Omula Beimane

1931.gada 15.martā Žaņa un Mirdzas Saulīšu ģimenē piedzimst otrais bērns - meita, kurai vecāki dod divus vārdus – Omula Ženija. Bija svētdienas rīts un mamma Mirdza pa Rīgas 1.slimnīcas logu dzirdējusi zvanām Rīgas Vecās Sv.Ģertrūdes baznīcas zvanus. Omula savu vārdu ieguvusi no Ivandes Kaijas romāna „Sfinksa”, bet pēc pašas domām nekad nav līdzinājusies romānā aprakstītajai sievietei.

7 mēnešu vecumā, 1931.gada 18.oktobrī Rīgas Jaunajā Sv.Ģertrūdes baznīcā mācītājs Bīlmanis Omulu kristīja. Par Omulas krustvecākiem kļuva Ženija un Kārlis Interburgi.

Visi četri Saulīšu bērni mācījās Jāņa Poruka 18.pamatskolā. Omula bija tieva gara meitene, ierindā garākā pēc auguma, par ko nepriecājās. Vienmēr bija ‘barvedis’, klases vecākā. Omulai pamatskolā labi padevās matemātika un tieši matemātikas skolotājs Omulu iesauca par ‘omulīgo saulīti’.

Pēc pamatskolas, kuru nobeidza tikai ar teicamām sekmēm, Omula iestājās Rīgas 3.vidusskolā. Tā bija meiteņu skola. Pēc gada Omulai saasinājās tuberkuloze un mācības bija jāturpina neklātienes Rīgas 2.vidusskolā. Tieši šeit viņa iepazinās ar Aivaru. Jaunieši steidzināja savas laulības. Bija deportāciju laiks, Aivars nesen bija atgriezies no Sibīrijas, un viņi cerēja, ka izvešanas gadījumā laulātos taču neizšķirs.

1949.gada 19.aprīlī abi sarakstījās Dzimtsarakstu nodaļā, bet 1949.gada 17.jūlijā Rīgas Sv.Pāvila baznīcā mācītājs Gustavs Šaurums iesvēta lielu pulku jauniešu, viņu vidū arī Omula un Aivars. Pēc tam mācītājs salaulāja trīs pārus – arī Omulu un Aivaru. Omulai – 18 gadi, Aivaram – 22. Līgavas pušķi Aivars pasūtīja no 17 lilijām.

Skolas gados un jaunībā ārstēšanās nolūkā Omula daudz laika pavadīja sanatorijās - Dikļos, Biķerniekos, Tērvetē. Jaunā ģimene dzīvoja Omulas vecāku mājā Rīgā, Čiekurkalnā, 1.līnijā 25. 1953.gadā uzsāka personīgās mājas celtniecību Jūrmalā. Lai to uzceltu gan Omula, gan Aivars strādāja divās darba vietās. Sākotnēji abi strādāja Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā: Omula par rēķinvedi, Aivars – skursteņslauķi; vēlāk artelī ‘Elektro’ par grāmatvedi.

‘Mili’ nepaturēja tikai pie sevis, bet dāvāja arī citiem, pirmkārt, krustbērniem, kurus garajā mūžā rēķināja trijos desmitos. 1952.gadā pirmo reizi kļuva par krustvecākiem – par viņu krustmeitu kļuva Omulas vecākā brāļa Jāņa meita – Vaira. Vēlāk – arī brāļa Imanta meita Māra. Par jaunāko krustbērnu pirms 18 gadiem kļuva brāļa Imanta mazdēls Markuss Imants.

1961.gadā iestājās un pēc trim gadiem ar izcilību pabeidza mācības Rīgas 2.medicīnas skolā, iegūstot feldšera specialitāti. Strādāja Rīgas refrižeratorflotes bāzē par zvejas sanitārijas inženieri. Veselības stāvokļa dēļ algotu darbu atstāja un kļuva par mājsaimnieci – uzturēja pavardu Vaivaru mājā, kamēr vīrs Aivars mācītāja kalpošanas gaitās bija biežā prombūtnē, kā arī bija liels atbalsts savam dzīvesdraugam, iespēju robežās pavadot viņu viņa gaitās.

Omula vienmēr bija sabiedriska. Jau skolā viņu valdzināja dažādi sarīkojumi, dejas. Viņa vienmēr dejoja arī ar tēvu Žani, kurš iemācīja meitai dejot valsi. Vēlāk dzīvē Omula bija aktīva kultūras dzīves baudītāja, apmeklējot visas teātra izrādes (abonementi trijos teātros) un izstādes. Omula bija liela ceļotāja. Ir iepazīta ne tikai Latvija, bet bijusi arī daudzos ārzemju ceļojumos, no kuriem tālākie bija uz Ameriku, Indiju un Ķīnu. Viņai patika skaistais – skaisti trauki, skaisti iekārtots mājoklis, skaists apģērbs. Omula bija aizrautīga grāmatu lasītāja un krustvārdu mīklu minētāja.

Liela loma Omulas dzīvē bija draudzībai. Pamatskolā, sanatorijā, slimnīcā un darbā iegūtās draudzības saglabājās visa mūža garumā, regulāri tiekoties un sazvanoties un visbeidzot, lielāko daļu no draudzenēm pavadot mūžības ceļos. Dzīves laikā piedzīvoja sāpīgu visu triju brāļu pāragru aiziešanu.

Runājot par Omulu, viņas tuvākie un draugi vienmēr uzsvēra Omulas dzīves mīlestību, vitalitāti, spēju iet līdzi laikam, apbrīnojamo spēju spītēt daudzajām miesīgajām vainām, lielo rūpi par brāļu bērniem.

Omula savu dzīvi vadīja ar Kristu. Ikdienas visus savus tuvākos viņa nesa uz lūgšanu rokām, daudz lūdza arī par citiem. Kad pati nevarēja lasīt Bībeli un lūgšanu grāmatu, lūdza, lai viņai to lasa priekšā. Viņas mūžs bija daudzu svētību piepildīts, un viņa ilgojās atraisīties un sastapties ar savu Pestītāju un ar savu mīļo Aivaru, ar kopā zemes dzīvē laulībā bija nodzīvoti 67 gadi.

Raksta vietu bēru lapiņai, kā arī dziesmas Omula izvēlējās pati. Kā pašu pirmo viņa vēlējās, lai dziedam:

Ļaujiet man! Ļaujiet man! Tā vien manā sirdī skan,

Jēzu redzēt, Viņu slavēt, Viņa krēsla priekšā stāvēt.

…

Būtu spārni man, es skrietu Augšup uz to svēto vietu.

Svinot zelta kāzas, vīrs Aivars teica: “Ieraudzīju jaunu meiteni, glīti ģērbtu, ar zināmu atturību un vienkāršu. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Omula ne tikai gāja pa kāpnēm, bet iegāja viņa sirds telpā un negāja prom, palika tajā. Abiem nebija nedz izglītības, nedz finansiālā pamata, biju pārnācis no Sibīrijas vienā fufaikā, bet Omula bija slima ar tuberkulozi. Bet viņiem bija pirmā mīlestība un viņiem nekas nepietrūka. Bija gan dienišķā maize, gan viss, kas vajadzīgs. Dieva dotā mīlestība, kas pacieš, panes un piedod visu. Ar to abi izgāja cauri dzīvei arī laikā, kad debess bija apmākusies un piemeklēja grūtības. Mīlestība, kas nebeidzas.”