Romāns Grabovskis

Aktieris un režisors Grabovskis Romāns dzimis 1945.gada 8.novembrī Rīgā, administratīvu darbinieku ģimenē.

Mātesbrālis - aktieris un režisors Roberts Ligers.

Brālis - aktieris un režisors Leonīds Grabovskis.

Beidzis Gulbenes 2.vidusskolu (1969.g.), LVK Teātra fakultāti (1976.g.), Augstākos režisoru kursus Maskavā (1984.g.). Papildinājies režijā B.Brehta Starptautiskajā meistardarbnīcā Leipcigā (1993.g.).

Debitējis kino ar Ģirta lomu filmā "Ceļa zīmes" (1968.g.).

Valmieras Drāmas teātra aktieris (1970.g. - 1972.g.).

Jaunatnes teātra aktieris (no 1976.g.).

Jaunatnes teātra režisors (1984.g. -1986.g.). Iestudējis dzejas drāmu "Tālē gājēji" (1981.g.).
Bijis viesrežisors Leļļu, Liepājas un Valmieras Drāmas teātrī.

Darbojies amatieru teātrī. 90.gadu sākumā R.Grabovska vadītā "Komediantu kompānija" guvusi panākumus vairākos starptautiskos festivālos ar postabsurdiskās stilistikas pielietojumu H.Paukša dramaturģijas interpretācijā.

Zemnieku drāmas teātra direktors (1994.g. - 1995.g.).

*****

Gandrīz pirms gada — Kinodienās — šaubās un cerībās rakstījām par Rīgas videocentru, kam tobrīd bija galvenokārt grandiozas ieceres svars. Šai laikā darbs ir manāmi gājis uz priekšu. Tāpēc šodien intervija ar LPSR Valsts kinematogrāfijas komitejas video nodaļas vecāko redaktoru, kinorežisoru AUGUSTU SUKUTU.

— No kura laika tu no darbojies ar video ieviešanu Latvijā? Kāpēc?

— 1985. gada februārī sanāca kopā seši kino un teātra režisori: P. Krilovs, L. Ločmele, A. Eižvertiņa, V. Lūriņš, H. Paukšs, žurnālists V. Avotiņš un es. Mūs vadīja kopīga pārliecība, ka runas par teātra vai kino krīzi rada nevis ideju trūkums sabiedrībā, bet gan šo kolektīvo mākslu organizatoriskā un administratīvā rutīna. Rīgā bija jārada jauna tipa kultūras iestāde — Rīgas videocentrs. Izstrādājām deklarāciju, kurā bija vārdi: «Atbildība par jaunām darbības formām jāuzņemas jaunākajai paaudzei. Mūsu nopietnās mākslas (literatūra, mūzika, teātris, kino) fiziski «noveco». To atbalss jaunatnē un jaunatnes pārstāvniecība tajās ir nepietiekama. Tas rada šo mākslu pārstāvju domas, ka jaunatnē nav ideālu. Ticamāk — tā ir mākslu nespēja atrast pietiekami augstvērtīgus izteiksmes līdzekļus, kas atklātu, atmodinātu šos ideālus aktīvai sabiedriskai dzīvei. Jaunatnes auditorija, tās problēmas noteiks arī videocentra sabiedrisko pamatorientāciju. Mums jāvieno cilvēki nevis ar mākslas aizbildnieciskumu pār tiem, bet ar dialogu, jātiecas propagandēt kultūru un mākslu nevis kā piedevu dzīvei, bet gan kā vienu no būtiskākajām cilvēka pastāvēšanu garantējošām īpašībām…» To parakstīja 32 kino un teātra režisori, operatori, dramaturgi, žurnālisti. Minēšu tikai dažus no viņiem — K. Auškāps, G. Bandēns, A. Birkovs, V. Goldbergs, R. Grabovskis, D. Grīnvalds, M. Ķimele, J. Paškevičs, J. Podnieks, P. Putniņš…

— Kā jūs spējāt divu gadu (!) laikā iedibināt šo ieceri dzīvē? Kas jums palīdzēja?

— Vispirms jāmin Rīgas pilsētas vadība, poļu arhitekti un videoinženieri, Vecrīgas restaurācijas pārvaldes priekšnieks E. Darbinieks, Arhitektūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas priekšnieks G. Baumanis, Latvijas republikāniskā kinofilmu iznomas kantora direktors K. Bēms.

Videocentra radošā programma, deklarācija rada atbalsi Latvijas Kinematogrāfistu savienības valdes sekretariātā un LPSR Kinematogrāfijas komitejā. Tika panākta vienošanās ar Rīgas pilsētas TDP izpildkomiteju par Mārstaļu ielas 12. un 14. nama un ēkas Peitavas ielā 7 nodošanu Rīgas videocentra rīcībā. Gadu vēlāk, redzot mūsu neizsīkstošo optimismu un neatlaidību videojautājumu risināšanā, kinokomitejas priekšsēdētāja Elvīra Dreibande, kā viena no pirmajiem komiteju priekšsēdētājiem valstī, parakstīja pavēli par videonodaļas izveidošanu. Šo nodaļu vada Māris Gailis. Inženieris pēc izglītības, organizators pēc sūtības, viņš nu var pilnā mērā likt lietā savas zināšanas un prasmi. Labi, ka tas notiek tieši tagad, jo darītājcilvēki līdz šim bijuši par traucēkli mūsu apzināti un mērķtiecīgi iedibinātajām instrukcijām, paragrāfiem, bezdvēseliskumam, aiz tā stāvošai burta kalpu ierindai.

Gan M. Gailis, gan R. Rozenfelds (nodaļas inženieris, kura pārziņā ir Rīgas videocentra elektroniskā daļa) iekļāvās mūsu videogrupā jau tikpat kā no tās pirmsākuma. Savukārt V. Butkeviča, ko skatītāji pazīst no TV raidījuma «Ekrāna jaunumi», savā pārziņā tur visus videonomas jautājumus.

— Un nu ir tas brīdis, kad nodaļa pārtop videocentrā?

— Apspriežot mūsu statusu. Latvijas Kinematogrāfistu savienība un Kinokomiteja uzskatīja, ka videocentru nedrīkst iekļaut kādā jau esošā struktūrā (televīzijā, kinostudijā), kurai izveidots stabils saimnieciskais modelis. Esam pārliecināti, ka citādi mēs nevarētu patstāvīgi attīstīties, mums arvien būtu iespēja savās kļūdās ar kādu dalīties, notiktu tikai veco saimniekošanas metožu kosmētisks remonts, īpaši jāņem vērā kardināli atšķirīgā videoražošanas tehnoloģija un citas centra funkcijas. Tāpēc 1987. gada 30. aprīlī tika parakstīts Ministru Padomes rīkojums par saimnieciskā aprēķina uzņēmuma «Rīgas videocentrs» dibināšanu.

— Tātad pirmā mūsu kasešfilma nav aiz kalniem?

— Vienlaikus strādājam pie vairākiem videofilmu projektiem, kuri ražošanā «ieies» 1988. gadā. Šobrīd mūsu galvenais kreditors ir Vissavienības apvienība «Videofilma», ar kuru izveidojušās lietišķas attiecības. Šobrīd apvienības priekšgalā nostājies režisors O. Uralovs, kuru pazīstu gan kā savu kolēģi, gan kā atsaucīgu, konstruktīvu cilvēku.

Pirmā videofilma, kura tiks uzņemta, būs Andra Slapiņa «Baltijas džezs» (nosaukums nosacīts). Nākamā gada beigās tā tiks tiražēta videokasetēs, un tās ieņems savu vietu (gribētos teikt — neiegulsies) videonomā, videoveikalos, videosalonos, videoklubos, videotēkās un it visur mūsu valstī, kur būs video.

Īpašu interesi izraisa iecere, kas saistās ar kāda vēsturiska autobrauciena rekonstrukciju. Šis brauciens tolaik aptvēra gandrīz vai puspasauli. Uzņemšanas grupa jau veic priekšdarbus.

Ar republikas vadības atbalstu esam ievadījuši sarunas ar ārzemju firmām par šo filmu, un vairākām citām filmām, kā arī par seriālu, kas būs veltīts mūsu kultūras dzīves dokumentēšanai.

— Vai visas filmas uzņemsiet, montēsiet videotehnikā?

— «Rīgas videocentra» korpusi būs vārda tiešā nozīmē elektroniski «uzlādēti». Aparatūras iegādei un uzstādīšanai (projekts paredz mūsu speciālistu apmācīšanu montāžas darbos, kuri tiktu veikti attiecīgas inženierfirmas pārstāvju vadībā) nepieciešama pirmās kategorijas valūta. Un diezgan daudz. Lai mēs nekļūtu par Vissavienības apvienības filiāli, sava artava jāiegulda arī republikai, jo ir būtiski saglabāt savu patstāvību un aktīvi darboties arī Latvijas kultūras interesēs. Īpaši tagad, kad dibinās Latvijas Kultūras fonds. Mēs visi kopā esam ieinteresēti iedragāt to Vissavienības organizāciju monopolu, kuras gadiem ilgi centralizējušas mūsu kinokultūras apmaiņas dzīvi, gan komercjautājumos ar ārzemēm, gan starptautisku festivālu un forumu rīkošanā. Arī mūsu peļņai valūta jānonāk republikā, nevis šo starpnieku «kabatās».

— Jūs būsit saimnieciskā aprēķina uzņēmums. Bet vai videocentrs būs gatavs arī riskēt, uzņemot mākslinieciski sarežģītus darbus, kas nenesīs peļņu?

— Video, tāpat kā kino pagātnē un šodien, ir komercmāksla. Mēs vienmēr esam nicīgi raukuši sejas, kad kāds bikli ierunājās par kino komerciju. Gadu gadiem ar putām uz lūpām tika diskutēts par mākslu, un cik bieži tā parādījās mūsu filmās — to zināt jūs paši. Jāatceras, ka mūsu videofilmas nedrīkst iegulties plauktā. Tās jāpārdod. Taču tas nenozīmē, ka mēs necentīsimies izzināt un attīstīt videovalodas iespējas. Mākslinieciski sarežģīti darbi, ar tiem saistītie atklājumi un neveiksmes — tas nav risks videocentram, tā ir mūsu komercprogrammas apzināta sastāvdaļa. Videofilmas, kuras būs domātas tūkstošiem (nosacīti), nevis miljoniem, nonāks speciālos videoteātros, speciālos klubos, izsolēs, festivālos un forumos, kino un video kultūras muzejos. Tieši videotehnikas attīstība tuvinās videomākslu — mākslai.

— Ko jūs vēl liekat pamatā savam uzņēmumam bez jau pieminētās deklarācijas un saimnieciskā aprēķina?

— Šī ar elektronisko aparatūru apgādātā ēka, inženiertehniskais personāls, dienesti, viss būs pakļauts vienam — cilvēka iecerei. Inscenētāji (režisori, operatori, mākslinieki) tiks ar līgumattiecībām piesaistīti katrai konkrētai filmai. Tā veidosies domubiedru grupas. Savukārt videocentrs uzņemšanu «apgādās» ar filmu direktoriem, administratoriem.

— Bet kāpēc videocentrs, nevis vienkārši — kasešu videostudija?

— Oriģinālu kasešvideofilmu uzņemšana pēc Vissavienības apvienības «Videofilma», pēc PSRS un LPSR Valsts televīzijas un radio komiteju, dažādu organizāciju un iestāžu pasūtījuma nav vienīgā mūsu funkcija. Mūsu pakļautībā atradīsies videopropagandas centrs, kas koordinēs visa veida videoklubu, videopropagandas biroju, skolu, augstskolu videotēku utt. darbību. Apgādāts ar pirmklasīgu tehniku, tas operatīvi veiks šīs funkcijas.

— Kur izvietosies videopropagandas centrs?

— Tas būs «sajūgts» vienā kompleksā ar Kinopropagandas centru. Te būtu vietā ieskats vēsturē. Kino savulaik radās kā demokrātiska, plašai publikai pieejama māksla, kura gadu gaitā mūsu valstī kļuvusi elitāra. Tiem, kas nemācās Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūtā, jāsamierinās ar to, ko rāda kinofikācijas pārvalde. Bet tai ir liegta iespēja iepazīstināt skatītājus ar pasaules kino klasikas zelta fonda ievērojamāko daļu (filmām vai nu nav nopirktas autortiesības, vai nu kopijas ir festivālu laikos zagtas, tumšajās naktīs tās pavairojot). Kā savulaik rakstīja P. Bankovskis: «… Izveidojusies paradoksāla situācija. Vai var iedomāties, ka gleznotāji gleznotu tikai sev un tikai paši arī skatītu? Bet ar kino pie mums ir tā un tas šķiet dabiski. Cik ilgi vēl? .. .» Skatījās augsta ranga priekšnieki savās Maskavas vasarnīcās un kāda gan viņiem bija rūpe, ko rāda aiz stūra vai republikas kinoteātros un kādā stāvokli tie vispār atrodas. Vēl ilgi jutīsim robus, ko kultūrā iecirtušas ačgārnības arī filmu iepirkšanas politikā.

Tāpēc mūsu videonodaļa uzskatīja par nepieciešamu dibināt Rīgas Kinovideopropagandas centru. Atsaucība bija gan pilsētas galvenajā arhitektūras un plānošanas pārvaldē, gan Arhitektu savienībā. Ideja ieinteresēja A. Kronbergu, un tad jau ar konkrētiem priekšlikumiem devāmies pie PSRS Kinopropagandas biroja Latvijas nodaļas direktora Z. Kravaļa (Rīga, kuras biroja darbība ir viena no labākajām valstī, palikusi vienīgā, kur birojam nav savas kinozāles). No šī brīža sākām kārtot nepieciešamo dokumentāciju. Rīgas pilsētas vadība atvēlēja gruntsgabalu Vecrīgā.

Propagandas centrā būs trīs kino un divas videozāles. Viena — ar 600 vietām, kurā notiks kinopropagandas biroja lektoriji, starptautiski festivāli un forumi, otra — ar 200 vietām, kurā līdzīgi Maskavas. Ļeņingradas «Iluzionam» rādīs pasaules kino klasiku. Te atradīsies vieta arī kamerorķestrim, kas pavadīs mēmās filmas. Trešā zāle — ar 30 vietām — paredzēta darba skatēm. Lai pabērna lomā nebūtu lauku iedzīvotāji, centrs savas kinovideoprogrammas izrādīs arī regulāros izbraukumos.

Vēl viena daļēji atklāta kinovideo «zāle» paredzēta akcijām — arhitektu izprojektētajā «Aleksandra Stankes ejā» (viens no latviešu opermākslas celmlaužiem), kurā būs vieta un jumts virs galvas vēl 800 skatītājiem. Pilsētai savukārt te ieprojektēti kioski, veikali. Tiks rekonstruēta arī Rīdzenes gultne šajā rajonā. Ēkai jāpieņem apmeklētāji 1991. gadā.

— Šajā kultūrprogrammā iekļaujas arī kino muzejs, kura priekšsēdētājs — Augusts Sukuts. Kādēļ šķiet svarīgi vienlaikus rūpēties arī par šo ieceri?

— Jaunais mākslas zars — video nevar eksistēt bez savas pagātnes apzināšanās. Tūlīt pēc Kinodienām Latvijas KS iedibinājām Rīgas kinomuzeja komisiju. Jau saņemts Rīgas pilsētas TDP izpildkomitejas lēmums par ēkas Peitavas ielā 10/12 pie šķiršanu. Arhitekta A. Šēnberga vadībā izstrādāta pirmsprojekta dokumentācija muzeja pirmajai kārtai. Muzejs organizatoriski iekļausies PSRS Kinopropagandas biroja Latvijas nodaļas sastāvā, teritoriāli — atradīsies kaimiņos Rīgas videocentram un būs ar to radoši un «elektroniski» saistīts. Muzeja zinātnisko domu sabiedriskā kārtā vada J. Civjans, A. Redovičs, I. Pērkone. Viņi piedāvās atgriezties mūsu bērnībā, pirmskinematogrāfa periodā — sava vieta te būs cilvēkēdājam, Frankenšteinam, sava — Limjēriem, Meljesam; zootropiem, mutoskopiem, ēnu teātrim (darbosies eksperimentālā skatuve). Mēs būtu pateicīgi, ja ļaudis republikā jaunajam muzejam piedāvātu kino tehniku, vecas filmas (šodien tās vēl jums stāv skapī, rīt jau sabirzt putekļos). Šajās dienās vairākus retus kadrus mums atdāvināja gleznotājs I. Reinholds, unikālu kameru — inženieris J. Stiprais. Viens no muzeja darbības virzieniem būs arī latviešu kinomākslas popularizācija pasaulē. Te mūsu apmaiņas zelta fonds būs latviešu dokumentālais kino.

1989. gadā viens no pirmajiem kinomuzejiem valsti vērs savas durvis.

— Videocentra ideja kādreiz radās vienlaikus ar domu par jauna teātra nepieciešamību.

— Jā, taču teātra ļaudis pamazām no mums attālinājās un viņu darbība apsīka Tomēr arī šodien mums ir pārliecība, ka videocentram jāaug kopā ar savu aktieru studiju. Mārstaļu ielas 12. un 14. ēkas iekšējais pagalms tiks pārklāts ar jumtu — te iekārtos zāli ar 60 līdz 70 skatītāju vietām, paredzot režijas pulti, gaismas, ģērbtuves aktieriem. Mums ir būtiski saglabāt elektroniskās mājas kodolā dzīva aktiera sirdi.

— Tu minēji festivālus un forumus... Pagājušā gada Kinodienu atraktivitāti līdzsvaroja kinoforuma «Arsenāls» nopietnība. Pirmo reizi valsti kopā tika rādītas pēdējo gadu LABĀKĀS Jauno kinematogrāfistu filmas. Kā šis darbs tiks turpināts?

— Ar mūsu nodaļas iniciatīvu un Latvijas Kinematogrāfistu savienības atbalstu ir pieņemts PSRS Kinematogrāfistu savienības valdes sekretariāta lēmums, ka kinoforums «Arsenāls» Rīgā kļūs par tradicionālu pasākumu. Izveidota foruma komisija, ko vada PSRS KS valdes sekretārs S. Solovjovs. Tātad reizi divos gados augusta beigās kopā pulcēsies savdabīgākie gan mūsu valsts, gan ārzemju alternatīvā kino veidotāji. Tiks rādītas to režisoru filmas, kuri lauž jaunus ceļus kino valodā, kā arī eksperimentāli, sarežģīti darbi. Skaidrs ir viens — komercmāksla šajā forumā netiks pārstāvēta.

— Vai tu pats turpmāk iesi uz kino vai skatīsies video?

— Patlaban tam pietrūkst laika. Turklāt oriģinālu, tikai videoekrānam radītu filmu ir maz. Un arī tās ekspluatē kino, televīzijas valodu. Patlaban mēs tikai atšķiram videoābeci, taču tās lappuses kā zīmes ir jau ieaustas pasaules mākslas «deķī». Ar laiku mēs veidosim mājās savu videobibliotēku, kurā būs gan pasaules kinoklasika, mūzikli, kriminālfilmas, memuāri, būs ēdienreceptes, fizikas kurss un futbola mači, būs autorfilmas. Kino kopš Limjēru laikiem attīstījies kā mākslas veids, kas paredzēts daudzu cilvēku vienotai uztverei. Video ienes citu uztveres kategoriju — individuālo. Un šī dialektiskā sadure, kas tikai tagad sākas starp savrupo un kopus uztveri, ir varbūt centrālā kinomākslas attīstības problēma.

Kinorežisoru Augustu Sukutu intervēja

SARMĪTE ĒLERTE

P. S. Jānosauc arī tie, kas ārpus sava darba laika ir palīdzējuši un palīdz videocentra tapšanā un veido tā aktīvu: A. Ārgale, M. Apsītis (arhitekti), G. Strads (ekonomists), I. Gaile (juriste), A. Salmiņš (laborants), Z. Auziņa (fotogrāfe), L. Viduleja (muzikoloģe), R. Meļķe (grāmatvede), J. Civjans (kinozinātnieks), M. Brauns (komponists), J. Iļjins, H. Zālītis (skolnieki), E. Liepinš (jā, jā, tas pats), J. Pakalniņš (students), A. Slapiņš, V. Goldbergs (kinorežisori). M. un Z. Vidiņi (videoamatierstudijas vadītāji)…

Raksts un vairāk - barikadopedija.