Alfrēds Strausmanis

Alfrēds Strausmanis dzimis Rīgā (Ilģuciemā) 1877. g. 16.martā, kā vecākais dēls.

Tēvs bijis brāķeris Lomani koku zāģētavā. Būdams pats liels darba cilvēks un pārliecināts nacionālists, tēvs audzinājis dēlu tādā pat garā. No tēva nelaiķis mantojis arī dziļo pieķeršanos lauku dzīvei ar viņas dabas krāšņumiem — Kurzemes plašiem līdzenumiem un jaukajām birzīm. Šeit, Kurzemē, nelaiķa tēvs bij ieguvis jau nelaiķa agrā jaunībā lauku mājas. Sakarus ar tām nelaiķis nekad nav pārtraucis. Lauku klusībā un vienkāršībā viņš allaž smēlies jaunus spēkus savam plašam un nenogurstošam darbam nedaudzos un īsos vaļas brīžos.
1884. gadā Strausmanis sāk apmeklēt pirmskolu (elementārskolu), kura atradusies turpat, kur tagad atdusas viņa mirstīgas atliekas — pie Rīgas Mārtiņa baznīcas kapsētas.
1888. gada 9. janvārī Strausmanis iestājies Rīgas pilsētas ģimnāzijā. Kā tur, tā arī pirms tam elementarskolā, visas mācības pasniegtas vācu valodā, tā kā mātes valodu nelaiķis mācījies patstāvīgi, pēc grāmatām. Bet jau ģimnāzista gados nāk rusifikācijas laikmets. Tomēr ģimnāzijas kursu nelaiķis nebeidz, jo nesaprašanās dēļ ar grieķu valodas skolotāju ir spiests mācības pārtraukt. 1898. gadā izturējis kā eksternis abiturijas pārbaudījumus Pēterpilī un tā paša gada rudenī iestājies Maskavas universitātes juridiskā fakultātē, kursu beidzis 1902. g. ar I. šķiras diplomu.
Advokāta gaitas uzsācis Rīgā kā zv. advokātu Krastkalna un Purgala palīgs. Zv. advokātu kārtā uzņemts 1908. gadā, pēc kam līdz pat mūža galam turpinājis darboties advokatūrā, Rīgā. Latvijas pastāvēšanas laikā vairākkārtīgi bijis ievēlēts zv. advokātu padomē, kurā bij par locekli arī pēc zv. advokatūras reorganizācijas š. g. februārī.
Līdztekus darbam advokatūrā nelaiķis rosīgi darbojies daudzās nacionālās organizācijās: stud. b-bā „Austrums", kā ilggadīgs šīs biedrības vecbiedru organizācijas valdes priekšsēdētājs, Rīgas Latviešu b-bā, Latvijas juristu b-bā, Jelgavas advokātu b-bā, Latvijas sporta b-bā, Latvijas veco strēlnieku b-bā un citās. Pirms pasaules kara un īsu laiku arī Latvijas pastāvēšanas laikā bijis Rīgas pilsētas domnieks. Ilgus gadus darbojies Mārtiņa baznīcas padomē. Bijis ari Ev.-lut. baznīcas virsvaldes loceklis.
Jau šo organizāciju uzskaitījums vien liecina par nelaiķa lielo rosību. Un visur, kur viņš darbojās, viņš to darīja šī vārda īstā un labākā nozīmē. Viņš neprata apstāties pusceļā, būt paviršs. Katrā darbā viņš ielika dalu no sava „es", katra darba veiksmes un neveiksmes viņš dziļi sevī pārdzīvoja. Viņš neprata, nevarēja un negribēja tās atdalīt no savas personības.
Nelaiķis bij arī dziļi reliģiozs, kas savukārt stiprināja viņa garu. Tuvāki draugi labi zināja viņa lielo atsaucību un pretimnākšanu trūkumā un likteņa nežēlastībā kritušiem. Nelaiķis kalpoja savai tautai pēc labākās sirdsapziņas bez liekiem vārdiem, līdz savam mūža galam, neprasot pēc atlīdzības.

Avots: Tieslietu ministrijas vēstnesis, 1935