Kārlis Streipa

Tautskolu inspektors. Sieva - Marta Streipa.

Pēkšņi un negaidot pārtrūka viņa dzīves pavediens, pārtrūka pašā spēku briedumā, kad bija tik daudz iesāktu un nepabeigtu darbu, palika tik daudz spraustu, bet nesasniegtu mērķu.

Vidzemes sirdī, Jaunpiebalgas Bricos, latvju zemes kopēja ģimenē 1902.gada 23. martā sāk risināties Kārļa Streipas dzīves pavediens. Soli pa solim iet viņš tik bieži vērotās latviešu zemnieka dēla ikdienas dzīves gaitas, pavadīdams bērnību tēva mājās, kamēr jāsāk skolas durvis virināt. Skolas gaitas pagastskolā (Vecpiebalgas Greiveru pagastskolā), Jaunpiepalgas draudzes skolā un Madonas ģimnāzijā ir neatlaidīga darba gaitas. Pēc ģimnāzijas beigšanas 1922. gada pavasarī Streipam jāizšķiras: darīt vecāku vēlēšanos un studēt universitātē par ārstu vai inženieri, vai sekot savai domai un turpināt izglītību tā, lai vēlāk varētu stāties latviešu tautskolotāju rindās un kļūtu savai tautai par audzinātāju. Kad 1922. gada rudenī Rīgā nodibina skolotāju institūtu, Streipa ir izšķīries — viņš iestājas institūta pedagoģiskā klasē. Paiet gads ražīgā darbā, un 1923. gada pavasarī kā sekmīgākais audzēknis Streipa beidz klasi. Pirmais mērķis ir sasniegts, nu seko tālākais darbs latviešu tautskolā — jaunatnes audzināšanas un mācīšanas darbs. 1923. gada rudenī Streipa sāk savas tautskolotāja gaitas 1. Cēsu pilsētas pamatskolā. Trīspadsmit gadus strādā viņš šai skolā un tie ir neatlaidīga darba un sevis veidošanas gadi. Šai laikā, strādādams arī Cēsu valsts arodskolā par latviešu valodas skolotāju, Streipa gūst bagātīgu pieredzi jaunatnes audzināšanas un mācīšanas laukā. Tēvu valoda un vēsture saista visus šos gadus viņa interesi. Kā labāk jauno paaudzi ievadīt tēvu valodas zināšanu apcirkņos; kā labāk sniegt audzēkņiem vēstures faktus un atziņas, bija tie jautājumi, kas jauno tautskolotāju nodarbināja no pirmās darba dienas skolā.
Savos centienos Streipa neapsīkst — 1934. gada rudenī viņš iestājas Latvijas universitātē tautsaimniecības fakultātē. Diemžēl darba apstākļu dēļ viņš spiests studijas pārtraukt, fakultāti nebeidzis.
1935. gada sākums pievērš Streipu plašākam darba laukam — izglītības vadība ieceļ viņu par Daugavpils apriņķa 2. iecirkņa tautskolu inspektoru. Godam veic Streipa šo atbildīgo un grūto darbu, kaut gan inspektora darba sākuma gadi ir viņam īsti pārbaudījuma, bet reizē arī rūdīšanās gadi.
Nesaskaņas, kas rodas apriņķī skolotāju un sabiedrības starpā tautību un ticību dažādības dēļ, Streipa izlīdzina nevis laipojot, un iztopot abām strīdus pusēm, bet gan vienmēr stāvot taisnības pusē un asu un atklātu valodu sakot vainīgai pusei. 1938. gada 1. septembrī izglītības vadība Streipu pārceļ par tautskolu inspektoru uz Valmieras apriņķi. Nepilnus divus gadus lemts viņam darboties šai apriņķī: baigā 1940. gada sākumā viņu pārceļ par inspektoru uz Valkas apriņķi, bet jau pēc viena mēneša atbrīvo pavisam no inspektora amata, atstājot par skolotāju Mazsalacas valsts pamatskolā. Arī te Streipam nav lemts ilgi strādāt: pēc trim mēnešiem viņu pārceļ uz Cēsu nepilno vidusskolu un vēl trīs mēnešus vēlāk pret paša gribu ieceļ par Cēsu apriņķa pedagoģiskā kabineta metodiķi. Dažas dienas priekš sarkanās varas krišanas jau parakstīts lēmums, ka sākot ar 1941. gada 15. jūliju viņš atbrīvots no amata arī šai darba vietā.
Šajā baigajā laikā, ar īsta latvieša vīra drošo un nesatricināmo stāju Streipa izturēja smago pārbaudījuma gadu. Nekad un nekur pār viņa lūpām neplūda vārdi, kas kaut mirkli liktu šaubīties, ka viņa domas ir novērsušās par labu svešajai varai. Bija gadījumi, kad viņam nācās runāt sanāksmēs, konferencēs, klasē — tās bija runas, kurās nedzirdēja ne mazākās politiskās pieskaņas. Mierīgi, nosvērti, lietišķīgi viņš iztirzāja metodiskus vai audzināšanas jautājumus, pilnīgi ignorējot kaut kādu "sociālistisko un komunistisko viedokli" vai žīdu „vienīgo pareizo ceļu." Bija brīži, kad tuvāko draugu pulkā reizēm viņa vārdos pavīdēja sāpju smeldze; sāpes par zaudēto brīvību, sašutums par padibeņu un sabiedrības atkritumu valdības uzkundzēšanos smagi jo smagi nospieda viņa brīvā latvieša garu. Skāra viņa ģimeni arī čekas asiņainā roka, apcietinot un vēlāk nogalinot viņa brāli - pulkvedi Jāni Streipu. Arī šo smago pārdzīvojumu viņš pārcieta sevī, nezaudēdams latvieša ticību nākotnei un būdams pārliecināts, ka reiz tomēr sarkanā migla no latvju zemes klīdīs. Šī pārliecība viņu nevīla. Pēc boļševiku izdzīšanas Streipa stājās atkal pie darba izglītības lietu kārtošanā, šoreiz uzņemoties Cēsu apriņķa tautskolu inspekcijas un reizē arī izglītības nodaļas vadību. Šos pienākumus Streipa veica līdz pašam pēdējam laikam, vēl slimības gultā guļot, kārtodams un izšķirdams svarīgākos jautājumus.

Redzam viņu arī kā rosīgu aizsargu organizācijas darbinieku 10. Cēsu aizsargu pulkā. Sakarus ar aizsargu organizāciju Streipa nepārtrauc ne Daugavpilī, ne Valmierā, rosīgi darbodamies pulkos. Kā Daugavpilī, tā Valmierā viņš atlicina laiku, lai darbotos šo pilsētu latviešu biedrībās gan kā padomes un valdes loceklis, gan kultūras komisijas loceklis. Daugavpilī un Valmierā cieši saistās viņa darbība ar Latvijas skolotāju biedrību. Bez tam, Valmierā viņš ir Brāļu kapu komitējas Valmieras nodaļas loceklis un biedrības „Latvijas Vanagi" 1. apgabala priekšnieks. Līdz pašam pēdējam laikam Streipa ir bijis arī Cēsu pilsētas ev.-lut. draudzes padomes loceklis.

Avots: Izglītības mēnešraksts, 01.01.1943