Jānis Veinbergs

Piedzima 1831. gada 31. maijā Putnu mežsarga mājā. Viņa tēvs bijā mežsargs. Savu pirmo izglītību Veinbergs baudīja jaundibinātajā Svētes skolā. Pēc tam 1849. un 1850.gadā mācījās Irlavas skolotāju seinārā, bet to nepabeidza un 1851.gadā sāka strādāt Vircavā par skolotāju. Vircavā Veinbergam pavērās plašs darba lauks. Ar lielu aizrautību un dedzību viņš strādāja jaunajā latviešu sabiedrībā, kas tikko bija sākusi attīstīties. Veinbergš bija viens no tiem, kam visur acis stāvēja vaļā. Viņš redzēja, ka jauno latviešu skolu dzīvē vēl ir ļoti daudz trūkumu. Mācību stundas bija par garām, dažiem diezgan svarīgiem priekšmetiem piegrieza pārāk maz vērības, un galvenais pirmo latviešu skolu dzīves trūkums bija tas, ka skolotāji piegrieza ļoti. mazu vērību skolotāju sapulcēm, kurās var pārrunāt daudzus dažādus jautājumus par mācību programas uzlabošanu. 1876.gada 4. janvārī Vircavas muižā noturēja vienu no pirmajām tāda veida skolotāju sapulcēm. Sapulcē ņēma dalību 8 apkārtējo skolu skolotāji. Vircavas pagasta Mādžu skolas skolotājs Jānis Veinbergs tur runājis par reliģijas mācību. Skolotāju kopējā apspriedē lemts arī par mācību stundu saīsināšanu lauku skolās.
Ne tikai par skolu dzīvi vien Veinbergs rūpējās, viņam tuva bija arī visas tautas dzīve. Par Veinberga rosīgo sabiedrisko darbību ir ziņas, ka viņš ar savu kori, kuru nodibinājis pie skolas un kurā varējuši dziedāt pieaugušie, piedalījies pirmos vispārīgajos latviešu dziesmu svētkos Rīgā 1873. gadā. Šeit Veinbergs ar saviem koristiem arī redzējis, kā latvieši pirmo reizi paceļ savu sarkanbaltsarkano karogu. Jau toreiz Veinbergs, tāpat kā Kronvalds, ticējis latviešu nākotnei. Arī Baumaņa komponētā tautas lūgšana „Dievs, svētī Latviju!" tur pirmo reizi atskaņota.
Pirmo dziesmu svētku dienās Rīgā notikusi pirmā vispārīgā skolotāju sanāksme, kurā piedalījies arī Veinbergs. Šīs apspriedes dvēsele bijis latvju tautas lielās nākotnes paredzētājs, lielākais patriots un ideālists Kronvaldu Atis. Arī Kronvalds bija viens no pirmajiem latviešu skolotājiem.
Pēc pirmiem vispārīgajiem latviešu dziesmu svētkiem Rīgā Veinbergs ar savu kori vēl piedalījās otros dziesmu svētkos Jelgavā un ceturtos dziesmu svētkos atkal Rīgā. 1868. gadā Rīgas latviešu biedrības atklāšanas svinībās arī ieradās Jānis Veinbergs ar saviem nenogurstošajiem dziedātājiem. Kad vēlāk jaunā Rīgas latviešu biedrība spēra savu pirmo soli, uzstādamās visas latviešu tautas vārdā, un uzstādīja pieminekli lielajam latviešu tautas brīvības karotājam Garlībam Mērķelim, arī tur netrūka Veinbergs ar savu kori. Merķeļa pieminekļa atklāšanas svinībās J. Veinberga koris dziedājis dziesmu „Tas Kungs ir mans gans, man netrūkst nenieka".
Ģimenes dzīvē Veinbergs bija kluss. Viņš ļoti mīlēja mūziku: spēlēja klavieres, ērģeles un vijoli. Vakarā pēc grūtā skolotāja dienas darba viņš guva it kā atpūtu, mierinājumu, diriģējot kori un klausoties tā dziesmās. J. Veinbergs nomira 1896. gada 15. decembrī savā darba vietā Mādžu skolā (vēlāk Saulgozēs). Pie nāves gultas klāt bija viņa sieva un palīgskolotājs Kr. Gothards. Pēc Veinberga nāves viņa sieva nonāca ļoti grūtos materiālos apstākļos un, nesagaidījusi no pagasta valdes nekādu palīdzību, pārcēlās ar savu slimo meitu pie kāda radinieka, mācītāja Zemītē. Veinberga vienīgā meita Johanna bija sava laika izglītotākā vircavniece un praktizēja Krievijā par mājskolotāju un audzinātāju. Kādā satiksmes nelaimē viņa cieta tik smagi, ka nebija vairs spējīga savu darbu turpināt.
Jānis Veinbergs apglabāts Kalnakroga kapos, kur vēlāk viņam uzcēla skaistu pieminekli.

Avots: Voldemārs Bergs, "Vircava", 1940