Mārcis Podiņš

Dzimis 1799. gada 2. oktobrī (pēc vecā stila 20. septembrī) tagadējā Priekuļu muižas pagasta (Freudenberg) Podiņu mājās galdnieka ģimenē.

Mācījās Cēsu draudzes skolā, bet tēva vadībā apguva galdnieka un namdara amatu.

Kopš 1834. gada strādāja patstāvīgi, apmācīja sev palīgus – galdniekus, namdarus, kokgriezējus, tēlniekus, mūrniekus, krāsotājus, stikliniekus, zeltītājus, skārdniekus. Būdams izcils amatnieks ar izkoptu skaistuma izjūtu, viņš sekmīgi konkurēja ar vācu būvmeistariem. Pēc evaņģēliski luteriskās baznīcas Vidzemes konsistorijas pasūtījuma Sārums atjaunoja vai pārbūvēja mūra baznīcas vai to daļas: 

• Drustu baznīcu (vadīja namdaru darbu, 1835–1837), 
• Dzērbenes baznīcu (uzcēla patstāvīgi, 1840–1844), 
• Vecpiebalgas baznīcu (veica koka darbus, 1845), 
• Cēsu Sv. Jāņa baznīcu (iekšdarbi, torņa pārbūve, 1853), 
• Rūjienas baznīcu (pārbūve 1854), 
• Smiltenes baznīcu (pārbūve 1857–1859) un 
• Trikātas baznīcu (torņa jaunbūve, 1859).

Viņa vadībā celtas vai pārbūvētas arī 13 kungu mājas: 

• Jumurdas muižas pils, 
• Siguldas muižas Dzelteno māju jeb Vasaras pili,
• Karulas muižas (Igaunijā) u.c. muižu ēkas.

Līdztekus viņš kopš 1844. gada bija Priekuļu pagasta tiesas priekšsēdētājs.

Miris 1859. gada 31. (19.) jūlijā Priekuļu pagastā, ar lielu godu pavadīts pēdējā gaitā un apbedīts Cēsu Lejas kapos. Viņa atstāto kapitālu novērtēja ap 12 000 sudraba rubļu. Sārumu Mārča iesāktos būvdarbus pabeidza viņa znots Jānis Kampe un citi latviešu būvnieki.

Dzimtas uzvārdu došanas laikā pēc 1822. gada ieguva uzvārdu Mārcis Podiņš. Sāruma uzvārdā viņš sācis saukties, kad apprecēja „Sārumu” māju saimnieci Annu, kuras saimniecība atradās netālu no senā Sārumu pilskalna.

Pēc A Hāgenmeistera atmiņām viņš Sārumu reiz uzslavējis par krietnāko latvieti, uz ko viņš esot atbildējis: Kungs, es neesmu latvietis, bet Cēsu apkaimes pēdējais lībietis.

 Pauls Kundziņš apcerējumā „Latviešu celtniecība" (krājums „Latvieši", 2. daļa, Rīga, 1932) norādīja, ka Sārums bijis pārlatviskots lībietis no Priekuļiem un Cēsīm. Savukārt Enciklopēdiskajā vārdnīcā (2. daļa, Rīga, 1991) Sārumu Mārcis minēts kā latviešu celtnieks un amatnieks, bet enciklopēdiskajā izdevumā „Māksla un arhitektūra biogrāfijās" (3. daļa, Rīga, 2000) nosaukts par pirmo zināmo latviešu tautības būvmeistaru.

Sārums miris 1859. gadā un tā kā viņš sevi dēvējis par Cēsu novada pēdējo lībieti, tad viņš apglabāts Cēsu Lejas kapu lībiešu daļā.

Viņa kaps atrodas kreisajā pusē pie ieejas kapsētā, blakus vietai, kur bija kapliča. Krusts veidots no čuguna.