināja un kādā nāvē viņš mums zudis, pagaidām ir nezināms.

Avots: Londonas avīze, 29.08.1958

Jānis Dimza bija ievērojams sportists - desmitcīņas čempions. 17.06.1940. izpildījis policijas dienesta pienākumu Rīgā, Stacijas laukumā. Demonstrācijas laikā izšāva gaisā. Jāni Dimzu nošāva bez tiesas 17.06.1940. 

Avots: Latvijas Okupācijas muzeja videoliecība Nr. 3064.