Andris Ēriks Dalbiņš

Andris Ēriks Dalbiņš. Dzimis zem laimīgas zvaigznes.  

Latvijas Nacionālās operas orķestra fagotists un izrāžu vadītājs Andris Ēriks Dalbiņš par mūža ieguldījumu opermākslas attīstībā saņēmis akciju sabiedrības Latvijas gāze balvu. Viņš gandrīz 20 gadus spēlējis fagotu daudzām operizrādēm un baletiem un nedaudz ilgāku laikaposmu bijis teātra izrāžu vadītājs. «Man bija šoka stāvoklis, kad balvu saņēmu. Biju pārsteigts līdz asarām un parunāt nevarēju. Kaklā bija kamols,» saņemšanas brīdi atceras mūziķis.

Andris ir dzimis rīdzinieks, torņkalnietis. Viņš lēš, ka kaut kādas zvaigznes bijušas viņam labvēlīgas un vedušas pa mūzikas ceļu. Bez Andra ģimenē ir māsa un brālis, bet viņus mūzika neinteresējot. Tēvs visu mūžu strādājis pa autobāzēm, māte bijusi mājsaimniece. «Man tā mūzikas mīlestība radās, un viss. Atceros, bērnībā es uz operteātri gāju, un tur milzīgas gaismas zibēja acīs. Nevarēju noskatīties uz to skaistumu – vai tas bija balkons vai beletāža. Bija balets par dzīvniekiem Doktors Aikāsāp. Atnācu mājās un paliku slims. Temperatūra bija no lielā pārdzīvojuma. Tas dziļi iespiedās atmiņā kā spēcīgs pārdzīvojums,» stāstīt turpina Andris.

Iemīlējies fagotā

Toreiz viņš gājis tagadējā Rīgas angļu ģimnāzijā un dziedājis uz vella paraušanu. Trešajā klasē bijis teicamnieks, pēc tam sliktāk gājis ar mācībām. «Gāju uz mediņiem, tur konkursa kārtībā netiku. Tad ar draugu Klišānu uz Jelgavu aizbraucām. Klišānu mediņos arī nez kāpēc nepaņēma, viņš spēlēja kā dieviņš. Abi divi stājāmies Jelgavas mūzikas vidusskolā, un tur mūs pieņēma. Tas neapšaubāmi bija skaists laiks. Mums bija brīnišķīgi pedagogi,» atceras muzikālais vīrietis. Pirmajā kursā spēlējis trompeti, bet pasniedzējs vaicājis – kāpēc tu man, puis, spēlē aizvien sliktāk un sliktāk? «Nācās pateikt – skolotāj, man tāda lieta – daudz gāju uz koncertiem un operām un ieklausījos fagotā. Ļoti iepatikās. Gribētu mācīties fagotu. Skolotājs man saka – eksāmenu laiks tuvojas, pavasaris tuvojas, izdomā līdz galam. Pavasarī nospēlēju trompeti uz trijnieku un teicu skolotājam, ka tomēr gribētu mācīties fagotu. Tad sākās intensīva fagota spēles mācīšanās ar desmit pirkstiem. Fagots ir lielākais pūšamais instruments no koka instrumentiem. Tur vajadzīga liela skola, bet tajā laikā tās skolas tik stipras nebija. Tas bija 1960. gadā. Līdz pat šai dienai man fagots ir tuvs instruments,» stāsta Andris.

Kārlis Lielais, visizcilākais

Tad nācis iesaukums krievu armijā, un tur Andrim atkal laimējies. Uzzinājis, ka armijā ir deju un dziesmu ansamblis, aizgājis paspēlējis fagotu priekšā kādam noteicošam vīram un ticis iekļauts mūziķu grupā. Fagots viņiem bijis vajadzīgs, tāds instruments vēl nebija bijis. «Tad mani paņēma ciet karavīru nodaļa Kaļiņingradā. Tas bija briesmīgi. Pēc mēneša atbrauca ansamblis uz Kaļiņingradu koncertēt, es nokārtoju dokumentus, un mani paņēma ārā no šīs nodaļas. Nonācu atpakaļ Rīgā, bāzē pie tagadējā Nacionālā teātra. Tur bija telpas, kur ansamblim muzicēt, un telpas, kur gulēt. Tā pagāja pieci gadi. Un atkal man labvēlīgas zvaigznes no gaisa nolidoja. Ordelovskis un Žagata dibināja deju ansambli Daile. Jāiet uz konkursu un jāmēģina no armijas tikt projām. Pieņēma. Mani kaut kas dzina pa mūzikas ceļu, tā ir iekšējā cilvēka dvēsele. Vecāki arī bija labvēlīgi – ļāva darboties,» nosaka tagad sirmais kungs.

Desmit gadus viņš nospēlēja Dailē un izbraukāja ar daudziem koncertiem Latviju un bijušo Savienību. «Tad es pavisam nejauši satikos ar kolēģi, kura strādāja operā. Viņa saka – pie mums notiek mūziķu maiņa, un mums ir viena brīva vieta. Kā es varu negribēt uz operu? Aleksandrs Viļumanis lika nospēlēt sarežģītas etīdes no operas Salome. Un paņēma. Tas bija 1977. gadā. Un tā es operā nospēlēju un izrādes vadīju līdz šai baltai dienai. Tagad esmu slims, dabūju infarktu un vairs nevaru spēlēt. Bet sekoju līdzi visam, kas notiek mūsu teātrī un pasaules operā,» stāsta fagotists.

Viņš atzīst, ka operas laiks bijis ārkārtīgi piesātināts, pārbagāts ar mūziku. Kaut arī tolaik bija dzelzs priekškars priekšā, piemēram, no bijušās Čehoslovākijas mūspusē viesojies slavens diriģents Vāclavs Navrats, kurš iestudējis čehu operu Pārdotā līgava. Tehniski tā bijusi ļoti virtuoza. Salomi izspēlējušies ar Aleksandru Viļumani pie diriģenta pults. Solveiga Raja Salomes lomā bijusi lieliska. «Man patīk gan opera, gan balets. Jevgeņijs Oņegins, Aīda, Masku balle, Traviata – tā mūzika ir tik lipīga, tik skaista. Ne sevišķi daudz ārzemēs esmu koncertējis, bet būts ir. Atceros, Bādenē Vācijā bija skaists teātris, izrotāts ar zeltītām figūrām. Mani mīļākie operas solisti ir Solveiga Raja un Kārlis Zariņš, kurš nu jau aizgājis. Viņš bija dižākais no solistiem, mūsu Kārlis Lielais, – to saku ar dziļu pietāti un mīlestību pret viņu. Tāpat arī Aleksandrs Daškovs un Pēteris Grāvelis, izcils aktieris un izcilas balss īpašnieks.»

Kalnam jāceļ piemineklis

Operā pret viņu visi izturas labsirdīgi un ar smaidu. «Man nav tādas ambīcijas censties būt pārākam par otru. Es esmu atvērts pret visiem un labsirdīgs pret visiem. Un to es dabūju pretī,» skaidro mūziķis. Operā visi esot kā viena liela ģimene. Esot jau intrigas arī, bet Andris no tām izvairoties. Pēc viņa domām, dzīve nav tik gara, lai varētu ar niekiem nodarboties. Dari, kas tev patīk, un esi laimīgs ar to!

Slodze bijusi liela, dažāda rakstura darbi spēlēti pie dažādiem diriģentiem. Bijis arī grūti fagotu spēlēt. Piemēram, Riharda Vāgnera Tanheizerā. Savā laikā Viļumanis to iestudējis, bet šis komponists ir smags spēlēšanai. Liela atbildība, lai intonatīvi tīri, lai skaisti iznāk. «Man vairāk patīk tādas operas, kurās ir joki. Mīlas dzēriens, Seviļas bārddzinis. Bādenē mēs rādījām Seviļas bārddzini, un Krišjānis Norvelis tur bija kolosāls. Viss aktieru ansamblis bija lielisks,» priecājas mūziķis. Viņš priecājas arī par to, ka visi trīs viņa bērni Valts, Vents un Indra ir draugos ar mūziku. Neviens gan mūzikas ceļos nav gājis. Tētis secinājis, ka Vents varējis būt labs trompetists. Taču dēlam tas ne visai gājis pie sirds. Valts savukārt fagotu labi spēlē. Visi trīs ir izauguši operā, skraidījuši pa lielo zāli, reizēm nācies viņus kušināt.

«Jātrenējas, jādarbojas bija daudz. Bez tā nevar. Pirms tam mājās jātrenējas, un teātrī ir daudz mēģinājumu. Es arī esmu nošu lapas uz mājām līdzi nesis un trenējies. Kā Kristīne Zadovska, mūsu izcilais mecosoprāns, teica: pasarg’ Dievs, es neko negribu mainīt. Tas ir augstākais, kas cilvēkam var būt. Citam tas nav nekas – neinteresē, bet mums, šiem «slimajiem» cilvēkiem, atkāpes nav, mums ir jāiet līdz galam. Ja pats vairs nevari spēlēt, tad skaties, kā spēlē jaunās paaudzes mūziķi. Es tagad televīzijā skatos speciālo mūzikas kanālu,» teic Andris un priecājas par ķirurga Daiņa Kalna organizētajiem Siguldas opersvētkiem. Tas, pēc viņa domām, ir vienreizējs notikums, un Kalnam ir jāceļ piemineklis. Tur taču tik daudz grūtību bijis. Kalns ir uzvarējis un pierādījis to, ka vajag šādus koncertus un izrādes. Operas mākslinieki arī savulaik uz Cēsu pilsdrupām braukuši uzstāties un labi skanējis.

Tas lielais, baltais kuģis

Īpaša sajūta Andrim esot pirms pirmizrādēm opernamā. Viņš tad paejoties līdz Latvijas Universitātei, Konservatorijai ar skatu uz operu. «Es to uzskatu kā baltu, lielu kuģi, kurš gatavojas savam mākslas reisam. Vecais skurstenis arī stāv kanālmalā – tas nav noņemts nost, jo tur kādreiz bija kurinātava. Pirmizrāžu dienās viss teātris ir vienās ugunīs. Jūti, kā tur iekšā virmo, pulsē, cilvēki skrien, visi uzvilkti. Pulkstenis septiņi, atskan pēdējais zvans, visās ģērbtuvēs nervs. Tas ir mans lielais piedzīvojums, pārdzīvojums no tā, ko es redzu teātrī. Liela jutoņa ir mākslas templī,» izjusti stāsta lielās balvas ieguvējs.

Pirmā opera, kuru viņš spēlējis opernamā, bija Imanta Kalniņa Spēlēju, dancoju. Grandioza sajūta esot, kad visapkārt skanot mūzika, harmonijas, obojas, flautas, čelli, mežragi, trompetes, klarnetes, timpāni – viss lielā spēka vilnī. Mūzika ir brīnišķīga. Tur tikai klausīties un klausīties. «Man galvenais dzīvē ir mūzika. Tas ir mans garīgais spēks, visas varēšanas un nevarēšanas piepildījums. Kaut kāda laimes zvaigznīte man dzīvē ir palīdzējusi nenovirzīties no ceļa. Neteikšu, ka esmu ticīgs, bet Dievu nenoliedzu. Mūzikai noteikti Dievs stāv klāt, tam gan es piekrītu. Eņģelis vai Dievs, vai dievišķa roka vismaz ir palīdzējusi, virzījusi mazliet,» atzīst Andris.

Izrādās, viņš ģimenē viens tāds mūzikas mīlētājs. Sievu Guntu arī mūzika interesē, bet viņas galvenais hobijs esot dārzs. Viņai labi padodas viss, kas ar dabu saistīts. Andris ar savu otru pusīti kopā iet uz visām operas un baleta pirmizrādēm. Visu mūžu Andris fagotu spēlējis, un, ja iet uz vienu mērķi, tad viens instruments ir jāpūš. Bez operas mūziķim patīk klausīties arī lielos džeza orķestrus. Patīkot solisti saksofonisti.

Operu iestudēt ir finansiāli dārgi, lēš mūziķis. Opera – tā ir liela mašinērija. «Operas māksla ir mākslu māksla, es tā uzskatu. Runas teātrī tik ļoti nav jāgatavojas izrādei, salīdzinot ar operteātri. Mums taču ir koris, orķestris, solisti. Plus vēl tehniskie darbinieki. Vienas izrādes tapšanā vidēji iesaistīti apmēram 300 cilvēku,» ar savu teātri palepojas mūziķis.

Operteātris – mīļās mājas

Pats arī dzied – tikai mājās aiz skapja, un, jo vairāk dzird operas burvību, jo mazāk pašam gribas atvērt muti. Jāpaceļ rokas un jāpasaka – es diemžēl padziedāt nevaru. «Man patīk dziedāt, bet es labāk klausos, kā lielie meistari dzied. Kurš ir visskaistākais instruments uz pasaules? Cilvēka balss. Nav jau divas vienādas. Tur jau tas ūnikums. Tāpēc saudzējiet savas balsis, lai jums labi skan. Operā ir speciāls kakla ārsts, kurš pārbauda balsis. Tā ir nopietna zinātne. Pūst trompeti, fagotu – tā arī ir liela māksla. Galvenais, lai labi iznāk, un tad jau var priecāties. Liels darbs jāieliek, lai labi sanāktu. Vislabāk jau tu pats jūti, kā tev ir sanācis. Kur ir jāpielabo, kur ir jātrenē. Jādomā par pozitīvu rezultātu,» prāto Andris.

Šad tad ar sievu mājās paklausoties arī šlāgerus un tad tik nosakot – eh, braucam tālāk, pietiek. Šlāgeros, viņaprāt, ir mazliet vienveidība, visu laiku uz vienas nots un virzības nav. «Paklausāmies jau visādu mūziku, es jau neko nenoliedzu. Saku, ka arī cita mūzika ir skaista. Tikai savā vietā, savā laikā un savā reizē. Piemēram, man patīk tautas mūzika. Tas savā reizē ir ļoti vērtīgi un interesanti. »

«Operteātris man ir ārkārtīgi mīļas mājas. Tās arī man tādas paliks. Pilnīgi un noteikti. Jau tuvojoties teātrim, nerunājot par to, ka tu ieej iekšā, mugura paliek taisnāka, kājas drošāk sāk iet. Goda vārds, kaut kas apbrīnojams. Un, kad tu atver durvis un saki labdien, gadās, ka vecie kadri jau sēž un saka – vai, cik tu sen te neesi bijis! Un paliek tik silti un labi. Tās sajūtas nevar noliegt.

Kā Operas Baltais tēvs

Dziedātāja Sonora Vaice par Andri Ēriku Dalbiņu:

– Es pat nedomāju, ka šobrīd tas profesionālākais būtu svarīgākais. Bet viņš visus darbus darīja ar lielu mīlestību. Es Andri mazāk zinu kā fagotistu, bet vairāk kā izrāžu vadītāju – viņš vienmēr bija labā garastāvoklī. Dalbiņš bija tāds sava veida operas Baltais tēvs. Beigās jau viņš bija saguris, bet, sastopoties ar Andri, cilvēkiem bija labas emocijas. Viņš smaidīja un tikai pēc tam runāja. Viņš bezgala mīl operu. Andris jutās laimīgs, jo viņš jutās piepildīts, un viņš darīja laimīgus arī mūs pārējos. Mums opera tāds bišu spiets, bet Andris visā tajā mācēja ieviest mieru.

/raksta un intervijas autore Dace Ezera/ 

Andris Ēriks Dalbiņš tika izvadīts viņā saulē no Rīgas Krematorijas Lielās zāles 2019.gada 30.augustā plkst. 13.00-13.50. Izvadīšanu vadīja dēls Valts. Tika runāts par lielo mūzikas mīlestību, darbu operā un deju ansambī Daile. Klāt bija visa ģimene, draugi, operas un deju ansambļa Daile koleģi. Atvadu mielasts notika Ikšķilē restorānā Dainas banketu zālē otrajā stāvā. Gaišas un skaistas atvadas. Tika kremēts Rīgas krematorijā 31.augustā. Pelni izkaisīti vēdiskā un latviskā rituālā Daugavā pie Ikšķiles 2019.gada 06.septembrī ap 13.30 klātesot dēliem Ventam un Valtam, meitai Indrai, sievai Guntai un vedeklai Ramonai.