Ansis Rasmusens

Savu 103. mūža gadu vada Siguldas iedzīvotājs Ansis Rasmusens. Tas bija krietni sen, jau 1912. gadā, kad Ansis (īstenībā Hanss) Rasmusens no savas dzimtenes Dānijas aizbrauca uz Krieviju. Pabijis Igaunijā, viņš kopš 1915. gada uz pastāvīgu dzīvi apmetās Latvijā. Šeit viņš izjuta tuvību ar dzimto pusi. Atcerējās mājas, kur bija pienīgas melnraibās govis un leknas ganības. Sākot ar 1941. gadu Ansis Rasmusens strādāja ceļu remontdarbos. Šeit viņa galvenais palīgs bija zirgs un pajūgs, arī paša čaklās rokas, jo tolaik gandrīz viss bija rokām paveicams. Vairāk nekā piecpadsmit gadi pagājuši, uz Pleskavas šosejas kaisot ar smiltīm ceļa līkumus un uzkalnus, vedot akmeņus un malku. Ansis Rasmusens atceras savu uzticamo palīgu zirdziņu Puiku. Tolaik, kad satiksme bija maza, viņi abi augu dienu pavadījuši Pleskavas ceļā, galvenokārt posmā no Inčukalna līdz Līgatnei. Zirgs gājis pa ceļa vidu viens pats, ceļa vīrs lāpstojis no vezuma smiltis un nokaisījis brauktuvi. Vēl Ansim Rasmusenam atmiņā 1936.—1937. gads. Tolaik cēla skaisto Gaujas tiltu Siguldā. Vienu gadu viņš darbojās kā līgumstrādnieks. Pieveda tilta celtniekiem cementu, kokmateriālus un citu vajadzīgo. Neapturams ir laika skrējiens. Šobrīd Ansis Rasmusens ir pats vecākais Latvijas  ceļu darbinieks. Pirms gada, sasniegusi cienījamu 91 gada vecumu, aizsaulē aizgāja dzīvesbiedre Paulīna Rasmusena. Arī viņa bija ceļiniece. Abi Rasmuseni uz Pleskavas šosejas kopā nostrādāja daudzus gadus. Tagad, kad kādreiz c ļa vējos un lietavās apsaldētās kājas vairs negrib klausīt, Ansis Rasmusens ir galvenokārt istabā sēdētājs. Taču vēl pirms gada pats zāģējis malku un darījis kādu citu darbiņu. Par viņu sirsnīgi rūpējas audžumeita 1. Ceļu remonta un būvniecības pārvaldes strādniece Anna Pomarova, palīdz mazdēls. Kā Anna Pomarova kļuva par Rasmusenu audžumeitu, par to nākas pastāstīt atsevišķi. Tagad Anna Pomarova saka, ka krievu valoda viņai vedoties grūtāk nekā latviešu. Bet dzimusi viņa ir Voroņežā. Kara laikā no Novgorodas apgabala deviņus gadus vecā krievu meitenīte Anna evakuēta uz Latviju. Un tā viņa nokļuva Siguldā pie Rasmuseniem. Tagadējā Ventas iela, kas stīdz paralēli Rīgas Pleskavas autoceļam, nav nekāda nomaļa vieta. Pirms vairāk nekā četriem gadu desmitiem visapkārt bijuši lauki un lauku klusums. Annas Pomarovas darba gaitas nu jau trīsdesmit septīto gadu saistītas ar ceļiem. Arī viņas darba biogrāfijai kā sarkana šautra vijas cauri divi vārdi —— Pleskavas šoseja. Sigulda, Inčukalns Langstiņu apkaime. Šis ceļa posms ir soļiem mērots gadiem ilgi. Akmeņi krauti uz nestuvēm, no tām tie velti drupinātājā, līdz radušās ceļam tik vajadzīgās sīkškembiņas. Un kur tad ceļa bedrīšu remonts. Kūpēja piķa katls. Viens lēja piķi, otrs laboja bedrītes. Vēlāk jau parādījās bortmašīnas. Ceļa strādniece ar lāpstu kaisīja no mašīnas smiltis. Nu klāt ir pensijas laiks, bet Anna Pomarova turpina savu iesākto darbu. Tagad par tehnikas trūkumu sūdzēties nenākas. Inciema apkaimē ceļa būvobjektā viņa skaita pašizgāzēju atvestās smilts un grants kravas. Kopš pērnā rudens 1. Ceļu remonta un būvniecības pārvaldes Siguldas iecirknis pārnācis uz jaunām telpām.

Avots: Darba balss, 26.04.1988