Pēteris Retelis

Dzimis 1893. gada 27. novembrī. Bērnību pavadījā Narvā, kur tēvs strādājis par skolotāju.

Beidzis lauksaimniecības kursus.

Pirmā pasaules kara laikā nonācis Iekškrievijā. Strādājis kā lauksaimniecības instruktors Arhangeļskas, Vologdas – Vjatkas un Permas guberņās, neilgu laiku arī Jekaterinoslavā pie Dņepras.

Sākoties revolūcijai, iestājies Vologdas piensaimniecības institūtā.

Pēc boļševiku apvērsuma atgriezies Latvijā. Dzīvojis sava tēva mājās Jēkabpils apriņķī.

1919. gadā sācis strādāt Apgādības ministrijas pakļautībā kā rajona pārzinis Cesvainē un Vaiņodē. No 1921. gada bijis rajona agronoms Ilūkstes, Jēkabpils, Tukuma apriņķos u.c.

Bijis iniciators vairāku lauksaimniecības biedrību un kooperatīvu dibināšanai.

Lai arī P.Reteļa ieņemamie amati bija saistīti ar agronomiju, vēsturiskajā periodikā ir atrodams Latvijas agronomu biedrības iebildums viņa dēvēšanai par agronomu, jo viņam neesot bijis agronoma grāds.

Atrodamas arī  ziņas, ka 20. gs. 30. gadu beigās P.Retelis tiesāts par fiktīvu apsekošanas protokolu sastādīšanu atsevišķu sēklu audzētāju interesēs.

P.Retelis daudz publicējies periodikā. Rakstu skaits mērāms simtos.

Līdzās publikācijām, kas saistītas ar lauksaimniecību, dārzkopību un radniecīgām nozarēm P.Rutelim ir raksti raksti par lokālās vēstures, tautas tradīcijām un folkloras jautājumiem. 

Autors grāmatām: „Jaunatnes mežu audzēšanas pulciņi” (1930), „Ienesīgas sīkkultūras” (2 daļas, 1936-37), „Jaunpils dzīvē un darbā”(1938), „Sakņaugu ieziemošana” (1941), „Ēļļas un garžas augi” (1942), „Dārzāju sēkļu audzēšana” (1942).

Otrā pasaules kara laikā devies trimdā.

Miris 1948. gadā.