Laimonis Liepa

Rundāles pils pirmais direktors.

1972. gadā viņš ar lielu rūpību gatavoja savu 39 gadu jubileju, to ironiski dēvēdams par atvadīšanos no jaunības pirms vecuma iestāšanās. Taču viņam nebija lemts novecot. Viņam vienmēr paliks četrdesmit divi. Pavisam īss laika sprīdis bija atvēlēts cilvēkam, kura mūžs ritēja ar ārkārtīgu intensitāti un kurā viena no likteņa zīmēm bija Rundāles pils.

Trīsdesmit deviņu gadu jubileja toreiz, 1972.gada 30.aprīlī, bija ne tikai atvadīšanās no Laimoņa Liepas jaunības, tā iezīmēja lielu un svarīgu pagriezienu cīņā par Rundāles pili un tās atjaunošanas sākumu.  1964. gadā Rundāles pilī bija sākusi darboties Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle, bet nākošie gadi bija bezgala garš un bezgala daudziem  sīkiem pūļu akmentiņiem bruģēts ceļš uz Rundāles pils atzīšanu. Tikai 1971. gadā augstākajās sfērās beidzot bija izlemts jautājums par pils atjaunošanas nepieciešamību, un 1972. gada 1. janvārī bija sācis darboties patstāvīgs Rundāles pils muzejs. Nu viss bija priekšā.

Laimonis Liepa kļuva par jaunā muzeja pirmo direktoru. Tas atbilda viņa tieksmei uz radošu izpausmi. Uzbūvēt jaunu mehānismu un palaist to darbībā. Jo grūtāk, jo labāk. Laimonis Liepa bija viens no tiem retajiem cilvēkiem, kurš ne tikai nevairījās no grūtībam, bet tajās metās ar cīnītāja azartu, lai neteiktu – neprātu. Ikkatru situāciju, likteņa pavērsienu, grūtību viņš uztvēra kā likteņa izaicinājumu, kam stājās pretī ar metodiskumu un milzīgu darbu. Dažkārt likās, ka Liepa īpaši gaida kādu šķietami nepārvaramu šķērsli, lai pierādītu, kas tas nav neuzveicams. Laikos, kad informātika vēl nepastāvēja un daudzas lietas ritēja padomju dzīves irracionālajā lēnumā, Liepa būvēja shēmas gan muzeja struktūrai, gan jebkuram kārtējam darbošanās ciklam, izkārtoja taktiskos un stratēģiskos argumentus, veidoja muzeja diplomātiju, uzņemoties kontaktu veidošanu ar toreizējo varas pasauli un pacietīgi pieņemot toreizējos spēles noteikumus.

Laimonim Liepam piemita vēl kādas īpašības, kas mūsdienu pasaulē diemžēl nav lielā cieņā. Tās bija – ārkārtēja principialitāte un godīgums. Muzeja intereses un muzeja nauda tika sargāta tik nelokāmi, ka pasākumos, viesojoties ar toreiz biežajiem apmeklētājiem – muzeju kolēģiem, restaurātoriem, augsto priekšniecību, katram muzeja cilvēkam bija pašam jāmaksā par apēsto un izdzerto, jo uz muzeja rēķina nedrīkstēja izdzert pat tasi kafijas. Tas bija maksimāls godīgums ne tikai naudas jautājumos, bet jebkurā dzīves situācijā. Šī principialitāte viņa kolēģiem ir palikusi atmiņā uz mūžu un daudziem veidojusi attieksmi pret dzīves morālajām nostādnēm.

Muzeja ideja, darbības virzieni, telpu restaurācija, parks, lielā ansambļa tehniskā rekonstrukcija – viss toreiz tikai sākās, veidojās lēni un mokoši. Liepa neizlēma to vienpersoniski. Sarunas pie viņa galda varēja ritēt no desmitiem rītā līdz desmitiem vakarā, un tad, kad šķita, – nāksies sajukt prātā no pārspriešanas un pozīciju izsvēršanas, – pret vakaru kāds jautājums bija kļuvis pilnīgi skaidrs, it kā vienmēr to būtu zinājuši. Tas varēja skart gan kādu nelielu restaurācijas jautājumu, gan arī pašas pils tālāko likteni, jo ik brīdi bija jākonstruē topošā muzeja tūkstoššķautnainais ieceru tēls, jāvirza projektēšana, jācīnās par naudas piešķiršanu un beigu beigās – jāatrisina pils iekšējā veidola jautājums. Pils, šī nolaistā un pilnīgi tukšā ēka, bija jāaizpilda ar hercogu laika cienīgām mēbelēm un mākslas priekšmetiem. Muzeja kolekciju tapšanas sākums varētu būt veselas grāmatas vērta tēma, kurā galveno vietu ieņemtu ne mākslas vēstures jautājumi, bet cilvēku psiholoģija. Kā atrast priekšmetu, kā pierunāt īpašnieku pārdot, kā atrast naudu pirkšanai, kā panākt kāda muzeja labvēlību, lai tas padalītos savās liekajās bagātībās. Jo tas nebija Rietumu pasaules plašais mākslas tirdzniecības lauks, bet darbošanās privātu krājumu nestabilajā vidē vai muzeju un to priekšniecības trauslo attiecību laukā.

Arī šīs lietas Laimonis Liepa varēja vērtēt ar pazinēja aci. Viņa mīlestība uz mākslu bija radījusi arī zināšanas par to; ar savu raksturīgo pamatīgumu viņš bija iedziļinājies mākslas vēsturē un pasniedza to skolā kā mācību priekšmetu. 1973. gadā ceļojuma laikā Parīzē viņš pēdējā naktī negulēja, bet apstaigāja  kājām vietas, kas saistījās ar viņa apbrīnotāko  mākslinieku Vincentu van Gogu, traģisko personību, ko juta sev tuvu.

Liepas attieksme pret mākslu pavēra ceļu vēl vienai Rundāles pils misijai – dievnamu postīšanas laikā pili pārvērst par patvēruma vietu baznīcu altāriem, kancelēm, kas uz turieni sāka pārcelties līdz ar filiāles darbības sākumu 1964. gadā. Šķiet, ka viņa vietā jebkurš cits būtu pateicis – nedarīsim to, jo tas ir bīstami un nepatīk priekšniecībai. Viņš atbalstīja arī otru muzeja darbības virzienu, kas varēja likties vēl neprātīgāks un pils restaurācijas gaitu traucējošs, – veidot muzejā dokumentācijas centru par Latvijas seno mākslu. Šāds arhīvs tapa un papildinās joprojām. Daudzus gadus arī Liepa pats piedalījās ekspedīcijās pa Latviju, kurās tika apsekotas muižas, baznīcas, senās kapsētas, un viss bojāejai nolemtais tika paglābts Rundālē.

Laimoņa Liepas racionālais darba piegājiens, daudzās izveidotās shēmas, taktikas un stratēģijas smalkumi vienlaicīgi kalpoja viņa paša būtības savaldīšanai un sastiprināšanai. Liepa bija cilvēks ar trauksmainu, pat dramatisku iekšējo uzbūvi, garīgā spriedze atsevišķos brīžos ar nevaldāmu spēku izlauzās no viņa paša veidotajiem rāmjiem. Tas, kas pārvēlās pāri viņa dvēseles traukam, bija tik spilgts, ka  apkārtējiem šķita kā neparasts izlēciens. Viņš bija pārāk spēcīga personība, lai gludi iekļautos sava laika un vides rāmjos. Apkārtējā sabiedrība viņā ieraudzīja un paņēma to, ko bija spējīga ieraudzīt un paņemt. Netrūka cilvēku, kas Liepu vispirms uztvēra kā jautru kompānijas cilvēku, spožu stāstītāju, joku dzinēju un dāmu valdzinātāju. Taču tā bija tikai viena no viņa radošās izpausmes formām, ko viņš izkopa kā mākslas darbu. Liepu valdzināja teātris, un viss, kas notika viņa priekšā, norisa it kā atsvešināti; šķita, ka viņš dzīves norises pieraksta un veido Fellīni garā ieturētas filmas scenāriju. Bija ne vien aizraujoši, bet arī pamācoši klausīties viņa atstāstus par jebkuru notikumu, vai tas būtu no augsto aprindu dzīves vai sīki  mazpilsētas ikdienas atgadījumi. Tur bija gan precīzs dialogu atstāsts, gan situācijas vispārinājums un tās morāle. Vienmēr likās, ka viņš tur piedalījies nevis kā laikabiedrs un darbības partneris, bet kā hronists vai dramaturgs, kas ar rūgti šekspīrisku skatu no malas vēro šo dzīves teātri un tā nosacījumus, neatkarīgi no tā, vai darīšana ar komēdiju vai traģēdiju. Jā, dīvains rūgtums, notikumu uztveres paralēlisms  Laimoni Liepu pavadīja arī līksmajos dzīves brīžos. Pat svētku augstākajā kulminācijā, mirdzoši vadot balli un turot savā varā sabiedrības  uzmanību, viņam blakus stāvēja  rezignācija un skumjas.

Pēc 1972. gada jubilejas vēl nāca trīs gadi. Iesākās ilgi gatavotā pils restaurācija. Gadiem izstrādātie projekti, rūpīgi atlasītie restauratori, ar lielām pūlēm gādātie materiāli nu bija liekami lietā. Tas negāja viegli un ātri. Liepam bija lemts tikai rakt, stādīt, laistīt, un vienu vienīgu augli viņam izdevās ieraudzīt pie tik grūti audzētā kociņa. 1975. gadā, neilgi pirms viņa  aiziešanas, tika pabeigta hercoga guļamistabas griestu gleznojuma restaurācija, taču vispārējās pils nolaistības un iesākto darbu haosa vidū šis pirmais veikums vēl maz spēja radīt vīziju par to, kāda pils izskatīsies nākotnē.

Liepas iekšējā spriedze viņam grūti ļāva samierināties ar darbu lēno norisi, un par Baltās zāles restaurāciju viņš teica, ka vajadzētu to uzspert gaisā, lai kaut kas pa īstam sakustētos. Vēl seši nākošie gadi bija vajadzīgi, lai Balto zāli kā pirmo restaurēto telpu varētu atvērt apmeklētājiem. Taču tas jau bija laiks bez Laimoņa Liepas, un starpā bija tas baigais 1975. gada 21. novembris, kad nāca viņa traģiskā nāve un likās, ka debesu jums sagruvis pār Rundāles pili. Var tūkstošreiz jautāt, vai varēja būt citādi, vai varēja kaut ko grozīt. Bet tas bija likteņa lēmums, un Laimonis Liepa, kurš vienmēr teica, ka nebaidās no nāves, varbūt to zināja. Pēdējā grāmata, ko viņš lasīja naktī pirms tā liktenīgā rīta, bija dzejoļu krājums, un beidzamā lapaspuse tajā, –  ar atstātu grāmatzīmi, – par dzejnieka nāvi. (Imants Lancmanis)

"Laiks" 1985.gada februārī raksta: "Memoriālie muzeji Latvijā izveidoti ne tikai literātiem, bet arī skaņražiem, gleznotajiem, dziedātājiem. Liekas, visai spēcīgu stimulu deva lēmums restaurēt Rundāles pili. Šo lēmumu izkarot nenācās viegli, jo ir saprotams, ka tam bija jāizprasa lieli līdzekļi, jābrauc klanīties uz Maskavu, kas ir tādu nozīmīgu darbu ļāvēja vai aizliedzēja. Visa šī rosība Latvijā saistījās ar daudzām valodām un nostāstiem, traģiski un noslēpumaini gāja bojā Rundāles pils muzeja pirmais direktors Laimonis Liepa, lielisks cilvēks, viņš kopā ar tagadējo direktoru Imantu Lancmani bija visa milzīgā pasākuma iniciators un izcīnītājs. Darbi Rundālē sākas. Par tiem rakstīja presē, runāja un jūsmoja mākslinieki un aizrāvās jaunatne. Brauca talkas. Veidojās negaidītas iniciatīvas. Jaudās iespēja darīt kaut ko nozīmīgu, vērtīgu, tautai vajadzīgu. Kopīgi mērķi un kopīgs darbs. Kopīgā pacilātība rosināja sākt restaurācijas darbus arī citās Latvijas pilīs un vecās muižu ēkās, baznīcās un citās senās arhitektoniski interesantās būvēs. Līdzekļus bieži  izdevās rast uz vietas, savu teritoriju ietvaros daudz finansējuši arī turīgāki kolhozi. Varētu sacīt, ka modusies beidzot nacionālā apziņa."