Ausma Čipāne

Tikai dažus desmitus metru autobuss bija pabraucis no pieturas «Rogas», kad pasažieriem sauli pēkšņi aizsedza melna ēna. Momentā salona kreisajā pusē sprakšķēdami plīsa stikli, tika sadragāta autobusa aizmugures daļa. Pasažieri krita no sēdvietām, kas spēja, metās uz priekšu. Tikai meitene zilā kleitiņā, kuras pievilcīgo smaidu bija ievērojušas aiz viņas sēdošās pasažieres, saļima pār savu vietu otrajā sēdeklī no salona beigām - ar sadragātu galvu asiņu pelkē. Viņai palīdzēt vairs nespēja neviens. Tā 22. jūnija dienvidū satiksmes negadījumā gāja bojā sešpadsmitgadīgā Ausma Čipāne. 1.septembrī Vecumniekos skolas solā viņas vieta palika tukša. Vecsaulieša Kārla Beitiņa meitiņa Inta šajā dienā skolā gan ieradās, taču šajā ģimenē kopš 22. jūnija nebija tēva. Pēc avārijas viņu aizturēja milicija. Tagad Kārlis Beitiņš notiesāts. Bauskas rajona Tautas tiesa sodījusi viņu pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 213. panta 2. daļas ar brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem. Latvijas PSR Augstākā tiesa šo spriedumu atstājusi spēkā. Tātad satiksmes negadījumā, kurā Ausma Čipāne zaudēja dzīvību un cieta vēl četri autobusa pasažieri, vainīgs Kārlis Beitīņš. Viņš vadīja Vecsaules kolhoza automašīnu ZIL-1308 ar puspiekabi, kas 22. jūnijā ietriecās autobusa sānos. Viņa rīcības dēļ tik daudz ciešanu citiem cilvēkiem, kuri nav vainīgi ne pie kā - sākot ar Ausmas māmiņu, beidzot ar paša Beitiņa ģimeni. Un, dabiski, rodas jautājums, kā tas varēja notikt? Bet bija, lūk, kā. 21. jūnijā K. Beitiņš veda vīnu no Vecsaules kolhoza konservu ceha uz lecavas staciju. Pēdējo kravu izkraut neizdevās, jo nebija vagonu un šoferis brauca atpakaļ uz saimniecību. Konservu ceha teritorijā viņš atgriezās jau pēc pusnakts, atstāja mašīnu tur (kaut gan pēc noteikumiem transporta līdzeklis bija jānovieto garāžās 2. iecirknī) un... Nē, nesteidzās vis K. Beitiņš uz māju, bet kopā ar paziņu sēdās pie degvīna pudeles. Izdzēra vienu, otru pieveica tikai līdz pusei. Pulksten 5.00 miega vara izrādījās stiprāka, un viņš nosnauda turpat pāris stundas. Pēc tam bija atkal «uz strīpas» un steidza pie telefona, lai zvanītu dispečeram l. Ganiņam. Saruna bija īsa. "Izraksti man ceļazīmi un iedod šoferim Imantam Cucenam. Viņš arī šodien vedīs vīnu uz lecavas staciju,» lūdza K. Beitiņš. Runāts, darīts. Neredzot, kāds izskatās brauktgribētājs šoferis, I. Ganiņš ar vieglu roku uzrakstīja ceļazīmi un iedeva Cucenam, kurš savukārt nogādāja to tam, kam vēlēts. Šoferiem tiekoties, I. Cucenam kolēģis gan šķitis tāds kā negulējis, tāds kā paģirains, taču ceļazīmi atdevis viņam, lai brauc vesels. Tad pie mašīnas parādījusies kolhoza zootehnīķa palīdze Edīte Tumova. «Pēc kravas izkraušanas tev jāaizved mani uz Jelgavu. Saproti, jānodod dokumenti.» viņa teikusi K. Beitiņam. Un tā arī aizbraukuši no konservu ceha. lecavu sasnieguši laimīgi. Pie veikala mašīna apturēta un šoferis iegādājies degvīna pudeli. "Vakar izdzertās vietā", tā viņš paskaidrojis E. Tumovai. Stacijā vagonu joprojām nav bijis un tie nesolīti tik drīz. Taču tur Edīte satikusi savu paziņu Aivaru, kurš arī iekāpis mašīnas kabīnē. Vārds pa vārdam un K. Beitiņš vilcis degvīna pudeli gaismā, atvēris to, ielējis Aivaram un sev pa glāzitei. Tā, «paģiras salāpītas». «Zini, aizvedīšu tevi uz Jelgavu tagad, kamēr vagoni jāgaida,» ierosinājis šoferis. Tā kā tas atbildīs arī Edītes interesēm, K. Beitiņš griezis mašīnu ar visu kravu apkārt. Ne Edīte, ne Aivars neiebilduši, ka viņš brauc, pilnīgi uzticēdamies šoferim, kurš tikko iztukšoja glāzi. Un tā lielā mašīna, atstājusi aiz sevis lecavu, devusies Jelgavas virzienā. Priekšā ceļš - gluda asfalta lenta, silta saulīte mašīnas logā, klusinātu mūziku izstrāvo radio. Iepriekšējās nakts nogurums un paģiru uzlāpīšana darīja savu, šoferis pat nejutis, ka brīdi pievērušās acis. Kad viņš tās atvēris, mašīna atradusies pretējā braukšanas joslā aiz ceļa ass līnijas un draudoši tuvu tai priekšā autobuss. Šoferis strauji rāvis stūri uz pretējo pusi, mašīnas priekšgals aizslīdējis gar autobusu, taču puspiekabe skārusi to. Un pieskāriens izrādījies liktenīgs. Par tā sekām rakstīts iepriekš. Tā, lūk, tas notika. lepriekš teiktajā kā rēbusā lasītāji var meklēt pārkāpumus, kas pieļauti. K. Beitiņa ricībā tos atradīsit ne vienu vien. Tā veidojās noziegums, par ko viņš sodīts. Taču K. Beitiņa sods neatdos mātei meitu, sabiedrībai augošu cilvēku, neatlīdzinās ciešanas citiem. Bet pārējie pilsoņi. kurus minēju rakstā - Edīte Tumova, Aivars un citi? Ko saka viņu sirdsapziņas? Kādam taču bija jāatbild arī par to, vai mašīnas naktī atrodas stāvvietās, kādam jāzin un jāredz, kam tiek izsniegtas ceļazīmes. Tautas tiesa pieņēmusi blakus lēmumu par trūkumiem, kas šajā jomā pieļauti Vecsaules kolhozā. Tagad tie esot novērsti. Labi. ka beidzgt novērsti. Bet par kādu cenu?

Avots: Komunisma ceļš, 07.12.1978