Nikolajs Ertners

Siguldas Spriguļos pēc ilgām un grūtām ciešanām aizvēra savas acis uz mūžīgu dusu Nikolajs Ertners. Nelaiķis dzimis Spriguļos, bet pirmos dzīvības gadus pavadījis Suntažos. Divpadsmitajā dzīves gadā mazais Nikolajs atgriežas Spriguļos uz pastāvīgu dzīvi, apmeklē vietējās pagasta un draudzes skolas. Tālāk izglītojas Rīgā, bet Pirmais pasaules karš pārvelk strīpu visiem Nikolaja sapņiem. 1916.gadā viņu iesauc dienestā un nosūta uz Poltavu. Pēc pāris apmācības mēnešiem Nikolajs jau ir somu strēlnieku pulka kareivis Galīcijas frontē. Piedalās Karpatu kalnu kaujās, tiek kontuzēts. Tur meklējams arī sākums viņa slimībai - tuberkulozei. Kad nodibinājās latviešu strēlnieku bataljoni, Nikolajs lūdz viņu pārcelt uz tiem. Paliek rezerves pulkā par jaunkareivju apmācītāju. Kādu laiku dzīvo Petrogradā, bet velāk pārnāk fronti  pie Pleskavas un atgriežas Spriguļos kā privāts pilsonis.Bet viņu iesauc lielinieki savā armijā un nosūta uz Daugavgrīvu. Kad sarkanarmieši bēg no Rīgas, Nikolajs tiem neseko, bet paliek dzimtenē. Pēc tam kā 9.Rēzeknes kājnieku pulka ložmetēju rotas seržants piedalās Latgales atbrīvošanas cīņās. No ziedoša jaunekļa karš bija pārvērtis Nikolaju par invalīdu. Lai baudītu veselīgāku gaisu, viņš apmetas uz dzīvi atkal sava tēva mājās. Sāk tur strādāt, bet iesākumā ienākumu nekādu un arī inventāra nav. Nodoties vienīgi mājas darbiem Nikolajs nespēj. Viņš nav no tiem cilvēkiem, kas var slēgties savas sētas robežās. Viņam vajadzīga sabiedrība. Ar lielu aizrautību viņš piedalās tautas nama teāra izrādēs. Glezno dekorācijas un tēlo lomas. Viņš kādu laiku arī vietējā korī piedalījās. Piedalās Siguldas teātra dibināšanā, tautas nama atjaunošanā. Sabiedriskā dzīve virzījās straujā tempā un Nikolajs arvien atradās šīs straumes vidū. Viņš darbojās arī pagasta pašvaldības revīzijas komisijā un aizsargu organizācijā. Pirms diviem gadiem Nikolaju sāka mocīt tuberkuloze. Pēdējais gads bija moku pilns. Nācās likties gultā uz šķirties no sabiedriskās dzīves. Miris sirds cilvēks — mākslinieks, mīļš biedrs.

Avots: Siguldas ziņas, 19.12.1932