Ēvalds Mugurēvičs

Latviešu arheologs un vēsturnieks. Viduslaiku piļu un rakstīto vēstures avotu pētnieks. Indriķa Livonijas hronika ar viņa komentāriem dāvināta nu jau diviem pāvestiem, kuri viesojušies Latvijā.

https://twitter.com/GuntisZemtis/status/1067441510432587776

Ē. Mugurēvičs ir dzimis 1931. gada 6. aprīlī Rēzeknes apriņķa Barkavas pagastā.

1956. gadā  pēc studijām Latvijas Valsts Universitātē viņš sāka strādāt Latvijas vēstures muzejā, no 1958. gada LZA Latvijas vēstures institūtā, kurā no 1971. gada vadīja arheoloģijas nodaļu. 

1984. gadā viņš kļuva par vēstures zinātņu doktoru, 

1997. gadā kļuva par habilitēto vēstures doktoru.

No 1984. līdz 1995. gadam Latvijas Universitātes mācībspēks, 2002. gadā Mugurēviču ievēlēja par Vācijas arheoloģijas institūta ārzemju locekli.

Mugurēvičs pētīja Latvijas vēlā dzelzs laikmeta (9. — 12. gadsimts) un viduslaiku (12. — 16. gadsimts) arheoloģiju.

Vadīja arheoloģiskos izrakumus 

• Lokstenes pilskalnā, 
• Mārtiņsalā, 
• Oliņkalnā,
• Sabilē, 
• Piltenes pilsdrupās un senpilsētā, 
• Dundagas pilī, 
• Rēzeknes pilsdrupās, 
• Dinaburgas pilskalnā un citur.

Pēc 1990. gada viņš pievērsās arī Livonijas hroniku tulkošanai un komentēšanai.

2011. gadā Mugurēvičam tika piešķirta LZA Lielā medaļa.

Miris 2018. gada 23. novembrī

 Publikācijas: kopskaitā ~ 700, starp tām autors (14 grāmatām un kolektīviem darbiem, 292 zin. raksti un tēzes, ~ 100 enciklopēdijiu un ~ 170 populārzinātniski raksti.

Komentētas un tulkotas trīs senākās Livonijas hronikas:

• “Indriķa hronika”(1993),
• “Atskaņu hronika”(1998),
• “Vartberges Hermaņa hronika” (2005),

kas sniedz ziņas par kristīgās ticības ieviešanu un Baltijas reģiona iesaistīšanu Rietumeiropas kultūrā 12.-14. gadsimtā.