Ksenija Kesnere

Ksenija Kesnere dzim. Ņesterova dzim. 30.12.1900 Jelgavā, vīrs Nikolajs Kesners, laul. šķirta 20.05.1928.g., meita Kira Kesnere, dzim. 20.06.1926.g.

Ksenija un Nikolajs Zakorko

Viņš nošauts Rīgas čekā 1941. gada 8. aprīlī. Viņas nošaušanas datums nav zināms. Taču viņu likteņi kopš 1940. gada rudens bija saistīti, tādēļ stāstījums būs kopīgs.

Nikolajs Zakorko (1917) bija sarkanās armijas karavīrs, ukrainis, kurš dzimis Dņepropetrovskā, un nonāca Latvijā pēc okupācijas. Rīgā viņš nejauši iepazinās ar skolnieci Kiru Kesneri, kura uzaicināja karavīru paciemoties. Tur Nikolajs satika Kiras māti Kseniju Ņesterovu (1900). Nikolajs bija izglītots cilvēks, ar literāta dotībām, un arī Ksenija bija inteliģenta sieviete. Abu starpā izveidojās draudzība, bet pēc neilga laika - jūtas.

Diemžēl attiecības abiem kļuva liktenīgas. Nikolajs, lai apciemotu Kseniju, regulāri bez atļaujas atstāja karaspēka daļu, un tas nepalika nepamanīts. Arī jebkura neuzmanīga izpļāpāšanās par savām simpātijām radīja aizdomas. Ksenija, savukārt, izteica vēlmi aizbraukt no Latvijas uz Vāciju, kas 1940. gadā bija iespējams, un aicināja Nikolaju doties līdzi. Nav zināms, kā tieši tika plānota repatriēšanās un dokumentu iegūšana, jo sekoja traģisks pavērsiens.

Pēc kārtējās neatļautās prombūtnes Nikolaju izslēdza no komunistiskās partijas un piedraudēja ar kara tribunālu. Viņš spēra izmisīgu soli - 1940. gada 26. decembrī aizbēga no karaspēka daļas un ieradās pie Ksenijas. Uzzinājusi par notikušo, taču zinot, ka repatriācijai nepieciešamo dokumentu nav, Ksenija aizveda Nikolaju uz jūrmalu, kur nometināja paziņām piederošā vasarnīcā. Nākamajā rītā viņa atgriezās Rīgā, taču pie mājām tika arestēta. Sākotnēji Ksenija liedzās, taču 28. decembrī norādīja Nikolaja atrašanās vietu.

Izmeklēšanas materiāli atsedza smagu ainu. Tur vērojama Nikolaja personīgā, iekšējā traģēdija - viņš bija nodevis dzimteni, padomju ideālus, svētumu sievietes dēļ. Pie tam, "svešas", "ienaidnieces" dēļ. Tajā pašā laikā Nikolajs neapsūdzēja Kseniju, uzņēmās lielāko daļu vainas, jo viņa jūtas nebija zudušas. Ksenija, kurai padomju režīms bija svešs, bet tā metodes - nezināmas, nesaprata, kādā situācijā nonākusi. Viņa neliedzās un atbildēja uz jautājumiem tā, it kā sniegtu liecības normālas, civilizētas tiesvedības iestādē. Bet tā bija PribOVO NKVD Īpašā daļa... 1941. gada 26. februārī PribOVO kara tribunāls piesprieda Ksenijai Ņesterovai un Nikolajam Zakorko nāves sodu.

Līdz 2019. gada decembrim informācijas par Nikolaju Zakorko praktiski nebija, izņemot faktu, ka šādas personas vārds bija minēts Dreiliņos ekshumēto vidū. Tāpat bija zināms, ka ekshumēta sieviete, taču - nekādu liecību nedz dokumentos, nedz laikrakstos. Iepazīstoties ar Latvijas Valsts arhīva kartotēkas materiāliem, kļuva zināms, ka Nikolaja Zakorko izmeklēšanas lieta pēc kara aizsūtīta uz Ukrainu. Sekoja sarakste ar Ukrainas Drošības dienestu, un 2019. gada decembra beigās tika saņemti lietas skenējumi. Uz vāka bija viņu abu vārdi.

Arī Kapsilu kapos viņi ir ir kopā - Ksenija un Nikolajs.

Valdis Gavars