Ludmila Špīlberga

Vecāki - Jēkabs Špīlbergs un Anna Špīlberga
Vīrs Jānis Simsons
Brāļi - Ernests Špīlbergs; Pēteris Špīlbergs; Žanis Špīlbergs un Viktors Špīlbergs

Kino lomas:
Mājup ar uzvaru (1947)
Laiku viesulī (1921)
Es karā aiziedams (1920)

Ludmila Špīlberģe ir Rīgas perifērijas bērns, augusi savvaļā un savā bērnībā nav minusi pilsētas akmeņus. Vējzaķu salai, kur norit aktrises jaunība, apkārt kļaujas Daugavas zilie ūdeņi, vasaras saulē zviln zālainās pļavas, bet rudeņos no jūras pūš asie, dzestrie vakaru vēji. Vecāki viņai vidzemnieki, kas savās jaunās dienās ienākuši Rīgā. Tēvs Jēkabs — valmierietis, māte Anna — cēsiniece. Špīlberģi bērniem svētīta ģimene: aktrisei vēl pieci brāļi, ar kuriem viņa aug kopā, zēniem būdama īsts nerātnību un draiskulību biedrs. Visu to, ko var puikas, var arī Ludmila. Neviens grāvis viņai nav par platu, neviens koks par augstu. Meitenei ir nieka lieta uzrāpties paša augstākā koka galotnē. Visi Vējzaķu salas bērni un jaunieši parasti draudzīgi turas kopā, jūtoties kā lielas ģimenes locekļi. Paaugušies, bērni un jaunieši Mārtiņos, Andrejos un Ziemsvētkos piekopj vecu veco čigānos iešanas paražu vai arī rīko masku balles. Pārģērbušies un visādi maskojušies, tie ciemojas visās mājās, kur viņiem kā mīļiem ciemiņiem plaši atvērtas durvis. Jokus taisīdami un smīdinādami, izrādnieki salas darba ļaudīm sagādā patiesu prieku. Ludmilai šais jautrību vakaros svarīga loma, viņa nepārspējama izdomā un viena no vispārdrošākiem delveriem. Pārģērbusies par matrozi, viņa dejo, līdz aizraujas elpa. Deja Ludmilai tā iepatīk, ka vēl tagad nožēlo, ka savā laikā nav mācījusies par dejotāju. Lieldienās visās salas malās uzkar šūpotnes un cits citam dāvina izkrāsotas olas. Meitenei ļoti patīk krāsot olas. Bet, olas krāsodama, viņa pie tā paša notriepj ar krāsu arī abus savus vaigus, lai izskatītos skaistāka. Krustmāte par to neganti pikta, kā nu tā liela meita varot ākstīties, kaut gan meitenei nav vairāk par septiņi gadi. Šis notikums māksliniecei palicis atmiņā, jo tā bijusi viņas pirmā aktrises grimēšanās. Ludmilai brālis jau jūrnieks; ziedu laikā viņš māsu vizina savā laivā. Apkārt skan lakstīgalu nebeidzamās dziesmas, no vienas uz otru vietu pārlido vērīgie ūdens putni, bet sala un ūdens pavasarīgi smaržo. Vasaras svētdienu vakaros salas zaļās pļavās un norās dūc dejas mūzika; tur priecājas Vējzaķu salas jaunatne. Bet Jāņu vakarā līgošana atskan malu malās. No laukiem ienākušie salinieki vēl nav aizmirsuši savas dzimtenes dziesmas. Tālumā gan dun lielpilsēta, bet te visur valda dabas vaļība.
Ludmilas tēvs omulīgs un saulains cilvēks, viņam tīk dziesmas, nostāsti, anekdoti un vaļas brīžos sava kāršu partija. Viņš ir labākais tenors savas biedrības korī. Būdams sabiedrisks cilvēks, Jēkabs Špīlberģis labprāt piedalās biedrību dzīvē, vairākās organizācijās ieņemdams svarīgus amatus. Viņš viens no pirmajiem Katrīndambja palīdzības biedrības dibinātājiem. Bet Špīlberģim laba pazīšanās arī Rīgas Latviešu biedrības aprindās, sevišķi aktieru vidū. Pie viņa mājā bieži ciemojas pazīstami sabiedriski darbinieki, ar kuriem tam draudzīgas attiecības. Šādās sanāksmēs valda jautrs gars un sprēgāt sprēgā asprātība. Sīkā, mazā meitene ziņkārīgi visu vēro un iegaumē. Viņai, tāpat kā tēvam, patīk smiekli un draiska jautrība. Ja varētu vien, visu dzīvi gribētu tā smieties. Bet vientuļai mājai nav svešas arī rūpes un ikdienas raizes. Mākslinieces māmuļa vairs nevar tik priecīgi smaidīt kā tēvs. Kā īsta rūpju māte viņa panesīgi un pacietīgi gādā par ģimenes un savu bērnu labklājību, ne atpūtas, ne miera nepazīdama. No istabas viņa ietek dārzā, no dārza iesteidzas virtuvē, pa ceļam šad un tad saplucinādama kustīgos zēnus, kas atkal nodarījuši nerātnības. Ludmila savu mantojumu saņēmusi ir no tēva, ir no mātes — no viena tai gaišais humors, no otra — smeldzes pilnās drāmatiskās izjūtas.