Hado Lapsa

Nošauts 1944.gada 27.augustā. Pagrīdnieks.

***

 Šinīs dienās Sevišķā kara tiesa pie leģiona ģenerālinspektora uz nāvi notiesājusi kādas bandas dalībniekus, kas savas krāpšanas metodes bija padarījuši par ienesīgu veikalu. Tie ir Hado Lapsa, Eduards Indulēns un Anna Šitke, kas gan ar izkrāptiem, gan viltotiem zīmogiem un apliecībām pret augstu atlīdzību panākuši sev pazīstamu un par naudu savervētu pilsoņu atbrīvošanu.Bandas līdzdalībnieki — Pēteris Ozols un Mārtiņš Klanis notiesāti uz 5—15 gadiem spaidu darbos. Pēc tiesas priekšsēdētāja norādījuma pie bargā sprieduma pasludināšanas, vainīgie dezorganizējuši mobilizācijas darbus. Viņu nelietīgās rīcības sekas bijušas daudzu pilsoņu atraušanās no karaklausības un atsevišķos gadījumos pat dezertēšana. Sie gadījumi mazinājuši latviešu vienību kaujas spējas un mūsu tautas cīņas sparu. — Šis tiesas spriedums dod gandarījumu visiem godīgiem cīnītājiem, kā tiem, kas jau trīs gadus stāvējuši Latvijas sargvietās, tā ari tiem,
kas tēvuzemes atbrīvotāju rindās stājās tagad. Sāda barga rīcība līdzīgi pērkona
negaisam noskaidro apvāršņus. 

B. Bedeicis, Daugavas Vanagi, Nr.34 (25.08.1944)

***

Ir dzirdamas viena otra atrunas, ka mums jau par to nemaksā, strādājam tad, ja maksā. Trūkst vārdu,lai izteiktu sašutumu par šādu filozofiju.
Kas maksāja pilsoņu kara varoņiem, kuri atdeva savas dzīvības revolūcijas uzvaras
vārdā? Kas maksāja Lielā Tēvijas kara varoņiem par viņu dzīvībām un uzvaru? Kas maksāja jaungvardiešiem par viņu asinīm un dedzīgām karstām sirdīm? Kādu samaksu prasīja Imants Sudmalis, Džems Bankovičs, Hado Lapsa, Otomārs Oškalns un tūkstošiem citu, kuru vairs šodien nav mūsu vidū tieši tāpēc, lai mēs celtu skaistu savu nākotni, lai nostiprinātu mūsu valsti, lai sasniegtu to cēlo mērķi, kuru viņiem nebija lemts sasniegt.

Kartības sargiem jāattaisno savs vārds 1959.11.19 Latgales Zemnieks (Viļaka, Abrene)
Sīmanis, A.

***

Meklējumiem un dažkārt ari maldiem pilns tas bija slkburžuāzlskajam Inteliģentam Hado Lapsam. Padomju taisnība un cīņas Ideāli vīram sākotnēji varbūt likās tāli, nesaprotami. Dzīves bargā skola un personība rūgtā pteredze viņam atvēra acis, noveda cīnītāju rindās pret hltlerlsmu. Hado izvēlējas cīņas līdzekļus, kas viņam bija vistuvāk, cīņas lecirkni, kur varēja veikt visvairāk. Bet ari viņš devis savu ieguldījumu taisnās lietas varā.

Padomju Jaunatne, Nr.198 (09.10.1959) Neaizmirstiet, jūs, dzīvie cilvēki...M. VESTERMANIS,
Latvijas PSR Revolūcijas muzeja nodaļas vadītājs

***

Vācu okupācijas laikā Latvijā nelegāli darbojošās "Virsnieku apvienības" loceklis virsleitnants Ēriks Pārups 1986. gadā žurnālā "Jaunā Gaita" raksta par savu izbraukšanu no Rīgas uz Vāciju:

"Biju aizgājis atvadīties no savas ģimenes, kad pie manis ieradās Hado Lapsas māsa (pagrīdnieka pavadībā). Hado Lapsa vadīja kādu nelielu pagrīdes grupu (Lapsa, Indulēns, kāda meitene). Viņš bija daudz darījis pagrīdes labā (..). Šī grupa bija arestēta un Leģiona tiesa bija piespriedusi Lapsam nāves sodu, bet Indulēnam un meitenei ieslodzījumu. Spriedums bija jāapstiprina ģen. Bangerskim un jāizpilda nākošā rītā. (..) Tādēļ steidzos uz kuģi un runāju ar plkv. Janumu, lai viņš dodas pie Bangerska un prasa atvietot nāves sodu ar ieslodzījumu. Janums bija ar mieru, bet atgriezās sašutis. Ģen. Bangerskis bijis gatavs sodu mainīt, bet tad telpās ienācis plkv.--- (domāts Latviešu leģiona ģenerālinspektora štāba priekšnieks virspulkvedis Arturs Silgailis – aut.), kas ļoti asā un kategoriskā veidā pieprasījis nāves soda izpildīšanu. Bangerskis bijis spiests pateikt plkv. Janumam:

"Kā redzat, jūsu vēlēšanos nevaru izpildīt"." H. Lapsas saistību ar nacionālo pretošanās kustību netieši apstiprina arī viņa pirmsnāves vēstulē pieminētie vārdi Ēriks P. un Vilis Ļ., kas, pēc R. Lapsas domām, varētu būt tas pats Ē. Pārups un Vilis Ļucis, kuri arī piedalījās jau minētās "Virsnieku apvienības" nelegālajā darbā.

Šodien par savu vīru Rasma Lapsa stāsta:

"Pēc savas nostājas viņš bija tāds patriots, kādu es vispār neesmu redzējusi. Viņš bija ļoti nacionāli noskaņots. Ar krieviem viņš nebija draugos. Viņš negribēja iet kopā arī ar vāciešiem, jo neticēja, ka tur kāda Latvija iznāks. Tas, ko darīja mans vīrs, noteikti nebija darīts par naudu, viņš nebija tāds cilvēks. (..) Tiesas sēdē es jau tikai par Hado domāju un skatījos. Domāju, ka viņš pats neparedzēja, ka tas sods var būt tik bargs. Kad tiesā pasludināja spriedumu, tas bija briesmīgi, taču pats Hado vismaz ārēji neko neizrādīja. Viņš vienmēr bija ļoti vīrišķīgs. Viņam bija sava domāšana un sava pārliecība. Kā cilvēks viņš bija ļoti labs, viņš ļoti mīlēja savu ģimeni."

***

 M. Vestermanis nosauca E. Indulēnu par strādnieku puisi un pārliecinātu komjaunieti, par spīti iespējamām nepatikšanām H. Lapsu viņš raksturoja kā sīkburžuāzisku inteliģentu, kura dzīves ceļš bijis meklējumu un dažkārt arī maldu pilns, un "padomju taisnība un cīņas ideāli viņam sākotnēji varbūt likās tāli, nesaprotami. Dzīves bargā skola un personīgā rūgtā pieredze viņam atvēra acis, noveda cīnītāju rindās pret hitlerismu".

***

H. Lapsas un viņa pagrīdes grupas dalībnieku politisko pārliecību M. Vestermanis šodien raksturo pretrunīgi. Viņš gan atceras, ka H. Lapsas dienesta biedri liecinājuši par viņa pretpadomju noskaņojumu armijā pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā. M. Vestermanis arī pieņem, ka E. Indulēns varējis būt no frontes aizmugures iesūtīts padomju aģents. Savukārt A. Šitke stāstījusi, ka viņai kopā ar E. Indulēnu esot bijuši noslēpti koferi ar naudu un viņi ar tiem gatavojušies bēgt uz Zviedriju. H. Lapsas pirmsnāves vēstuli viņa izcelsmes un ideoloģiskās nostājas dēļ 1963. gadā izdotajā Latvijas komunistiskās pagrīdes cīnītāju pirmsnāves atvadu krājumā "Vēstules nākamībai" par izbrīnu daudziem apstākļu nezinātājiem nemaz nepublicēja.

***

1944. gada 9. februārī nodibināja Sevišķo kara tiesu un pieļāva pat nāves soda piespriešanu, lai gan pirms tam Latvijas karaklausības likumā tas nemaz nebija paredzēts. Par tiesas priekšsēdētāju apstiprināja pulkvedi Jāni Palkavnieku, bet par viņa vietnieku – pulkvežleitnantu Kārli Gailīti.

Sevišķās kara tiesas 1944. gada 14. augusta apsūdzības rakstā teikts, ka H. Lapsa, E. Indulēns, A. Šitke, P. Ozols un M. Klanis laikā no 1943. gada vasaras līdz 1944. gada martam Rīgā, "rīkojoties apzināti kopīgi, nolūkā gūt sev mantisku labumu amata veidā piedalījušies karaklausības izpildīšanai iesaucamo pilsoņu kara dienesta atsvabinājuma un iesaukšanas atlikšanas panākšanā". Dokumenti liecina, ka H. Lapsa un E. Indulēns ne tikai nepakļāvās mobilizācijas rīkojumiem, bet uzsāka plašu darbību, lai palīdzētu arī citiem izvairīties no iesaukšanas. Viņi viltoja iesaukšanas un medicīnas dokumentus un uz mobilizācijas punktiem nosūtīja slimus cilvēkus veselo vietā. 1943. gada rudenī viņi iepazinās ar A. Šitki, kura strādāja kā lietvede Ersatzkommando der Waffen SS Ostland štābā Rīgā, Pleskavas (Marijas) ielā 16. Tā kā A. Šitke pārzināja iesaucamo kartotēku, viņa varēja neizrakstīt iesaucamajiem uzaicinājumu ierasties karaklausības komisijās, kā arī izdarīt atzīmes iesaucamo sarakstos, kas tos atbrīvoja no karadienesta uz nenoteiktu laiku.

1943. gada oktobrī H. Lapsa un E. Indulēns ar A. Šitkes ziņu pat iekļuva šīs iestādes priekšnieka kabinetā un atlauza viņa rakstāmgaldu, kurā glabājās karaklausības komisijas zīmogs. Viņi paspēja to iespiest tikai desmit līdzpaņemtajās pasēs, jo tika iztraucēti. E. Indulēns izgatavoja arī citu karaklausības komisiju zīmogus, kurus iespieda vairākās pasēs, viltojot ierakstus un parakstus. Dokumentu pavairošanai A. Šitkei pat izdevās iegūt hektogrāfu.

Tomēr viņu darbību pakāpeniski atklāja. P. Ozolu arestēja 1944. gada 26. februārī, E. Indulēnu un A. Šitki 1. aprīlī, bet H. Lapsu un M. Klani 2. jūlijā. Sevišķā kara tiesa secināja, ka, pateicoties viņu darbībai, no mobilizācijas leģionā bija spējuši izvairīties vairāk nekā 70 cilvēki, no kuriem izmeklēšanas gaitā gan bija apzināti tikai 29. Acīmredzot pārējo vārdus bija izdevies noslēpt. Iespējams, ka viens no viņiem bija arī vēlāk slavenais baletmeistars Aleksandrs Lembergs. Lai gan apsūdzībā bija teikts, ka H. Lapsa nopelnījis 10 –15 000, bet E. Indulēns 20 000 reihsmarku, ko abi izlietojuši uzdzīvei un iztikai, ir pieļaujams, ka šādā veidā slēpa naudas līdzekļu izlietošanas patiesos nolūkus ieroču iegādei.

Tā laika notikumus atceras arī H. Lapsas atraitne Rasma, kura tad bija 21 gadu jauna, un tikai pirms gada pasaulē bija nācis viņas un Hado dēls Vito. R. Lapsa stāsta, ka kopā ar vīramāsu, brāli un bērniem ieradusies ar apžēlošanas lūgumu pie latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska, taču viņš izturējies ļoti rezervēti, bijis ass un nekādās sarunās nav ielaidies. Arī viņas teikto, ka dēls paliek bez tēva, R. Bangerskis atstājis bez ievērības. R. Lapsas pēdējā tikšanās ar vīru notikusi tiesā 1944. gada 19. augustā. Viņa atceras: "Vispār toreiz jau tā vācu lieta gāja uz galu, viņš bija privātā un mūs izlaida ārā staigāt. Sargi vienkārši skatījās caur pirkstiem un simpatizēja viņam. Tagad es domāju – ja mēs būtu vienkārši gājuši projām, varbūt būtu paglābts cilvēks."

Pēc tiesas sēdes laikraksts "Tēvija" rakstīja, ka nopratināšanā un iepriekšējā izmeklēšanā apsūdzētie esot atzinušies savos noziedzīgajos nodarījumos un pat mēģinājuši vainas smagumu uzvelt cits citam. Tiesā viņi esot visu nolieguši vai atzinušies tikai daļēji. Bandas organizētājs Lapsa esot mēģinājis aizbildināties ar kādiem politiskiem un ideoloģiskiem nodomiem, kaut arī neesot noliedzis, ka kopā ar pārējiem apsūdzētajiem saņēmis lielas naudas summas.

No Hado Lapsas lieta Autors: Uldis Neiburgs, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks
Datums: 10.09.2004

=====

HADO LAPSAS pirmsnāves vēstule

Labo māšel! Tu droši brīnīsies par manu lielo rakstīšanas kāri, kad saņemsi no Pētera šo garo vēstuli. Tomēr tur neko nevar darīt; pirms mani šodien apbalvos ar 8 gr svina, gribu nokratīt no sirds visu, kas pa šiem diviem mēnešiem uzkrājies. Šai vēstulē vairs nerunāšu par sevi, bet gan par tiem nelaimīgajiem biedriem, ar kuriem es biju kopā. Tā kā jūs mani atriebsiet, tā, lai arī viņu necilvēcīgās mokas tiktu simtkārt atriebtas, lai viņi dabūtu gandarījumu.

Nezinu, vai spēšu to attēlot, – tomēr mēģināšu. Esmu redzējis izraktos, vāciešu sakropļotos mirušos, kas bija gulējuši zemē jau pāris mēnešu. Toreiz man vēl nenāca prātā, ka šādā izskatā cilvēkus redzēšu dzīvus un šeit pat Rīgā, Reimersa ielas pagrabos. Lai nolādēts šis nams ar visiem tā apdzīvotājiem, gan vāciešiem – slepkavām , gan viņiem paklausīgajiem bendēm – sadistiem Tabakiem un citiem suņiem.

Mani apcietināja š.g. 2. jūlijā.

Tai pašā dienā tiku ievietots šā drausmā nama pagrabā. Sēdēju 1. kamerā, kur starp 7 – 8 apcietinātajiem atradās arī kāds kalējs Kļava vai Kļaviņš, cik atceros, no Ogres pagasta. Sākumā nevienu neievēroju, jo biju satraukts par savu apcietināšanu.

Pēc kādām pāris stundām nomierinājos un sāku sarunāties ar saviem biedriem. Katrs stāstīja savas klizmas un rādīja spīdzināšanas zīmes miesā. Skats bija drausmīgs, bet kaut kas neiedomājams atklājās manām acīm tad, kad, lēni vilcinoties, ar gandrīz trulu izteiksmi sejā, novilka kreklu visu laiku nomaļus sēdošais ap 40 -45 gadus vecais, bālais vīrs Kļava. Tā, ko mēs redzējām vairs nebija cilvēka miesa. Viss augums, no kāju pēdām sākot līdz pakausim, bija nevis kā citiem zils jeb citā varavīksnes krāsā, bet gan izskatījās, ka šis nelaimīgais būtu dzīvs cepts – visa miesa bija brūni uztūkusi…

Kalējs Kļava pastāstīja par sevi, ka viņš esot precējies, 2 bērnu tēvs un 1940./41. gadā bijis arodbiedrības aktīvists. Par aktīvista darbību pēc vācu ienākšanas apcietināts, bet pēc kaimiņu labām atsauksmēm atkal atsvabināts.

Otro reizi apcietināts un novests Ogres SD policijā. Tur viņš arī tā apstrādāts, kā mēs to redzējām. Kāds nožēlojams provokators, SD ziņotājs viņu apvainojis simpatizēšanā boļševikiem un par to, ka viņam it kā esot noslēpts revolveris. Par šo neesošo ieroci latviešu policisti viņu situši sešas dienas no vietas. Pirmā diena esot bijusi briesmīga, otrā vēl briesmīgāka, bet turpmākajās vairs sāpes nav sajutis. Kungi slepkavas lielākoties vienmēr bijuši pilnā: tie visi trīs „strādājuši” pārmaiņus, līdz moceklis kritis bezsamaņā. Pēc pamošanās „darbs” atkal turpināts. Kā jau teicu, tas ildzis sešas dienas, un tad Kļava atgādāts uz Rīgu.

Apcietināta arī viņa sieva, un, kas ar to un bērniem noticis, to viņš, protams, nezināja. Šo nelaimīgo mocekli vēl satiku kādas trīs līdz četras reizes, braukdams uz pratināšanu. Ka arī šeit viņu sita, tas nemaz nav jāsaka, jo visa Vācijas vara un „taisnība” balstās tikai uz necilvēcīgo varas darbību. Pēdējo reizi redzot Kļavu pēc pratināšanas, no šausmām un bezspēcīgām dusmām nezināju, ko iesākt. Pēc dažām prombūtnes stundām viņu ielaida mūsu kamerā. Viņš neieradās kā dzīvs cilvēks, bet gan kā no moku sola noņemts moceklis. Ja pārējie kameras biedri viņu nebūtu saturējuši un nosēdinājuši uz sola pie centrālapkures radiatora, kuru viņš izlietoja savas sasistās sejas dzesēšanai, viņš būtu  nokritis uz grīdas.

Moceklis bija pusnesamaņā; seja viņam bija drausmīgi sasista, kreisā auss atplēsta, asiņaina un uzpampusi, seja miroņa bālumā, izņemot sitienu atstātās pēdas, gaišie mati pilni sviedru. Neesmu nekad raudājis, bet tas, ko redzēju, man sadzina acīs asaras. No tā laika man ir tikai viena vēlēšanās; lai viņš un tie daudzie citi, piemēram, Ludvigs un Malvīne Kukurēviči, kurus nogalināja 8.augustā, tiktu atriebti.

Vēl, mīļā māsiņ, es Tev varētu daudz ko pastāstīt, bet mans laiks ir īss – ik brīdi gaidu, kad mani vedīs uz Biķernieku mežu.

Māsiņ, Tu esi vienmēr bijusi īsta latviešu sieviete, un Tavs pienākums ir gādāt, lai tad, kad šī izkurtējusī iekārta būs sabrukusi, lai visi to nelaimīgo mocekļu vārdi, kurus var lasīt uz Centrālcietuma 2. korpusa kameras sienām, lai tie būtu sūdzētāji pret šiem nolādētajiem hitleriešiem un vēl jo vairāk nicināmajiem latviešu nodevējiem – bangerskiem, Tabakiem un citiem slepkavām – sadistiem. Visiem šiem vācu suņiem jāsaņem atmaksa. Nekad nedrīkst piedot šiem izdzimteņiem to, ka viņi mērdējuši politiskos ieslodzītos ar savārītu ūdeni, līdz aiz bada un nespējas, kā tas gadījās arī man, tie krīt gar zemi.

Neaizmirstiet, jūs, dzīvie cilvēki, ka mēs par katru nieku esam sisti pa seju un baidīti ar nošaušanu. Mēs esam pārcietuši tās šausmas ik nakti, gaidot, kad vedīs uz kāršanu vai uz Biķernieku mežu. Mēs esam dzirdējuši savu biedreņu un biedru vaimanas, kad tos veda prom. Mēs esam redzējuši, ka pēc ievešanas kamerā sasistais, nenākot pie samaņas, pēc pusstundas nomirst. (Šāds gadījums notika 1. korpusa 26. kamerā. Liecinieki ir mani biedri Andrejs Grauds un M. Klānis.) Nāvi SD asinssuņiem un vācu fašistu palīgiem! Es ceru, ka Tev nenāks prātā šo īso rakstu apšaubīt. Viss šeit rakstītais ir pārāk bāls, salīdzinot ar īstenību, bet, kā jau Tev teicu, mans laiks ir ļoti īss. Nezinu, vai šo lapeli paspēšu pierakstīt.

Tādēļ vēl teikšu šādu vēlēšanos.

Es ticu un miršu pārliecībā, ka es un mans pēdējais līdzgaitnieks Indulēns un šie daudzie noslepkavotie un nomocītie cīnītāji tiks pienācīgi atriebti un viņu piederīgiem gandarīts. Bet es vēlētos, lai tad, kad Latvija atkal būs brīva un Tu šo vēstuli saņemsi, tā tiktu publicēta, lai vēl dzīvi palikušie zinātu to, kā mēs – tūkstoši mirām. Vēlreiz lūdzu Tevi, manis dēļ nesēro un nepārplūsti asarās, jo mirstu par savu pārliecību, apziņā, ka esmu darījis daudz šīs vergu valsts Vācijas ārdīšanā un ka uz laikiem palikšu savu biedru atmiņā kā vīrs, kas nebaidījās atklāta vārda, nedz nāves.

Tavs brālis Hado

(J.Dzintars „Neredzamā fronte”, Zvaigzne, R., 1970., Latvijas Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs) Avots šeit

***************

No Ērika Pārupa atmiņām:

....... Militāro formāciju pārcelšana uz Vāciju 1944. g. otrā pusē noritēja vienlaicīgi ar civīlo bēgļu evakuāciju. Šī evakuācija ietilpa vācu plānā atstāt krieviem tukšu, izpostītu telpu, tāpēc spridzināja, postīja, evakuēja mantas, mašīnas, cilvēkus, cik vien paspēja.

Tādas pašas metodes bija pavēlēts lietot vācu apgabalos, kuŗos iegāja krievi, bet Hitlera architekts Špērs šo pavēli neizpildīja. Arī somi pagrieza ieročus pret vāciešiem un aizkavēja savas zemes izpostīšanu.

Mūsu zemē boļševiku atgriešanās drauds radīja tādu paniku, ka cilvēki vairs nespēja sakarīgi domāt. To izmantoja vāci un viņu pakalpi, iestāstot ļaudīm, ka evakuācija ir glābšana no boļševikiem pateicībā par Leģiona cīņām un ka Vācija ar jauniem ieročiem sakaus kā krievus, tā „sapuvušos Rietumus” un visi atkal varēs atgriezties.

Daži pat, kāpjot kuģī, nodeva savas dzīvokļa atslēgas radiem, lai uzrauga dzīvokli līdz atgriešanās brīdim.

Klīda arī baumas, ka jūŗā jau esot angļu un zviedru kuģi, kas izsēdināšot desantu Kurzemē un mūs paglābšot. Daudzi šīm pasaciņām noticēja.

Tomēr brīvprātīgo izceļotāju skaits bija samērā mazs, un drīz sākās spaidu evakuācija. Apm. 90% tautiešu, kaut arī nāves izmisumā gatavi drīzāk mirt, tomēr dzimto zemi neatstāja. Viņi ir mūsu spēks.

Neapšaubāmi boļševiku atgriešanās apdraudēja ikvienas vācu laika amatpersonas dzīvību vai brīvību neatkarīgi no tā, kāpēc, kā darbojies un kādu amatu ieņēmis − viņiem bēgšana bija dzīvības un nāves jautājums. Bet starp bēgļiem bija daudzi, kuŗi nebija apdraudēti. Viņiem nebija nopietna iemesla bēgt − varbūt vienīgi lielākas patmīlības un vājas nacionāla pienākuma apziņas dēļ. Sevišķi tas sakāms par sabiedriskā, kulturālā un reliģiskā darba darītājiem. Viņi nedrīkstēja pamest savu tautu bailēs, briesmās, postā tad, kad tai vairāk kā jebkad vajadzēja stiprinājuma, morāla atbalsta un padoma, lai pārciestu mūsu tautas vēsturē visbriesmīgāko nelaimes laiku. Kapteinis nedrīkst pirmais no grimstoša kuģa lēkt glābšanas laivā.

Militārām formācijām izvēles nebija − tām bija jāpakļaujas pavēlēm. Tomēr vairāki virsnieki uzrakstīja ziņojumus, lai atvaļina no dienesta − to starpā arī šī raksta autors. Bet atvaļināšana nebija atļauta.

Pretestības kustība mūsu tautas aizplūšanu no dzimtenes uzskatīja par traģēdiju, jo došanās bēgļu gaitās nevarēja glābt tautu. Tomēr nozīmīgi to aizkavēt nevarējām, jo darbība bija apsīkusi. Daudzi bija arestēti vai atradās Leģionā. Iznāca vairs tikai divi pagrīdes laikraksti − Lāčplēsis un Dzimtā Zeme. Turpretim vācu pakalpi (Līdumnieki u.c.) imitēja nacionālās pagrīdes laikrakstus, aicinot cīņā līdz galīgai uzvarai, pie tam atklāti pieminot vārdu Latvija. Līdz šim „Cīņā par Latviju” nelegāli čukstēja vienīgi mobilizētāji, lai mulsinātu ļaudis.

Kad atkāpšanās gājienā Januma pulks nonāca Sidgundā un dažas dienas atpūtās, pie manis no Rīgas ieradās grupa pagrīdnieku. Viņi vēstīja, ka Rīgā valda panika un vāci sākuši masveidīgi iznīcināt ieslodzītos un daļu sūtot arī uz Vāciju. Pagrīdnieki domāja, ka vajadzētu militāri iejaukties, lai apcietinātie varētu sabēgt mežos. Bet tas nebija iespējams.

Arī bēgļu atturēšanā daudz nekā nevarējām darīt. Tomēr iedevu grupai vairākas mašīnpistoles, pistoles, municiju un rokas granātas, norādot tās lietot vienīgi visnepieciešamākos pašaizsardzības gadījumos.

Šī grupa pēc atgriešanās Rīgā izmeta ostmalā un ielās skrejlapas „Neatstājiet dzimto zemi” un atklāti arī aģitēja: „Nebrauciet prom... bēgļi tautu neizglābs...” Bet kas gan toreiz domāja par tautu?

Sidgundā ieradās arī kapt. Upelnieks, kas bija sācis Skrīveru rajonā organizēt ģen. Kureļa pretestības grupu. Viņš bija nācis sastapt plkv. Janumu. Bet Janums atradās slimnīcā, un tā Upelnieks iegriezās pie manis, jo vairākkārt jau bijām piedalījušies kopīgās pārrunās ar Janumu.

Upelnieks bija pārliecināts, ka atkārtosies 1918. gads un Latvijas atbrīvošana sāksies no Kurzemes ar rietumu sabiedroto atbalstu. Savu pārliecību viņš pamatoja ar to, ka nodibināti sakari ar sūtni Salnāju Zviedrijā, kas tādus uzskatus atzīst un solījis attiecīgā laikā piegādāt vajadzīgos ieročus.

Pretestības kustība šo teoriju neatzina, bet Upelnieks palika pie sava ieskata. Šo maldu traģiskās beigas zinām: ģen. Kureli arestēja, kapt. Upelnieku ar 6 citiem štāba darbiniekiem nošāva, apm. 600 vīru ieslodzīja KZ nometnēs, bet vairāk kā 2000 iebēga Kurzemes mežos. Smagi pret vāciem cīnījās ģen. Kureļa vienības ltn. Rubeņa bataljons.

Militārā sektorā ar kuģiem uz Vāciju evakuēja 15. divīziju, policijas bataljonus, būv- un robežapsardzības vienības, Arāja SD (Gestapo) bataljonu, dažādas cietumu, KZ nometņu sardzes un eksekūciju vienības u.c. No šī skaita tikai neliela daļa cīnījās Vācijā pret krieviem, pārējie atradās dažādos kaujas laukos. Mūsu lidotāji, jūrnieki un citas vienības cīnījās rietumu frontē. Ierindas kaŗavīram nav iespējams izvēlēties cīņas vietu. Tomēr par lidotājiem var bīnīties, kāpēc viņi nenosēdās Anglijā.

Mūsu pulka ielādēšana kuģī vilkās gandrīz visu dienu. Šinī laikā man nācās piedzīvot kādu ārkārtīgi traģisku notikumu.

Biju aizgājis atvadīties no savas ģimenes, kad pie manis ieradās Hādo Lapsas māsa (pagrīdnieka pavadībā). Hādo Lapsa vadīja kādu nelielu pagrīdes grupu (Lapsa, Indulēns, kāda meitene). Viņš bija daudz darījis pagrīdes labā. Viņa lielais „noziegums” bija tas, ka ar viltotiem slimību dokumentiem un pat nosūtot pieņemšanas komisijās slimus cilvēkus veselo vietā, paglāba daudzus no iesaistīšanas Leģionā. Šī grupa bija arestēta, un Leģiona tiesa bija piespriedusi Lapsam nāves sodu, bet Indulēnam un meitenei ieslodzījumu. Spriedums bija jāapstiprina ģen. Bangerskim un jāizpilda nākošā rītā.

Mēģināju glābt Lapsu no nāves soda. Bangerskim bija tiesības to pārvērst ieslodzījumā. Pazinu ģen. Bangerski un biju ar viņu runājis jau vairākkārt, kad viņš strādāja pie Valdmaņa un arī Leģiona laikā, bet mana dienesta pakāpe bija par zemu, lai prasītu grozīt tiesas lēmumu. Tādēļ steidzos uz kuģi un runāju ar plkv. Janumu, lai viņš dodas pie Bangerska un prasa atvietot nāves sodu ar ieslodzījumu. Janums bija ar mieru, bet atgriezās sašutis. Gen. Bangerskis bijis gatavs sodu mainīt, bet tad telpās ienācis plkv.--- (Toreiz visspēcīgākā persona, ar „visspēcīgu” aizmuguri Bangerska štābā un arī Sevišķas kaŗa tiesas spriedumu caurskatīšanas padomes priekšsēdis. Šī „padome” arī vervēja leģionārus apcietinājuma vietās. Vai tam apcietinātam, kas nepieņēma „laipno” aicinājumu doties Leģionā?), kas ļoti asā un kategoriskā veidā pieprasījis nāves soda izpildīšanu. Bangerskis bijis spiests pateikt plkv. Janumam: „Kā redzat, jūsu vēlēšanos nevaru izpildīt.” − Hādo Lapsu nošāva nākošā rītā. Hitlera pakalpiem salka asiņu.

Nav nekā mocošāka kā justies nespēcīgam novērst sava drauga nepelnītu nāvi. Man bija Rīgā cilvēki ar ieročiem, zināju arī, ka Hādo atrodas Termiņcietumā un nošaušana paredzēta rītu, bet kuģis jau taisījās atiet un nebija iespējams ne ar vienu sazināties −

Stāvēdams pie kuģa margām, vēroju, ka pamazām izdziest Kurzemes krasts, kad ievēroju, ka kāds virsnieka vietnieks raudādams ielēca jūŗā. Piesviesto glābšanas riņķi viņš nepieņēma —

Evakuēto civīlistu lielāko daļu novietoja Vācijas austrumu apgabalos, kur vēlāk lielu daļu no viņiem pārķēra krievi. Lēš (grāmatā Trimdas 10 gadi), ka Vācijā atradās apm. 240000 latviešu (darbos nosūtītie, militārā dienestā, bēgļi, evakuētie). Puse no viņiem nokļuva krievu rokās vai arī atgriezās Latvijā.....

.... Te jāpiezīmē, ka SD vienību vīri (eksekūciju komandas, sardzes, speciālās komandas) uzņēmās un pildīja savus uzdevumus brīvprātīgi, bet policijas vienībās ierindnieku lielākā daļa bija iesaistīta spaidu kārtā. Saprotams, parastam Leģiona cīnītājam nebija nekā kopēja ar vācu laika vardarbībām, bet bēdīgais piejaukums kaitēja arī viņu prestižam.

Stāvokli vēl vairāk pasliktināja tas, ka komandējošā sastāvā ienāca nekompetenti SD fīreri. Piem., kaprālis Arājs kļuva par bataljona komandieri (parasta bataljona komandieŗa pakāpe ir pulkvežleitnants). Un tā vēl daudzi citi leitnanti, kapteiņi, majori bez militārām zināšanām.

Līdzīga anormālība notika ar policijas vienībām. Latvijā policijai nebija dienesta pakāpju, bet vienīgi amata nosaukumi. Tā iecirkņa priekšnieks vai apriņķa priekšnieks varēja būt bijis tikai kareivis. Bet vācu kārtībā iecirkņa priekšnieks bija kapteinis un apriņķa priekšnieks − pulkvedis. Nonākot ierindā, šie cilvēki savas policijas pakāpes uzskatīja par armijas virsnieku pakāpēm. Un tā viņi to dara vēl tagad.

Viss šis sajaukums radīja ūnikumu, kam nebija vairs pat ne smakas no Latvijas armijas......

... Vācu pavēles bija bargas un kategoriskas: turēt katru vietu līdz pēdējam vīram, par nepaklausību draudēja nāves sods. Daudz cietām arī no vācu varmācībām. 15. divīzijas štābā speciālā nodaļā bija arī kāds latvietis Ganiņš (bij. rest. „Jautrais Ods” Rīgas jūrmalā saimnieks), kas pats ar savu roku šāva nepaklausīgos. Notika arī daudzi citādi sodi. Arī mani reiz aizveda uz divīzijas speciālo nodaļu, bet neizskaidrojamās sagadīšanās dēļ ieradās Januma ziņnesis ar pavēli, kas mani izglāba.

Notika arī publiska sodīšana. Viens piemērs: mūsu vienības no Hameršteinas bija izsūtījušas ziņnešus uz kādu vietu. Lai tiktu ātrāk uz priekšu, ziņneši bija paņēmuši ceļmalā pamestus bēgļu divriteņus. Žandarmērija viņus aizturēja par divriteņu laupīšanu un sods − nošaušana. Pārējām vienībām bija jāsūta kareivji skatīties, kā šos „noziedzniekus” soda. Laiki bija grūti, un asinis atkal plūda......

.... Pamazām mūs dzina (un arī paši centāmies tikt) uz rietumiem, tuvāk sabiedrotiem. (Interesanti atzīmēt, ka vairāki superhitlerieši sāka glaimīgi runāt par rietumsabiedrotiem.) Beidzot palikusi bija tikai šaura strēmele gar Baltijas jūŗu, ko krievi nebija pilnīgi okupējuši. Pa to mūsu atlikušie spēki nonāca līdz Divenovai, kur pārgāja Oderas upi, nonākot Meklenburgā.

Bija jau 1945. g. marta vidus un tikai visdedzīgākie fanātiķi − mūsu Potsdamas komitejas vīri, majori un SD fīreri − vairs sludināja uzvaru pēdējā brīdī un cīņu līdz galam. Piešķīra arī ordeņus un paaugstinājumus dienesta pakāpēs (dedzīgākos vācu atbalstītājus paaugstināja pat vēl gūstekņu nometnēs).

Pomerānijā palika daudz kapu ar un bez krustiem. Vairākus kritušos apraka pat svešas rokas. Pēc dažām ziņām krievi lielāko daļu mūsu gūstekņu ar padusē ietetovēto „putniņu” nošāva. Daudz mūsu dēlu apgūlās Vācijā un citās Rietumeiropas zemēs − Par ko?

Bet ziņojumi bravūrīgi nesa vēstis piederīgiem un tautai: „Kritis varoņu nāvē cīņā par Latviju.”

Un to visu vēlējās inscenēja un izpildīja mūsu pašu tautieši. Vācieši nevienā runā, rakstā vai pavēlē nav minējuši, ka cīnāmies par Latviju. To tautas muļķošanai čukstēja mūsu tautieši − vācu pakalpi. Un to darīja pat vēl, kad bijām Meklenburgā, kaut gan vācieši jau meklēja veidus, kā tikt no mums vaļā. Mūs gribēja atbruņot un bez ieročiem nosūtīt uz Kurzemi. Bet tas neizdevās.

Tad saformēja plkv. Januma vadībā speciālu 2 bataljonu kaujas grupu Berlīnes aizstāvēšanai. Grupu nosūtīja uz Berlīnes austrumu malu, kur tai vajadzēja pievienoties vēl trešajam bataljonam. Bet šo bataljonu vācieša Vallija uzraudzībā komandēja kāds visai vāciski noskaņots latviešu oberšturmfīrers Neilands, kas nepievienojās Janumam, bet iesaistījās vācu vienībās.

Izmantojot sajukumu, Janums pameta savas pozicijas Berlīnes austrumos un 6 dienu ilgā slepenā gājienā sasniedza amerikāņus, kur padevās gūstā. Neilands, iekārtojis savu komandpunktu Himlera bunkurā, turpināja cīnīties par „Jauno Eiropu” pat vēl tad, kad Hitlers jau bija miris.....

... Meklenburgā palikušās mūsu vienības vāci pēdējās kaŗa dienās bija paredzējuši iznīcināt. Pavēle par mūsu kaŗavīru likvidēšanu jau bijusi izdota (lasi: Kaŗa skolas vēsturē). Vai bija paredzēts nošaut vai noindēt − nav zināms, bet, šķiet, skaidrs ir, ka šī akcija skartu visus − arī tos, kas visus kaŗa gadus bija suniskā padevībā kalpojuši vāciem, gan mobilizējot mūsu vīrus un bērnus vācu kaŗam, gan dedzinot baznīcas un sādžas, gan šaujot žīdus, nacionālistus, čigānus, garā slimos un ikvienu, ko kāds „fīrers” pavēlēja. Bet straujais kaŗa sabrukums mūsu iznīcināšanas plānus pārtrauca.....

Avots