Žanis Alberts Eihvalds

1911. gada 9. augustā,Talsu pilsētā, strādnieka Kārļa Eihvalda un Oktes muižas dārznieka meitas Ievas ģimenē nāk pasaulē pastarītis Žanis. Viņam kristībās dod otru vārdu – Alberts. Nav saglabājušās ziņas, kurā pilsētas namā dzīvots, bet, iesākoties I pasaules karam, ģimene izirst. Ģimenes galva ar vecāko dēlu Ernestu dodas bēgļu gaitās. Mamma ar māsu Elizabeti  un mazo Žani spiesti pamest pilsētu. Dzīvesvietu viņi sākotnēji atrod Pļavciemā, Ciemīšu ērbērģī. Līdzekļi ir ierobežoti, un nākas dzīvot pusbadā. Bieži tiek gatavoti ēdieni no sīpoliem, pret kuriem mazajam puisēnam izveidojas nepatika mūža garumā. 1919. gadā Žanis ir aculiecinieks K. Kretuļa darbībai apkārtnē.  Ģimene pārceļas uz Irbēnciema Vārpu īres namu un Žanis uzsāk skolas gaitas. Sākotnēji tās notikušas otrpus ceļam, Puplakšu mājās, tad skolas vajadzībām piešķirta netālā Pļavmuiža. Mācības turpinās jaunajā Nurmuižas–Pļavu 4 kl. pamatskolā, pie Reiņa Sprinča. Izglītība papildināta arī Oktes–Iģenes–Garlenes skolā. Šajā laika periodā no Krievzemes atgriežas arī tēvs ar vecāko brāli.1927. gadā  Žanis uzsāk darba gaitas, iesākumā tie ir gadījuma darbi, bet 1930. gadā viņu pieņem 10. dzelzceļa distancē par dienas strādnieku. Žanis ir sabiedriski aktīvs, iesaistās ciema kultūras dzīvē, kā pašdarbnieku teātra trupas dalībnieks. Par pirmo paša pelnīto naudiņu tiek iegādāts fotoaparāts. Sākotnēji viņš fotografē tikai peļņas nolūkos, bet neaizmirst draugus, tuviniekus,

Nariņciems. 1933. gadā, pēc cieminieku konflikta ar B. Zuti, Eihvaldu ģimene vietā, kur vēl nesen pletās meža masīvs, iegūst savu zemes pleķīti, kailcirti. 1934. gada maijā, zeme jau iemērīta un daļēji iekopta. Ar piešķirto valsts kredītu – 700 latiem, ģimene uzsāk dzimtas mājas būvi, ko veic Žaņa krustēvs Jānis Freimanis. Jaunbūve iegūst nosaukumu – Papardes. Šajā saimniecībā nākas saimniekot Žanim, jo vecākais brālis izveidojis ģimeni un dzīvo Rīgā, bet māsa precējusies un dzīvo kaimiņmājā. Strādājot uz dzelzceļa, daudz jābraukā strādāt citviet, vienmēr ir līdzi fotoaparāts. Tā, strādājot Rojas ciemā, sastapta neparasta meiča – Emma no Baikovsku ģimenes. Uzplaukst jūtas. 1939. gada aprīlī nomirst tēvs Kārlis. Vasaras vidū Papardēs Žanim dz kāzas ar daiļo rojenieci. 1940. gadā, padomju vara, Žani ieceļ par brigadieri Puzē, par 1930. gadu aktīvu darbību arodbiedrībā. Nākas mainīt dzīvesvietu uz Elkšķeni. Šajā laikā uzņemtie attēli ir pēdējie, kas fotografēti ar plašu fotoaparātu.

Iesākoties II pasaules kara austrumu ofensīvai, jaunajai ģimenei nākas bēgt uz Rīgu. Divas nedēļas pavadītas bailēs brāļa paspārnē. Atgriežoties Pļavās, Žani arestē turpat stacijā un aizved uz Ventspili. Tur dauza, pratināts. Izvārdzinātu pēc nedēļas viņu atbrīvo. Mājup nākas iet kājām. Pusceļā Žanis sastop Emmu nākam viņam pretī. 1942. gadā pienāk Nurmuižas pagastveča A. Alksņa parakstīta papīra strēmele, ka februārī jādodas darbos uz Vāciju, līdzi ņemot goda drānas un veļu. Nākamā darbavieta – zemnieku saimniecība Ziemeļvācijā. Jaunajai saimniecei Emmai jāķepurojass vienai, jo vīramāte Ieva jau daudzus gadus kā zaudējusi redzi. Pēc kapitulācijas, Žanim nākas šķērsot robežu, jo Groskumerfelda, miestiņš, kur strādāja un dzīvoja, atrodas rietumu zonā. Tad seko 2 mēnešus ilgs posms filtrācijas nometnē. Pēc tam iesaukums Padomju armijā. Mājās Žanis atgriežas tikai 1946. gada oktobrī. Mamma un dzīvesbiedre Emma nav necerējušas vairs dzīvu satikt. Pēc kara ģimene mēģina saimniekot savā saimniecībā. Saprotot, ka nākotne neko labu nesola, Žanis 1948. gadā, kad Pļavās izveidots kolhozs, atrod darbu Kurzemes ķīmiskajā mežsaimniecībā. Viena pēc otras dzimst meitas. Daina, Marga un pastarīte Zeltīte. Kurzemes ķīmisko mežsaimniecību likvidē. Visus darbiniekus pārskaita Talsu Mežrūpniecības saimniecībā. 1950. gadu nogalē iegādāts fotoaparāts „Ļubiķeļ”. Top pēckara perioda fotosesijas. 1957. gada sākumā nāk sengaidīts darba paaugstinājums. Žanim jādodas mācīties par mežiztrādes meistaru. Notiek neticamais. Žanis atsaka, jo pirms dažām dienām saņēmis piedāvājumu strādāt par pārdevēju Pļavu Puplakšos, Talsu patērētāju biedrības veikalā Nr. 30. Turpat, kur bērnībā mācījies pazīt burtus un ciparus. Žanis ātri apgūst jauno amatu. Seko paaugstinājumi – Žanis kļūst par veikala vadītāju un izveido izcilu, mazu lauku universālveikalu.  Arī dzīvesbiedre Emma uzsāk tur pārdevējas darbu. Viņu darbu novērtē ar neskaitāmiem pagodinājumiem. Sagaidot pelnīto atpūtu, Žanis sāk strādāt stikla taras iepirkšanas punktā Pļavās. Pasliktinoties veselībai,  algotam darbam nākas teikt ardievas. 1988. gada 23. februārī Žanis aizmieg mūža miegā. Apbedīts Oktes kapos.

Kā jau katram meistaram, arī Žanim atrodas sekotājs. Tas ir darbabiedra, dzelzceļa priekšstrādnieka Antona Strupausa  dēls Roberts, kurš pie Žaņa apguvis fotomākslu un 1930. gadu nogalē aktīvi iemūžina attēlos ciema dzīvi. Trīsdesmito gadu periodā tapušie attēli ir unikāls kultūrvēsturisks mantojums.