Olga Ribovska

Nesen Dailes teātrī notika kārtējais Ausmas Ozoliņas organizētā interešu kluba sarīkojums, kurā apmeklētāji tikās ar bijušo latviešu žurnālisti, vēlāk Dailes teātra literārās daļas vadītāju Olgu Ribovsku, jo nesen Vācijā izdevniecībā "Vade mecum" iznākusi viņas grāmata par 30. — 40. gadu dzīvi Latvijā, kā arī par autores bērnību un skolas gadiem. Grāmatā "Balkons" uzzinām, ka viņas vecāki ir bijuši sabiedrībā iecienīti, turīgi cilvēki, ka viņas mātei Elizabetei Jirgensonei piederējis smalks šūšanas salons. Autore 1979. gadā kopā ar ģimeni izceļoja uz Vāciju un joprojām dzīvo Brēmenē. Vācijā nokļūstot, O. Ribovska drīz vien sāka darboties žurnālistikā, arī populārajā latviešu laikrakstā Laiks un raidītājā Brīvā Eiropa, paužot īsto patiesību par dzīvi Latvijā. Kaut gan viņa darbojas ar pseidonīmu Elga Egle, tomēr Latvijā viņai desmit gadus iebraukšanas vīza netika dota.

Dzīvojot vairāk nekā 15 gadus Vācijā, tu jau drīz vien pēc aizbraukšanas sāki darboties Latvijas labā. Tolaik visi bija kā spārnos arī par tavu iecerēto un kopā ar He bertu Ganselmeijeru veidoto projektu par latviešu tēlotājas mākslas ceļojošo izstādi. Lūdzu, pastāsti pāris vārdos par šo projektu.

Šis izcilais vīrs, kurš bija Pasaules muzeju asociācijas viceprezidents, iedegās par ideju sarīkot latviešu mākslas ceļojošo izstādi valstīs, kurās dzīvo emigrējušie latvieši. Es Ganselmeijeru iekārdināju ar to, ka pierunāju viņu aizbraukt uz Berlīni, kur 1990. gadā notika 20.— 30. gadu latviešu mākslas izstāde. Viņš pats savām acīm varēja pārliecināties, ka mana neatlaidīgā pierunāšana ir ar dziļu pamatojumu, ka mūsu māksla patiešām ir ar paliekošām, lielam vērtībām. Veidodami šo projektu, abi ar Ganselmeijeru lidojām uz šejieni, arī mans dēls Aleksandrs bija kopā ar mums, jo viņš bija iecerējis ar masu saziņas līdzekļu palīdzību šo ideju īstenot. Taču viss palika vienīgi vērienīgās iecerēs, jo Ganselmeijers pēkšņi nomira Grieķijā konferences laikā. Trešais liktenīgais infarkts. Tas man bija liels trieciens. Šim izcilajam cilvēkam bija ļoti ass prāts. Viņa erudīcija suģestēja. Vispār liktenis man ir bijis labvēlīgs un licis sastapt daudzas garīgi bagātas personības.

Tāds iespaids paliek, arī lasot tavu grāmatu "Balkons". Tajā apbrīnojami saliedējušies filozofiskie vispārinājumi un gluži taustāmas laika un laikmeta konkrētības. Vai darbs tapis, izmantojot dienasgrāmatas?

Nē, dienasgrāmatu es nekad neesmu rakstījusi. Esmu tam par slinku. Turklāt kopš četrdesmitajiem gadiem, kad mūsu dzīvē ielauzās politiskas pārmaiņas, vienmēr bija jābaiļojas, ka tādas piezīmes kāds neatrod un neizlasa.

Tātad grāmata radusies no tās vielas, ko saglabājusi tava emocionālā atmiņa?

Jā. Grāmatas tapšanas laikā es šo to arī pārrunāju ar saviem latviešu paziņām, kas dzīvoja Vācijā, taču viņu vidū bija tādi, kuri bija izceļojuši jau 1939. gadā. Man laimējās, ka, Vācijā dzīvodama, es varēju strādāt ne vien par tulku, bet arī žurnālistikā. Rakstīju Amerikas latviešu avīzei Laiks, arī Minhenes radio Brīvā Eiropa. Vācijā es iepazinos un iedraudzējos ar Brēmenes žurnālistu Gisbertu Mrožeku. Viņš bieži veidoja pārraides par Latviju un vienreiz uzaicināja mani uz interviju, lai es pastāstu par 40. gadu sākumu Latvijā. Es ļoti labprāt piekritu, jo uzskatīju par svētu pienākumu vāciešiem darīt zināmu īsto patiesību par šiem notikumiem. Apbrīnojamā kārtā padomju propaganda vāciešiem iedzinusi smadzenēs, ka Latvija nemaz nav tikusi okupēta, ka tā esot bijusi tautas pašas vēlēšanās. Toreiz viņš man ieteica veidot grāmatu, rakstīt arī par šiem notikumiem, ko es bērna acīm biju no dzīvokļa balkona redzējusi un vēlāk piedzīvojusi savā un savu draugu dzīvē. Viņa padoms man iekrita apziņā, un šis balkona tēls aizvien vairāk man nedeva mieru. Tas apauga ar dzīvām detaļām, un — tapa grāmata. Vēlāk mans draugs Mrožeks aizbrauca uz bijušo Padomju Savienību, jo viņš apprecēja krievu žurnālisti. Viņa ģimenes dzīve izveidojās ļoti dramatiska, jo Gisberta sievu Čečenijā nošāva. Es Vācijā skatījos tiešo pārraidi no turienes un pati savām acīm tās šausmas redzēju. Es toreiz kliedzu. Kad attapos, rakstīju draugam līdzjūtības vēstuli. Kas tik pa šo laiku nav noticis! Visa pasaule tiek ierauta kaut kādā elles katlā.

Tavā grāmatā ir apbrīnojami izjūtams tas, ko mēs saucam par laika smaržu. Tā vedina atcerēties pat to, kas nav piedzīvots. Vispār grāmata ir pilna smaržām, arī gluži konkrētām. To lasot, es izjutu, kā smaržojušas Otto Švarca kafejnīcas bezē kūciņas.

Laikam tāpēc, ka es savā dzīvē gandrīz visu uztveru ar smaržu starpniecību. Tāpēc, arī mammu atceroties, es vispirms atceros to smalko franču smaržu vilni, kas vienmēr ap viņu dvesmoja. Kā jau grāmatā esmu aprakstījusi, gaidot mammu mājās no kārtējā brauciena uz Parīzi, es bieži vien slēpos skapī starp viņas tērpiem. leelpojot smaržīgo gaisu, man bija vieglāk paciest atšķirtību.

Tavas grāmatas nosaukumu es uztveru arī simboliski. Balkons man šķiet ne vien fizisks, bet arīi garīgs patvērums tavā dzīvē. Un vēl man tas šķiet kā spēja pacelties pāri ikdienas putekļiem un drazām. Tā man allaž šķitusi viena no tavām galvenajām īpašībām. Liekas, šo spēju — nenogrimt sīkumos — tu visu mūžu esi uzturējusi apzināti.

Tā laikam ir. Es parasti pusapzināti esmu vairījusies no cilvēkiem, kuri nemitīgi runā un interesējas tikai par piezemētām lietām. Taču balkons bija arī mans slēpnis. Tā bija patveršanās no raupjās un skarbās dzīves realitātes. Jo tā es tiku audzināta. Varbūt tas vispār bija tā laika audzināšanas būtisks trūkums, jo mēs gan dzīvē, gan sadzīvē, arī politisko notikumu izpratnē bijām ļoti nesagatavoti un neaizsargāti.

Varbūt tā bija arī priekšrocība. Jo jauniem cilvēkiem dvēsele priekšlaicīgi neapauga ar skepsi un cinismu. Varbūt arī tāpēc pirmskara laika paaudze ir garīgi viengabalaina, ar izteiktu spēju pasauli uztvert un izvērtēt lielās līnijās?

Droši vien. Tomēr mūsu paaudzi uz visu mūžu traumēja piedzīvotās šausmas savā vai draugu ģimenēs — apcietināšana, kratīšana, izvešana... Tas viss mūs pārsteidza lielā mērā nesagatavotus. Arī daudzos citos jautājumos es biju galīga muļķe. Vai atceries, grāmatā ir aprakstīta mana ciemošanās pie draudzenes lauku mājā. Sakarā ar manu "sterilo" audzināšanu es, piemēram, nonācu savu līdzaudžu apsmieklā, jo nesapratu, kāpēc gan govs ir jāved pie buļļa... Toreiz bija cits viedoklis par intīmo jautājumu skaidrošanu bērniem. Toties no saviem vecākiem es guvu bezgala daudz ko tādu, kas šodienas bērniem nav pieejams. Mūsu mājās viesojās daudz interesantu un gudru cilvēku. Mātei piederēja šūšanas salons, kurā savus tērpus pasūtināja sabiedrībā iecienīti cilvēki, mākslinieki, ārzemju diplomāti. Arī Muntera kundze bija manas mātes pastāvīga apmeklētāja. Es viņu atceros kā bezgala šarmantu dāmu. Grāmatā esmu vecākiem piedēvējusi citu uzvārdu. Mans meitas uzvārds īstenībā bija Jirgensone.

Man šķiet, ka, šķirstot vecās "Atpūtas", esmu redzējusi tavas mātes salona krāsainās reklāmas.

Jā, jā... Man spilgtā atmiņā palicis brīdis, kā Muntera kundze, atgriezusies no izsūtījuma, atnāca pie mums ciemos. Viņa stāstīja, ka Vilis Lācis kopā ar pavadoņiem ieradies viņu apcietināt lauku mājās Siguldā. Viņa esot lūgusi atļauju pārģērbties. Taču ne rakstnieka kungs, ne viņa līdzgaitnieki nav bijuši tik smalkjūtīgi un nav izgājuši no istabas. Vilis Lācis vienīgi uzgriezis muguru. Viņa toreiz to atcerējās kā milzīgu pazemojumu. Bet, ak vai, tas taču bija visniecīgākais no tās šausmu virknes, kas viņu sagaidīja ieslodzījumā.

Grāmata man atgādināja vēl kādu, manuprāt, būtisku tavu īpašību, ko vienmēr esmu jutusi, — tu ap sevi radi tādu kā sargājošu apli. Taču pāri šim neredzamajam cietoksnim tu vienmēr esi gatava pasniegt roku, ja kādam tā ir vajadzīga.

Savukārt mana tuva draudzene un manas grāmatas redaktore Mirdza Klēvere sacīja, ka viņa esot izjutusi no grāmatas, cik dziļi manī "iesēdies" vecmāmiņas bauslis vairāk klausīties, ko runā citi, mazāk apnikt citiem ar savām valodām. Arī mammai tas bija raksturīgi.

Vai, dzīvojot Vācijā, tev radās nepieciešamība sevi iedibināt šādu "iekšēju balkonu"? Jo arī tur taču ir dažādas problēmas.

Jā, tev taisnība, katrā zemē maizei ir sava garoza. Taču Vācijā tā man bija jāpārgrauž tikmēr, līdz es iegāju viņu dzīvē. Mēs baiļojāmies par materiālām grūtībām, par darba trūkumu. Taču valodu es pratu, sāku to intensīvi apgūt vēl pamatīgāk. Gaidīju sliktu, saņēmu labu. Taču bezpalīdzību es izjutu gandrīz līdz asarām kādos citos, pavisam vienkāršos jautājumos. Piemēram, kādudien mans priekšnieks lūdz piezvanīt uz vienu iestādi un kaut ko noskaidrot. Es pēkšņi ar šausmām aptveru, ka gluži vienkārši nezinu, kā tas jādara. Jo katrā valstī ir atšķirīga pieklājības forma. Vācijā vispirms jāstādās priekšā. Tas ir obligāti. lesākumā es ļoti baiļojos arī ieiet kādā iestādē, jo biju pieradusi pie mūsu visumā barbariskajām normām, ka kāds varēja pēkšņi uzbrēkt: "Kur līdīsi!" Vācijā
jebkurš ierēdnis ir ļoti laipns un pretimnākošs. Kaut arī laipnība ir formāla, tomēr tā cilvēkos vieš drošības izjūtu. To es kā lielu šīs zemes priekšrocību izjutu, arī sākdama strādāt savā pirmajā darbavietā — Politiskās izglītības centrā. Tāds ir katrā Vācijas pavalstī. Bonnā ir galvenais. Šo institūciju uzdevums — nodrošināt jebkuru pilsoni ar noderīgu informāciju visās jomās. Vācija ir ļoti mājīga zeme. Es to izjūtu kā savējo. Arī tagad, kad tik ļoti samilzušas ekonomiskās problēmas, cilvēki tur jūtas aizsargāti. Tas ir daudz.

Tu grāmatā stāsti par kādu epizodi, kā mazotnē tev paticis ķert plīvojošu liesmu ar rokām. Es tajā visā saskatu arī kādu tavu garīgu īpašību. Varbūt to varētu saukt ne vien par azartu, bet arī par aizrautīgu pašizziņu, savas izturības pārbaudi. Vai tagad tev tāpat patīk bāzt roku ugunī?

Kas nu ir, tas ir. Man vienmēr ir paticis izaicināt likteni, un nereti izrādījies, ka tas ir nesis veiksmi. Aizceļošana uz Vāciju taču arī bija gluži vai neprātīgs izaicinājums. Tomēr veiksme mani neatstāja. Arī manus piederīgos ne. Abi dēli ieguva labu izglītību. Es kā žurnāliste darīju Latvijai noderīgu darbu, stāstīju par Latviju un tās likteni patiesību. Šajā ziņā jutos kā latviete. Kaut gan parasti es sevī izjūtu to daudzo tautību maisījumu, kas plūst manās asinīs. Tāpēc vienmēr mulstu, ja vācieši man jautā par manu identitāti. Taču šajā galvenajā, pieminētajā līnijā es jūtos savai dzimtajai vietai piederīga. Tāpēc arī tik sāpīgs un absurds man Latvijā liekas šis laiks. Diemžēl pie varas tikuši daudzi bijušie partijas un komjaunatnes funkcionāri, kuri pratuši iegrozīt bijušos sakarus savam šodienas stāvoklim par labu. Tā ir interesanta, netaisnīga un "pariebīga" situācija, jo par tautu viņi nedomā. Vācijā man saka, ka par to nevajagot tā uztraukties, jo tas notiekot visās postsociālisma valstīs. Gan jau viņu nelikumīgi saraustā nauda visbeidzot nonākšot valsts kasē un arī tautai tiks savs labums. Jāpiebilst, ka citās valstīs gan likumi ir vērsti tautai par labu. Tāpēc pārejas laika grūtības nav tik sāpīgi izjūtamas. Latvijā tas ir maz manāms.

Ko tu šajā ziņā saskati no sava iekšējā, acīm neredzamā balkona?

Tā nevar palikt, tā nepaliks... Un vēl — par visu ir jāmaksā. Varbūt šāda apziņa dažu no viņiem apturēs un liks vismaz pateikt to, ko Vācijā, piemēram, ir darījuši daudzi bijušie funkcionāri: esmu vainīgs, esmu kļūdījies.

Avots: Brīvā Latvija, 22.11.1997