Jānis Staņislavs Roze
- Geburt:
- 03.04.1823
- Tot:
- 30.11.1897
- Kategorien:
- Maler
- Nationalitäten:
- lette
- Friedhof:
- Riga Great cemetery / Lielie kapi
Roze dzimis Rubenes pagasta krodzinieka ģimenē. Viņa kā mākslinieka veidošanās ir neskaidra, biogrāfiski fakti no senākiem rakstītiem avotiem, kuros izklāstīti pārstāsti un leģendāras ziņas par Rozes dēkaino dzīvi, nav dokumentāli apstiprināti. Domājams, pēc mācībām vietējās draudzes skolā 19.gs. 40.gados bijis kāda Rīgas daiļkrāsotāja un “kariešu lakotāja” māceklis un apgrozījies amatnieku vidē, kur bija vēl saglabājušās primitīvas stāj- un dekoratīvās glezniecības tradīcijas. 50.gadu sākumā Roze nokļuvis Sanktpēterburgā. Uz šo laiku attiecas viņa pirmais zināmais “Helēnas Cimzes portrets” (1851, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM). Tajā vēl amatnieciska nosacītība (pusfigūras silueta shematiska vienkāršošana, formu saplacinājums), tēla reprezentatīva statika savienojas ar reālistiski pārliecinošu, dzīvu un niansētu psiholoģiskās izteiksmes atveidojumu, precīzi un smalki fiksētām detaļām, harmonisku silto, neitralizētu, tumšu un gaišu toņu kolorītu.
Sanktpēterburgā Roze, sekojot, profesionālo, akadēmiski izglītoto gleznotāju paraugiem, pārvarēja amatniecisko tradīciju un jau 1854.g. ieguva akadēmiska brīvmākslinieka grādu, iesniedzot Mākslas akadēmijas padomei divus portretus. Vienā no tiem – “Pašportretā” (1854, LNMM) — tēla pozas nepiespiestība un atbrīvotība liecina par romantisma portreta atskaņām, bet plastiskās formas kļuvušas apjomīgākas, kompozīcija telpiskāka, naturālistiski iluzors efekts pastiprinājies, kas, domājams, uzrāda krievu 19.gs. 50.gadu portreta iespaidu. Aizceļojis uz Rietumeiropu, 1856. vai 1857.g. Roze apmetās Minhenē, kur kļuvis par galma portretista Jozefa Bernharta skolnieku. Jāšaubās, ka iegūtā skola bija pamatīga, tomēr te Roze acīmredzot apguva kādas augstākās tā laika sabiedrības portretista iemaņas, kuras varēja likt lietā pēc atgriešanās 1858.g. Krievijā.
Impērijas galvaspilsētā Roze mēģināja kļūt par visaugstāko oficiālo aprindu portretistu, domājams, izmantojot Bernharta skolnieka reputāciju. 19.gs. 60.gadu sākuma akadēmiskās izstādēs bija viņa darinātie lielkņaza Aleksandra (nākamā cara Aleksandra III), galma ministra grāfa Aleksandra Adlerberga, slavenā fortifikatora ģenerāļa Eduarda Totlebena portreti. 1861.g. Rozem Mākslas akadēmijas padome piešķīra augstāko — akadēmiķa — grādu (par vēl vienu pašportretu, kas nav saglabājies).
19.gs. 60.gados par mākslinieka pastāvīgo dzīves un darba vietu kļuva tomēr Rīga, kur viņš portretēja vietējos bagātos pilsoņus un varas pārstāvjus. Portretista produkcija, cik var spriest, bija plaša (Rozes nekrologā apgalvots, ka “būs rets nams Rīgas turīgāko iedzīvotāju starpā, kur neatrastos nelaiķa ražojumi”). Sākotnēji ienākumu bija pietiekami daudz, un Roze pat uzcēla 1874.g. Rīgas centrā namu, kurā iekārtoja viesnīcu. Bernharta skolas iespaids saskatāms parādiskajā “Landrāta Filipa Johanna Šulca portretā” (1861, LNMM), kurā oficiālā monumentalizācija savienojās ar dozētu pozas atbrīvotību, vaibstu izteiksmes piedienīgu laipnību, kas uzskatāms par bīdermeieriska portreta tradīcijas atskaņām. Apjomu plastika te vājinās, toties pastiprinās kontrastējošu krāstoņu aktivitāte. Naturālistiskas detalizācijas pakāpe ir augsta, un tā saglabājas arī vēlāk. Nākamo gadu zināmie portreti visbiežāk pieder kompozicionāli vienkāršākajam krūšu portreta tipam, kas dominē perioda mākslā (sk. vispārīgais perioda raksturojums, ikonogreāfija, formveide). Vidusmēra Rozes portretos pieaug naturālistiskā pasivitāte; statiska modeļa vizuālā veidola iespējami detalizēta fiksācija kļūst par galveno uzdevumu. Psiholoģiskās izteiksmes top mazāk dinamiskas, par modeļa garīgo dzīvi var kaut kādā mērā spriest pēc to psiholoģiskā pamatrakstura nenoteiktām atskaņām nekustīgos vaibstos. Reprezentāciju apliecina tikai svētdienīgie modes kostīmi. Vairums darbu, kuriem piemīt dokumentāla reālisma vērtības, gleznoti pēc fotogrāfijām (dažos zem plānā gleznojuma redzamas savilktas rūtiņas, kas norāda uz mazo attēlu palielināšanas tehniku). Rozes kolorīts atturīgs: patumši neitralizēti plašāki laukumi (melnie, pelēkie, brūnganie, olīvkrāsas kostīmiem, foniem, matiem), ar kuriem kontrastē balto kreklu un gaišie miesas krāsas toņi (“Vīrieša portrets”, “Sievietes portrets”, abi 19.gs. 60.—80.gadi, LNMM). Ikonogrāfiski neparastāks darbs ir “Sieviete ar vistu” (19.gs. 60.—80.gadi, LNMM): tēla akcentētais tautiskums atgādina sadzīviskos zemnieku tēlus ar mājdzīvniekiem, kādi bija raksturīgi kādreiz krievu gleznotājiem (Aleksejam Veneciānovam, Vasilijam Tropiņinam).
Rozes portretu vidū izceļama Rīgas Latviešu biedrības vadītāju portretu grupa un tās goda biedra Kr.Valdemāra portrets (visi ne agrāk par 1878, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk — RVKM). Portreti iekļaujami oficiālo portretu kategorijā (tos minētā gadā pasūtīja Rīgas Latviešu biedrība, un tie atradās biedrības zālē). Bija gleznoti pēc fotogrāfijām un piederēja parastajam lietišķajam dokumentējoši naturālistiska portreta tipam, tomēr nav uzskatāmi par ierindas pasūtījumu, bet par Rozes jaunlatvisko uzskatu liecību.
Saglabājušies rakstītie materiāli atklāj Rozi kā opozicionāru ar nacionālu pašapziņu. Juris Alunāns, kas pazina mākslinieku, atcerējās, ka viņš, “sirdīgs latvietis būdams .. muižniekus kā pagāns lādēja”. Rozes nekrologa autors viņu raksturoja kā cilvēku, kas “priekš latviešu lietām .. arvien izrādīja dzīvu interesi”. Iespējams, šī interese pamudināja viņu pieņemt arī pasūtījumu eļļā atkārtot baltvācu mākslinieka Frīdriha Maideļa gravīras par latviešu vēstures sižetiem, neraugoties uz to provācisko tendenciozitāti (“Rīgas dibināšana”, 1883—1884, LNMM).
Laikabiedru atmiņās un citos rakstītos avotos Roze parādās kā temperamentīgs, vērienīgs un uz izaicinājumiem orientēts cilvēks. Jaunības gados bijis trakulīgs, tajā pašā laikā spējīgs, izveicīgs, ar pievilcīgām manierēm, ar ko guva savu patronu atbalstu. Jāņem vērā viņa karjeras straujais kāpums, kas atgādina iespaidīgu avantūru: bez pamatīgas skolas, lielā mērā pateicoties apdāvinātībai un aktivitātei, Roze spēja iegūt augsto akadēmiķa un impērijas elites portretētāja statusu. Rīgā, neraugoties uz sākotnējiem panākumiem, viņš nespēja iekļauties vietējās pilsonības aprindās. Saglabājušies nostāsti par viņa ķildīgumu, izšķērdību, ekstravaganto un skandalozo uzvedību, kas ļāva Rīgas pilsoņiem saukt viņu par “trako” Rozi. 1879.g. viņš zaudēja jaunuzcelto namu. Savā mākslinieka praksē arvien vairāk izmantoja fotogrāfiju, ne tikai gleznojot pēc tās, bet arī vienkārši izkrāsojot palielinātus fotoportretus (vairāki šādi Rozem piedēvēti darbi atrodas Latvijas vēstures muzejā Rīgā). 1884. vai 1885.g. mākslinieks bija spiests atstāt Rīgu, ceļojis pa Eiropu un apmeties Nicā, kur gleznojis Krievijas valdošā nama locekļus, iespējams, liekot lietā vecos sakarus. 1895.g. jau slimais Roze atgriezās Rīgā, dzīvoja trūkumā un mira pēc diviem gadiem. Rīgā pie viņa mēģināja skoloties un viņa darbnīcu apmeklēja Arturs Baumanis, Staņislavs Birnbaums un Andrejs Lapiņš.
Avots: http://www.makslasvesture.lv
Keine Orte
Name | Beziehung | Beschreibung | ||
---|---|---|---|---|
1 | Jānis Cimze | Freund | ||
2 | Juris Neikens | Freund | ||
3 | Staņislavs Birnbaums | Schüler |
Keine Termine gesetzt