Jānis Brikmanis

Jānis Brikmanis (1940. 25.02.– 2019.18.04.)

Un dieviņš rūpējās par viņu…

Ikviens var lepoties, ja dzīvē jauši vai nejauši sastapās ar brīnumainu personību – klusu, inteliģentu, vislatviskāko no latviešu zinātniekiem, Dievturu dižvadoni – Jāni Brikmani. Jānis bija tautā plaši pazīstams biologs, zoologs, ornitologs, un godam nesa savu otro, tautas un jo svarīgāk – bērnu un jauniešu doto vārdu – Putnu Jānis. 

No bērnības atceros radioraidījumus, kad viņa skaistā balss un stāstījums par dabu, putnu dzīvi, spārnaiņu savstarpējām attiecībām ienesa mājā pasakai līdzīgu noskaņu. Garāka ekskursija gar jūras līča krastu atvēra acis uz daudzveidīgo kaiju, zīriņu, jūras ērgļu, gulbju pasauli. Šķiet, viņš ar skatienu ir noglāstījis vai katru no Latvijā perējošo 250 putnu sugu pārstāvjiem un pētnieka gaitās piedzīvojis Robinsona Kruzo cienījamus likteņa pavērsienus. Viņš mīlēja būt Rīgas Latviešu biedrībā un bija aktīvs domnieks, Ordeņu brālības biedrs, lasīja lekcijas, rakstīja rakstus un vadīja ekskursijas.

Raksturā latviski rāms, ar rāmumu valodā, gaitā, viņš rāmi krāja zināšanas un zinības par Latvijas dabas vienreizību, daiļumu, mācēja kopā ar mūziķiem radīt skaņdarbu par putniem, kopā ar Dz.Rinkuli-Zemzari uzrakstīt grāmatu par putniem “Uzmanību – sarkanā”, vēlāk “Krāsu zeme Latvija”, kur rodami viņa īpašie ceļojuma maršruti. Ordeņu kapituls par izcilo mūža devumu vides aizsardzībā un tās popularizēšanu Latvijā 2015. gadā piešķīra valsts apbalvojumu - Atzinības krustu.

Pēdējos gados Jānis rakstīja galveno grāmatu – viņš nesteidzās, strādāja pamatīgi ar arhīva materiāliem, darba gaitās sakrāto pūru, bija radošas degsmes pildīts. Kas notiks ar manuskriptu pēc dzīves pavediena piepešā pārtrūkšanas?

“Mūsu tauta atrodas pašā pasaules tautu saknē. Mūsu svētki, mūsu godi ir vajadzīgi visai pasaulei. Katrai tautai ir sevi jāsaglabā - mums ir no senčiem mantotā zeme un dziesmas. Tas mūsu planētu dara krāsainu,” kādā intervijā lepojās Jānis Brikmanis. No brīža tā, kad skolā dvēseli ielīksmoja vēstures stāsti par Latvijas senatni, Jānis sāka ceļu uz latviskuma kopšanu, latviskuma kā valsts augstākās vērtības apzināšanu un neatlaidīgu visu paaudžu izglītošanu. Latviskā dzīvesziņa bija viņa galvenais mērķis un putni – pateicīgs stāsta sākums, kurš nekad nebeidzās gan apceļojot pasauli, kāpjot kalnos, grezni vedot latvju dančus, ievedot jaunos latviskajā dzīvesziņā, dievturībā. Dievturība viņa rokās dižvadoņa gados ieguva tai pienākošo cieņu un izpratni.

Viņš dzīvoja latviski, dzīvoja dainu pasaules viedumā, dainu dievestību spodrinot ik solī, darīja savu darbu saskaņā ar dainu Dievu un Dieviņš rūpējās par Jāni.

Eva Mārtuža,
LDS valdes priekšsēde

**************

Jānis Brikmanis tika apbedīts Siguldas kapos līdzās savai meitai Ilzei, kuras sirds pārstāja pukstēt deviņu gadu vecumā 1991. gadā.

Zīmīgi, ka Jānis nomira meitas dzimšanas dienā, kas ir 18. aprīlī. Guļot uz nāves gultas, Jānis dzīvesbiedrei Vijai teicis, ka viņam noteikti ir jāsagaida 18. aprīlis, lai dotos pie meitiņas Ilzes viņas dzimšanas dienā. Viņa pēdējā vēlēšanās arī piepildījās.