Alberts Dilbergs

Alberts Dilbergs dzimis 1920. gada 29. decembrī. Dzīvojis Zvārdes pagasta „Vanagos”. Viņa ģimenē ir bijuši trīs brāļi, Alberts - vecākais.

Otrajam pasaules karam ienākot Latvijas teritorijā, drīz vien arī Albertam pienāca paziņojums, ka viņam ar brāli jāierodas kara komisariātā. Izmeklēšanas telpā ārsts, rūpīgi abus pārbaudīdams, paziņoja, ka viņi ir derīgi dienestam. Mājās palika māte ar mazo brālīti, tēvs jau pirms  kāda bija gājis bojā. Albertam deva iespēju izvēlēties dienēt vācu vienībā vai leģionā.

Viņa brālis pirms tam bija iesaistīts darbos cukurfabrikā, no turienes viņš arī devās savās kara gaitās. Viņi nebija pat sasnieguši fronti, kad brālis mira no iegūtā šķembas ievainojuma. Dilberga ģimene par brāļa nāvi uzzināja tikai Jāņos. Alberts arī piebilst, ka runas par to, ka no cukurfabrikas iesauktie karavīri frontē devušies bez apmācības, ir tikai mīts.

Alberts tika nosūtīts uz Paplaku apmācībā. Tur viņus sadalīja pa vienībām, Albertu iedalīja 15.divīzijā sakaru bataljona telefonistu rotā. Pēc tam viņš tika nosūtīts uz Saulkrastu gāzu instruktoru skolu. Dzīvojuši kādā vasarnīcā, kur, kā Alberts teica, saimniece esot bijusi kāda nejaukta dāma. Viņai bija arī nikns suns, kas krita virsū karavīriem. Pārējie vietējie iedzīvotāji gan ir bijuši ļoti laipni un pretimnākoši, cienāja pat ar žāvētām zivīm.

Pēc apmācībām Alberts atgriezās savā vienībā frontē, pēc kāda laika sekoja mācības kādā Krievijas pilsētā, kuras nosaukums izgaisis no atmiņas. Viņi dzīvoja kopā ar krieviem, ar kuriem ļoti labi satika.

„Pēc tam nonācām Belibelkā – vietā, kur nebija tāda dzīves līmeņa un civilizācijas kā Latvijā,” Dilbergs stāsta. „Mājas noplēstas, sētsvidū tikai pussabrukušas akas. Prusaki maizi noēda. Vācieši bija izbūvējuši lielu cietoksni ar visiem pazemes bunkuriem gluži kā pilsēta, bet neizdevās realizēt savus plānus, jo krievi no aizmugures uzbruka, mums tiem pa priekšu nācās laisties prom. Bijām arī iekļuvuši ielenkumā, no kura veiksmīgi tikām prom. Pēc tam ienācām Latvijā, bridām caur purvu un nokļuvām Jaunpiebalgā, Latgalē. Latvijā nekarojām.

Netālu no robežas 16.martā, konkrētu vietu diemžēl neatceros, bija briesmīga kauja. Man toreiz bija kaprāļa dienesta pakāpe. Vadīju sakarnieku grupu, nevienu šāvienu neizšāvu, tikai darbojos ar telefonu līnijām. Artilērija uguni sāka atklāt tā, ka sniegi šķīda, melna zeme vien palika. Puse no krievu izšautajiem lādiņiem nesprāga. Pēc brīža atlidoja vairākas vācu lidmašīnas - šausmīgs troksnis, zeme vārās. Krievi tik kliedza, ka viss pagalam. Pēc pusstundas nāca vēl nākamās lidmašīnas un bombardēja krievu pozīcijas.

Alberts ar saviem vienības karavīriem pa ceļam  iegriezās Ogrē. Meitenes nesa maizi, pienu un ūdeni. Skanēja latviešu dziesmas. Drīz vien viņi saņēma pavēli atkāpties.

14. augustā tika nosūtīti uz kuģi, kurš aizbrauca līdz kādai Vācijas ostai. Krastā vācieši karavīrus fotografēja un jautāja, vai viņi ir līdzvērtīgi karotāji, protams, Alberts teica, ka ir līdzvērtīgi. Vēlāk kādā poļu teritorijā, Braučvejā, viņiem notika apmācības, kā rīkoties kaujā, kad tiek pielietoti ķīmiskie ieroči.

Lieldienās tika izsūtīti apsargāt teritoriju. Krievi sāka uzbrukumu. Nāca iekšā gar ezera malu. Dilberga vienībai atkāpjoties tika pazaudēts viens telefonaparāts. Laika bija maz, un viņš nedomāja par tā savākšanu. Apkārt bija juceklis, arī civilie iedzīvotāji bēga. Krievi tuvojās, nācās izšaut no lielgabala visus lādiņus, cik vien bija, un atkāpties. Viņi bija ielenkti - krievu karavīri šāva visus cilvēkus, kuri bēga, nešķirojot, vai tas bija civilais iedzīvotājs, vai karavīrs. Alberts redzēja, kā kāds munīcijas vedējs bez žēlastības nobrauca sievieti ar bērnu ratiņiem, kuros bija bērns.

Iebēguši mežā, saprata, ka krievi viņiem seko, tāpēc vienība izklīda. Trīs karavīri, arī Dilbergs, paslēpās ar zāli aizaugušā bedrē. Krievu lādiņa šķembas trāpīja vienam karavīram kājās, viņš pamazām noasiņoja, līdz palika balts kā palags un nomira.
Dziļāk mežā bija ceļš, uz kura bija izvietojušies divi holandiešu karavīri, tiem bija pretaviācijas lielgabals, ko sauc par „frilingu”. Tuvojās krievu karavīri ar „maksimu”, bet Albertam ar biedru nebija munīcijas, tikai holandiešiem lielgabals,  kuram bija tikai viens lādiņš. Krievi ieņēma pozīcijas aiz priedes. Ar veiksmīgu lielgabala šāvienu pretinieks tika iznicināts.

„Tā kā tas jau bija Polijā, komandieris, kurš bija zelta cilvēks, mūs nostādīja ierindā un teica, lai mēs sadzīvojam ar poļiem godīgi, jo viņiem tāds pats liktenis kā mums,” Alberts atceras.  „Bija tāds interesants atgadījums. Reiz mums bija jāiet līdzi pa kluso nokaut poļiem cūku. Es teicu, ka tādās afērās nepiedalos un negāju. Tā nu viens vācu karavīrs to cūku nokāva. Otro reizi krievu karavīri nāca uz mūsu pusi, bet tieši tad vācietis atkal taisījās cūku kaut. Teicu, ka neļaušu „cūku bērēs” izmantot kaut vienu no maniem cilvēkiem. Vācietim bija augstāka dienesta pakāpe, viņš mani sāka lamāt. Un tad- bliukšķ! – lādiņš trāpīja kūtī – ne cūku kāvēja, ne cūkas... ”

Pēc tam kādu laiku dzīvoja teltīs, līdz pienāca pavēle, ka jādodas aizstāvēt Berlīni. Ar kravas mašīnu karavīri tika aizvesti uz nelielu miestu pirms Berlīnes, kur pa nakti bijis uzbrukums. Ceļā viens braucējs aizgāja bojā. Viņi nokļuva laukā ar lieliem dambjiem. Sākās uzlidojums un karavīri, lai paslēptos, salīda dambju caurumos, un, kad izlīda ārā, uz lauka pavēries šausmīgs skats – no miesta bija palikuši tikai dēļi, spalvas un līķi. Karavīri saņēma pavēli neko nedarīt, tikai iet gar kanālu uz priekšu.

Pulkvedis Vilis Janums bija ieplānojis izvest leģionārus pie amerikāņiem. Brīdināja, ja kāds garāmgājējs ko vaicā, atbildēt, ka viņi iet tik uz priekšu pēc dotās pavēles. Teica, ja parādīšoties pulkvedis Vilis Janums, tā visiem jābūt augšā un jādodas uz amerikāņu zonu. Ilgi gaidījuši, līdz parādījies Janums – bez cepures un siksnas, citādi iziet no štāba būtu aizdomīgi. Tā, apejot Berlīni, pulkvedis izveda leģionārus gūstā pie amerikāņiem.

„Nokļuvām nometnē. Viss bija samērā labi, tikai tur bija nejauki nēģeri, kas mūs stipri terorizēja. Dzīvojām Vācijas lielākās upes malā, dzeloņdrāšu iežogotā nometnē. Ēst deva ļoti maz, vācu civiliedzīvotāji mūs apgādāja ar pārtiku. Nometnē deva arī kafiju, kura vāciešiem ļoti garšoja un to varēja apmainīt pret pārtiku,” stāsta Alberts, turpinot: „Uz rudens pusi sāka  trūkt arī ūdens. Bet nebija jau ko vārīt tajā ūdenī. Tik rugājus varēja salasīt. Katram bija jāiztiek ar to, kas bija.

Novembrī mūs ar vilcienu aizveda prom uz Beļģiju. Kad izkāpām, bija jāiet kāds gabals kājām uz Briseli. Vietējie iedzīvotāji nebija labvēlīgi pret mums, kādā laukā sievietes meta ar sapuvušiem kartupeļiem, bet mēs tik gājām uz priekšu un neskatījāmies.” Nonācām munīcijas noliktavā, kur nebija nekā, ko ēst. Tur arī bija jādzīvo. Puiši taisīja misiņa gredzenus, lai iemainītu tās pret cigaretēm un pārtiku. Daudzi sāka slimot. Dilberga kungs arī bija slims, vēlāk tika aizsūtīts uz slimnīcu. Albertam pēc tam atklāja pleirītu, kā dēļ viņš nogulēja vienpadsmit mēnešus Vācijas slimnīcā, kur lielākā daļa bija poļi. Alberts saprata, ka viņš netiks tik drīz atpakaļ mājās. Viņš dabūja darbu - apsargāt kādas palīdzības organizācijas noliktavas.

Pēc tam, uzzinājis, ka Anglijā meklē ogļračus, pieteicās turp. Angļi skatījās ļoti uz to, ko prot latvieši. Dilberga kungs atklājis, ka tajā laikā raktuvju strādnieki 20%  ir analfabēti. Angļu valodu apguvis pašmācības ceļā – klausījies radio, lasījis avīzes. Dzīvojis sākotnēji Birmingemā, jo tur bija daudz latviešu, bet, kad nostrādājis četrus gadus ogļraktuvēs, pārcēlās uz Koventriju, netālu no Londonas un strādājis celulozes rūpniecībā, tiesa, tur gan bijuši veselībai kaitīgi apstākļi.

1998. gadā Alberts atgriezās Latvijā. Viņš atguva zemi Zvārdē, kas piederējusi valstij, bet māju neatguva, jo māte to par mūža aprūpi atdevusi citiem īpašniekiem, kas, savukārt, pārdevuši māju. Dilberga kungs runājis par mājas pārpirkšanu, bet jaunais īpašnieks to piedāvāja par nesamērīgi augstu cenu, tā nu viņš pārnāca dzīvot uz Saldu.

Avots: sargs.lv, 2012.gads