Jānis Elleris

Vasaras svētku otrā dienā, 17.maijā, uz Sillaču kapiem pēdējā gaitā izvadīja Glūdas pagasta Alkšņu-Tilenu māju sirmo īpašnieku Jāni Elleri. Kuplais pavadītāju skaits liecināja par to mīlestību, kādu nelaiķis savā 87 gadus garajā mūža gaitā bija ieguvis starp sava pagasta pilsoņiem. Būdams ilgus gadus par Bramberģes (tagad Glūdas) pagasta vecāko un pēc tam par pagasta tiesas priekšsēdētāju, nelaiķis bija plašā apkārtnē visiem pazīstams kā taisns un izpalīdzīgs cilvēks. Deviņdesmitos gados, kad iestājās nepieredzēti smaga krīze lauksaimniecībā, un labības cenas nokrita nedzirdēti zemu, lauksaimnieki nonāca maksāšanas grūtībās un nevarēja laikā nokārtot māju izpirkšanas maksas, kādas bramberģiešiem, kā kroņa pagasta zemniekiem, bija jāmaksā valsts kasē. Tad valsts iestādes ievadīja piedzīšanu spaidu kārtā un lielāko daļu Bramberģes pag. māju nolika uz ūtrupi. Lai apturētu ūtrupes, nelaiķis, kā pagasta vecākais, personīgi griezās pie vietējiem augstākiem valsts varas priekšstāvjiem. Lai gan apriņķa priekšnieks un gubernators apsolīja kaut ko darīt, tomēr neskatoties uz to, piedzīšanu turpināja un kā pirmās pēc alfabēta ūtrupē pārdeva Apšu un Aķenieku mājas un viņu ilggadīgos apsaimniekotājus izmeta uz ceļa. Tad nelaiķis, redzēdams, ka uz vietējiem valsts varas priekšstāvjiem nav ko cerēt, brauca uz Pēterpili. Grūti bija tanīs laikos latviešu zemniekam lielās Krievijas galvas pilsētā piekļūt pie svešas tautas augstākiem ierēdņiem, tomēr viņš nezaudēja pacietību un panāca, ka zemkopības ministrija māju pārdošanu pārtrauca un nenokārtotos maksājumus izdalīja uz vēlākiem gadiem.
Lai gan nelaiķis bija stipri aizņemts amata darīšanās, viņš tomēr atlicināja laiku arī sabiedriskam darbam. Vietējā sadraudzīgā bieddrībā "Līgo" viņš ilgus gadus bija par biedrības priekšnieku. Aktīvi piedalījās arī biedrības dziedātāju korī un teātrī, savā laikā arvien tēlodams pirmās lomas dziesmu lugās, jo no dabas viņš bij apveltīts ar ļoti labu balsi. Nebija pagastā nevienas dzīres, ne godības, kurās nelaiķis savā laikā nebūtu piedalījies kā lūgts viesis. Tikai daudzo garo gadu nasta piespieda, sirmo ozolu atrauties no sabiedrības. Nelaiķi pie kapsētas kalniņa sagaidīja „Līgo" biedrības koris ar karogu. Gājienu uz kapsētu pavada pūtēju orķestris ar sēru skaņām. Kad gājiens pienāk pie kapsētas, apklust uz brīdi viņa paša dāvinātā kapsētas zvana skaņas un koris nodzied dziesmu „Skaisti zieda kapu kalni dzelteniem ziediņiem". Tad vēl pēdējais gājiens caur kapsētu un nelaiķis ir sava ceļa galā. Pēc kora dziesmas "Augšā aiz zvaigznēm" un kopdziesmas „Dzīves brīži ātri skrien", sirsnīgu un dziļi izjustu kapa runu teica virsmācītājs J. Ķullītis par bībeles vārdiem „Svētīgi tie mirušie, kas iekš tā Kunga nomirst". Kad kapa kopiņa jau aizvērusies, koris vēl
nodzied dziesmu ,Zemes vārti aizsaveras, aizkrīt zemes atslēdziņa". Pēdējos sveicienus no Glūdas pagasta valdes nesa valdes loceklis P. Boitmanis un nolika marmora piemiņas plāksni. No Bramberģes sadraudzīgās biedrības „Līgo" J. Štelfs, no vietējās meliorācijas sabiedrības A. Kleinbergs, no vecākās paaudzes nelaiķa jaunības draugs T. Kalniņš, no „Līgo" biedrības kora un teātra A. Veitberga un citi. Skaistas ziedu veltes noliek arī daudzi pārējie pavadītāji un vakara krēslā svaigā kapa kopiņa drīz iegrimst plaukstošajos pavasara ziedos.

Avots: Zemgales balss, 20.05.1937