Ingeborga Levite

Dzimusi kā Ingeborga Bargs 1926. gada 30. martā Tukuma vāciešu jaunsaimnieku ģimenē. Viņas vectēvs Jānis Bargs bija aktīvs 1905. gada revolūcijas dalībnieks, kas, bēgot no represijām, izceļoja uz Hamburgu Vācijā. Viņš bija LSDSP nelegālā laikraksta «Cīņa» tipogrāfijas turētājs Tēriņu ielā.

Viņas vecāki 1920. gadu vidū atgriezās Latvijā, kur apprecējās un iegādājās jaunsaimniecību pie Tukuma. Ingeborga Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet pēc kara beigām 1946. gadā atgriezās dzimtenē. 1949. gada marta deportācijas laikā viņas vecākus izsūtīja uz Sibīriju, Ingeborgai izdevās paslēpties un dzīvot ar viltotiem personas dokumentiem, kurus izkārtoja viņas nākamais vīrs Jonass Levits. J.Levita piederīgie bija gājuši bojā holokaustā. Otrajā laulībā ar Ingeborgu Izaudzināti un izskoloti 5 bērni. Laulība šķirta.

Studēja Latvijas Mākslas akadēmijā Rīgā. 1972. gadā ģimene saņēma atļauju izceļošanai uz Izraēlu, taču aizbrauca uz Rietumvāciju, kur īslaicīgi strādāja par latviešu laikraksta «Latvija» redaktori. Daudz rakstīja un publicējās gan ar savu vārdu, gan ar pseidonīmu Aija Zemzare. Tika uzņemta Latviešu preses biedrībā, iesaistījās Latviešu nacionālā fonda darbā, ko vadīja Andrejs Eglītis Stokholmā. 1975.gadā liecināja Andreja Saharova izmeklēšanas komisijā.

No 1973.gada dzeja publicēta mēnešrakstā Ceļa zīmes, Treji vārti un Londonas avīze.

Dēls - Latvijas Valsts prezidents Egīls Levits, meita - Egita.

Mirusi 2008. gada 9. februārī Hamburgā.