Austra Šteinberga

Šķirta no ģimenes un dzimtenes, par tām vien domāja. Mira atgriešanās lidojumā uz Latviju.

Viktora Hausmaņa raksts 1990.gada avīzē "Laiks": "Es jums gribētu atgādināt par kādas aktrises mūžu. Viņa dzīvo Bruklinā, un 11. decembrī viņai būs dzimšanas diena - astoņdesmitā. Viņas vārds ir Austra Šteinberga, un pēdējo reizi viņa bija uz skatuves 1979. gada rudenī Raiņa "Daugavas" izrādē Latviešu dziesmu svētkos Visbijā. Tagad viņa ir viena. Bet bija — jā, viss bija, sapņi, cerības, pēkšņs atplaukums, panākumi, mīlestība! Viss!

1930. gadā Austra Šteinberga pabeidza Rīgas Skolotāju institūtu un sāka strādāt par skolotāju, vienlaikus apmeklējot Zeltmata Latvju dramatiskos kursus, tad pārgāja mācīties pie izcilā krievu režisora M. Čehova, kas vadīja aktiermākslas nodarbības Latvju aktieru arodbiedrības teātra skolā. Kad M. Čehovs aizbrauca no Latvijas, viņa audzēkņi atstāja teātra skolu, mācības pabeidza patstāvīgi un savam diplomdarbam iestudēja R. Blaumaņa noveles "Nāves ēnā" dramatizējumu, kurā A. Šteinberga tēloja Kārlēnu. Jauno debitanti ievēroja E. Smiļģis un aicināja uz Dailes teātra Mazo ansambli Almas Ābeles vietā, kas tikko bija angažēta teātra pamatsastāvā. 1937. gada rudenī A. Šteinberga pasacīja ardievas savam pirmajam teātrim — Latvju Drāmas ansamblim, kur bija nospēlējusi Kekinu K. Goldoni komēdijā "Sievu valodas", un pārgāja uz Daili, ar ko saistās viņas dzīves visradošākais posms: jau Mazajā ansamblī viņa tēlo atbildīgas lomas: R. Blaumaņa Auci un Maiju, A. Alunāna Emīliju komēdijā "Seši mazi bundzinieki" un Raiņa Baibu. E. Smiļģim bija vērīga acs, un pēc pāris sezonām viņš A. Šteinbergu aicina uz "lielo" skatuvi, kur aktrise nostrādā līdz 1944. gadam. Tur viņa nokļūst šaurā, neērtā ģērbtuvītē bez logiem, toties ar skanīgu iesauku — "cerību sprauga", un tajā mita septiņas cerību spārnotas meitenes: E. Bērziņa, E. Gintere, Z. Saliņa, L. Valdmane-Teihmane, A. Zīdere, L. Gailīte un A. Šteinberga. Ar neatlaidību un darba mīlestību A. Šteinberga drīz tiek uz priekšu, viņai iedala Jutu A. Melka lugā "Dienvidvējš", Irmu E. Vulfa "Sensācijā", Lieni Brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikos" un katras aktrises sapņu sapni — V. Šekspīra Džuljetu "Romeo un Džuljetā". E. Smiļģim patika riskēt, un līdzās primadonnai Lilitai Bērziņai un Edgaram Zīlem — otrajā sastāvā viņš Džuljetas un Romeo lomas iedala A. Šteinbergai un A. Dimiteram. Vai loma devās rokās viegli? Kur nu! Bet talkā nāca atbildības sajūta, spīts un varbūt tikai zemapziņā eksistējošā doma, ka citas reizes vairs nebūs, ir tikai šī — viena vienīgā! Un Austra Šteinberga uzvarēja! Džuljetas lomā 1943. gada oktobrī, Šekspīra "Romeo un Džuljetā", Dailes teātrī. Vienmēr stingrā un prasīgā P. Jēgere-Freimane "Latvju Mēnešrakstā" par A. Šteinbergas Džuljetu rakstīja: "Austras Šteinbergas Džuljeta ir dzidra un neskarta. Pārdzīvojums ir īsts, mīlestības atmoda svaigi naiva. Arī tālāk, lomas traģiskajā daļā, tēls ir saskanīgs pārdzīvojumā un izteiksmē. Šteinbergas priekšrocība visumā ir tēla patiesīgums un viengabalainība, kā arī ļoti rūpīgais un sekmīgais tehniskais izstrādājums. Un tas viss, ievērojot Šteinbergas samērā vēl mazo skatuves pieredzi, ir jau liels panākums." Dzirdēt no erudītās kritiķes tik atzinīgus vārdus — tas bija panākums! Un panākums bija Rīgas radiofonā notēlotās lomas — Inga M. Zīverta lugā "Tīreļpurvs", Ziednese Aspazijas "Zalkša līgavā", Grietiņa J.V. Gētes "Faustā''.  Bet tad viss sabruka. Rīga palika aiz muguras, un A. Šteinberga izstaigāja daudzu latviešu aktieru sūros ceļus. Viņa strādāja Lībekas teātrī un ar izrādēm apceļoja bēgļu nometnes visā vācu zemē. Te viņa uzsāk kopdzīvi ar jauno čellistu Ingu Nārunu, kopā sniedzot daudzus "Mūzikas un dzejas" vakarus. Pēc iebraukšanas ASV A. Šteinberga dabon darbu kādā apdrošināšanas birojā un darbojas Amerikas Latviešu teātra Ņujorkas ansamblī, joprojām tēlodama lielas lomas: vēlreiz M. Zīvērta Ingu, Jūlijas jaunkundzi A. Eglīša lugā "Labāki cilvēki", levu V.Kārkliņa "Indīgajā efejā", bet Vašingtonas ansamblī O. Uršteina režijā notēlo Rembenieti R. Blaumaņa "Trīnes grēkos". Ar Raiņa "Daugavu" pienāca atvadas no teātra. Viss paiet - jaunība un mīlestība. A. Šteinbergas ģimenes dzīve jau sen izjukusi, darba cēliens pabeigts. Bet atmiņas paliek! "Dziļi noliecu galvu un pieminu Ed. Smiļgi, F. Ertneri un visus savus kolēģus Dailes teātrī. Tas bija skaistākais posms manā dzīvē — tāda ir Austras Šteinbergas mūža atziņa. Un viņai ir sava noteikta, stingra vieta latviešu aktieru zvaigznājā."