Jankelis Kleins

Auces uzņēmējs Jankelis Kleins dzimis 1874. gadā. (pēc citām ziņām- 1863.g.) 

Uzņēmējdarbību sācis 1895.gadā un līdz 1910.gadam nodarbojies ar mežu, petrolejas u.c.tirdzniecību.

1910.gadā viņš ieguvis savā īpašumā A.Gerkes fabrikas Aucē.

Uzņēmumi tika pastāvīgi paplašināti, iegādājoties visjaunākās konstrukcijas mašīnas.

1915.g.kara darbībai sākoties Kurzemē, J.Kleins dodas uz Krieviju , kur uzsāk tirdzniecību ar mežiem plašos apmēros.

1919.g.atgriezās Latvijā, bet viņa uzņēmumi bija pilnīgi iznīcināti. J. Kleins ieguva Latvijas valdības atļauju, ar kuru viņa pārvaldījumā nonāca vāciešu Aucē atstātie īpašumi, un tādējādi guva prāvus līdzekļus savu uzņēmumu atjaunošanai. Pilnīgi no jauna tika ierīkotas lielas valču dzirnavas, kas spēja pārstrādāt 25 tonnas labības dienā, laucinieku dzirnavas , vilnas kārstuve, austuve, krāsotava, kokzāģētava, koka ēveļskaidu ražotne, elektrocentrāle, kas apgaismoja visu Auces pilsētu, un lielas remontdarbnīcas.

1922.gadā viņš vēl ieguva īpašumā kaļķu cepli, kas ražoja  kaļķus vietējām un eksporta vajadzībām. Visas uzņēmuma nozares bija apgādātas ar vismodernākajām mašīnām un tika lietpratīgu speciālistu vadītas. 

Vienlaikus, Latvijas valsts par šiem īpašumiem ilgstoši (līdz pat viņa nāvei) tiesājās, jo pastāvēja uzskats, ka pilnvaras, kuras ļāva Kleinam nopirkt īpašumus no vācu okupācijas varas, nav bijušas juridiski korektas.

J.Kleins ar lappusi teksta un divām fotogrāfijām ir bijis pieminēts "Latvijas darbinieku galerijā", kas iznāca Rīgā sakarā ar Latvijas neatkarības proklamēšanas desmitgadi.

1928.gada 1.oktobrī J.Kleins mira no galvas smadzeņu iekaisuma. Apglabāts Šmerļa kapos Rīgā. Kopš tā laika J.Kleina firmas vadīšanu uzņēmās viņa dēls Ābrams Kleins, kurš gan arī drīz mira.

1938. gadā uzņēmumus pārņēma valsts uzņēmums "Dzirnavnieks"

1940. gadā uzņēmumus nacionalizējā PSRS okupācijas vara.

1951. gadā uzņēmuma ēkas nodega.

/O.Venckus/

Avots:  Grām: Auce tevi vārdā sauc

***

Auces «ķēniņš»: «Naudas nav, priecīgus svētkus!»

Laikposma pirms otrā pasaules kara rūpniecība Aucē bija plaši sazarota, tomēr ļoti  loģiski sabalansēta ar vietējiem darbaspēka un citiem resursiem. Galvenais rūpniecības un pārstrādāšanas uzņēmums bija Janķeļa Kleina fabrika.

1930. gadā tur strādāja ap 300 cilvēku.

Sī fabrika bija vesels uzņēmumu komplekss. Tā galvenais objekts - dzirnavas eka piecu stāvu augstuma ar valčukrēsliem bīdelēšanai.

Piebūvē, ko uzcēla 1920. gadā, iekārtoja vel trīs valču krēslus bīdelēšanai, trīs  rupjmalšanas gaņģus un vienu putraimu skaldāmo iekārtu.

Auces dzirnavas bija otras lielākās Latvijā aiz Daugavpils dzirnavām.
Kokzāģetavā darbojās divi gateri, pendeļzāģi. zemeri un četrpusīga spunešanas mašīna, skaidu ventilators. Šī zāģētava ari bija viena no lielākajam Latvijā.
 

Kleina fabrikā' kārsa vilnu un vērpa dziju, darbojās austuve, kur izgatavoja segas un lakatiņus, krāsoja un apdarināja audumus, ēvelēja pakskaidas. Fabrikantam piederēja ari elektriskā spēkstacija ar tvaika katlu «H. Lauz» 320 PS (to kurināja ar zaģetavas atkritumiem) un ģeneratoru strāvās ražošanai. Šajā paša kompleksā ietilpa ari Viliņu kaļķu ceplis un mehāniska remontdarbnīca ar  valču rifelešanas (rievošanas) iekārtu un kokdarbnīca. Klāt vel pieskaitāms platsliežu dzelzceļš no Auces stacijas līdz dzirnavām apmēram vienu kilometru, pa kuru padeva vagonus zāģmateriālu un miltu iekraušanai. Šaursliežu dzelzceļš bija ierīkots 25 km garumā, pa kuru kursēja divas lokomotīves (bānīši) un 40 vagonu. Pa to izveda galvenokārt mežmateriālus no Īles un Lielauces mežiem. Arī paša fabrikas teritorija bija šaursliežu dzelzceļa tikls. Baļķus iekrava un šķiroja ar celtņa palīdzību.
 

Zaģetava pārstrādāja pievestos apaļkokus zāģmateriālos, kas noderēja ari eksportam. Līdzās bija iekārtots laukums materiālu žāvēšanai stāpeļos. Elektriskā spēkstacija apgādāja ar strāvu arī Auci. gan tikai līdz 23 vakarā (cena bija 63 santīmi par kWh). Tas nu auceniekiem likās par maz, tādēļ 1932. gada pilsētu pieslēdza Jelgavas spēkstacijas tīklam.

Darba sākumu, pusdienlaiku un beigas paziņoja ar tvaika svilpi. Sestdienās darbu beidza pulksten 14. Svilpa arī ugunsgrēka gadījumos, jo ugunsdzēsējiem vēl nebija savas sirēnas. Signāls klusā laikā bija dzirdams līdz desmit kilometru attālumā.
Strādniekiem vajadzēja iet caur sarga māju, kurā darbu sakot, jāuzkarina attiecīga vieta savs numurs un, mājup dodoties, tas atkal jasavāc. Sargam nakti vajadzēja apstaigāt fabrikas teritoriju vairakas reizes, lai uzvilktu speciālu pulksteni. Sim nolūkam trīs vietas atradas pieķēdētas atslēdziņas. Sargam bija arī dienesta suns.
 

Pasaules krīzes laikā ap 1930. gadu J. Kleinam bija sava «nauda» taloni, ko izsniedza par daļu algas. Tie deva tiesības iegadāties noteiktu daudzumu pārtikās produktu dažos privātos veikalos.
 

Algu maksāja katru sestdienu. Krīzes laika, kad ar finansem bija tā «švakāk», kādā Ziemassvētku sestdienā viri salauzījušies kantori, gaidīdami «cāluugu». Kleins paziņojis, lai ierodas vakara. Bet kad nu tas ari pienāk pārāk ātri, fabrikants strādniekiem novēlējis: «Naudas nav, priecīgus svētkus.’»

Auces lielākā rūpniecības uzņēmuma teritorija iekļāvās Bēnes, Rūpniecības, Jelgavas Miera ielās.

[1928. gadā J. Kleins mira, uzņēmumu vadību pārņēma viņa dēls Ābrams (kurš arī drīz nomira)]

1938. gada Auces «ķēniņa» (ta viņu aucenieki dēvēja) uzņēmums bankrotēja un viss komplekss pargaja akciju sabiedrības «Dzirnavnieks» ipašumā. Par tehnisko vadītāju
kļuva K Gumitčs.
 

1951. gada dzirnavas un apkartejas ēkas nodega. Ugunsgrēks sakās no pavirši nomesta sērkociņa pie pakskaidu
ceha.
Tagad (1989.g.) šajā teritorijā atrodas apvienības «Jūrmala» ražotne. Mājā, kur augšstāvā karsa un vērpa vilnu, bet apakšstāva bija kantoris, tagad atrodas Auces bērnu mūzikas skola.
* 
Reklāmā! Reklāma! Reklāma!
J. Kleins Aucē
Tvaika krāsotava un apretūra pieņem vadmalu un pusvadmalu:
velšanai, krāsošanai, šķērēšanai, presēšanai, degadierešanai
un tamlīdzīgi. 
Krāso: dziju, vilnu, kungu un dāmu garderobi.
Austuve izgatavo un pārdod: vilnas lakatus, deķus un galvas segas.
Maina to pret vilnu. Liela un bagātīga izvēle musturos un krāsās!
Glīts un lēts darbs. Cenas mērenas!
Pērk pret tūlītēju samaksu rudzus, miežus, kviešus un maksā visaugstākās tirgus cenas

Komunārs (Dobele), Nr.60 (20.05.1989)