Atis Gunivaldis Bērtiņš

Mūžībā aizgājis Latvijas Skaņuplašu mūzeja īpašnieks, kollekcionārs, grāmatas Latviešu skaņuplašu vēsture autors Atis Gunivaldis Bērtiņš (29.10.1932. – 17.10.2020.). Viņš pats atzinis, ka nav ne mūziķis, ne mūzikologs, tikai skaņuplašu kollekcionārs, taču šai pieticībai gribas iebilst. Tik pamatīgu, fundamentālu zināšanu Latvijas skaņuplašu, līdz ar to mūzikas industrijas jomā nav bijis nevienam citam, līdz ar to zaudējums ir milzīgs, turklāt Bērtiņa kungs arī pēc divu grāmatas  Latviešu skaņuplašu vēstures sējumu izdošanas nebija apstājies un jau bija pabeidzis darbu pie 3. daļas.

 Liktenīga izrādījās pati pirmā 1932. gadā dzimušā Ata Gunivalža saskare ar mūziku piecu gadu vecumā Ziemassvētkos, kad zēna māte no skapjaugšas nocēla melnu koferi – patafonu un drīz vien istabā atskanēja Reitera koŗa dziedātā Klusa nakts, svēta nakts. Melnajā šellakas diskā apslēpto skaņu brīnums puiku paņēma savā varā uz visu mūžu. Turpmāk skaņuplašu skaits viņa plauktā tikai vairojās. Pēc Rīgas 1. vidusskolas beigšanas Bērtiņš iestājās Latvijas Universitātes juridiskajā fakultātē, pēc tās beigšanas tika norīkots darbā par izmeklētāju. Tad radās domstarpības ar čeku, Bērtiņu no darba atlaida. Dažus gadus vēlāk viņš kļuva par ārštata korespondentu Latvijas radio un televīzijā (1964-1971), līdz darba gaitas aizveda uz Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrību. Kā tās darbinieks Atis Gunivaldis Bērtiņš apceļoja Latvijas lauku viensētas pirms to iznīcināšanas. Saimnieki ar prieku atdeva viņam nevajadzīgās lietas, reizumis – arī skaņuplates.

 1958. gadā dienesta darīšanu dēļ Atis Gunivaldis Bērtiņš pirmoreiz nonāca Rīgas skaņuplašu fabrikā, bijušajā Bellaccord Electro. Sakarā ar vēlēšanām Atis bija iecelts par aģitatoru vairākās fabrikās, toreiz tikās ar fabrikas vecāko mūzikas redaktori Natāliju Gaili, taču tobrīd jauneklim vēl nebija vēlēšanās interesēties par fabrikas vēsturi. Taču interese par skaņuplatēm un citām senlietām auga augumā.

 40 gadus bijis rīdzinieks, čaklais krājējs meklēja kādu lielu ēku, kur arvien augošo kollekciju izvietot. Tā viņš nonāca Kuldīgas pusē, Birzniekos, un pamazām atjaunoja seno māju. Kļuvis par Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Kuldīgas nodaļas padomes priekšsēdētāja vietnieku, Bērtiņš apliecināja arī labas literārās dotības, jo viņa vadībā tapa biedrības izdevums Bandava.

 Atradis, pircis, iemainījis skaņuplates, Atis Gunivaldis savā privātmūzejā savāca vairāk nekā 4000 retu, pat unikālu eksemplāru. Rezultātā kollekcionāra mājvieta Rumbas pagasta “Birzniekos” pārtapa skaņuplašu mūzejā, kur interesentiem apskatāmi arī gramafoni, atskaņotāji, radio aparāti, kā arī citas senlietas. To rēgulāri apmeklēja ekskursanti ne tikai no Latvijas, bet arī ārvalstīm, viņu vidū skaņuplašu kollekcionāri, mūzikas vēstures interesenti.

 Ceļš uz grāmatu par Latvijas skaņuplašu vēsturi Bērtiņam sākās pagājušā gadsimta beigās, kad mūzikas izdevniecības Balss darbinieks Armins Ronis, tagadējais Latvijas Radio 2 direktors, piedāvāja veidot Bellaccord skaņuplašu ierakstu izlasi kompaktdiskos, protams, saskaņā ar Bellaccord fabrikas dibinātāja Helmara Rudzīša personisku atļauju. Šiem diskiem bija nepieciešami ievadi, un Atis Gunivaldis Bērtiņš sāka izpētes procesu, meklēdams biografiskus datus par pagājušo gadu desmitu latviešu mūziķiem un komponistiem. Bērtiņš izpētīja ne tikai fabrikas Bellaccord Electro vēsturi, bet arī apkopoja pirms tam klajā laistās, dažādu firmu izdotās ārzemju plates ar latviešu mūziku. Ar šiem materiāliem tika sagatavoti arī 30 radioraidījumi, kas izskanēja Latvijas Radio 2. Šie stāsti par latviešu skaņuplatēm un to varoņiem tika publicēti avīzē Laiks, un tās izdevēja Ligita Kovtuna ierosināja Bērtiņam viņa veikumu apkopot grāmatā. Tad 2007. gadā, lolodams sapni par latviešu skaņuplašu vēstures sarakstīšanu, sāka apmeklēt Rīgas bibliotēkas, Rakstniecības, teātra un mūzikas mūzeju, Latvijas  valsts vēstures archīvu. Materiāli lēnām pārtapa pētījumā, Bērtiņš izveidoja visu Latvijā darbojošos skaņuplašu firmu latvisko plašu sarakstus, katalogus, un grāmatas Latviešu skaņuplašu vēsture 1. daļas izdošana 2015. gadā bija ļoti gaidīts notikums daudzu mūsu melomānu dzīvē. Taču visvairāk par to priecājās pats autors, saukdams šo grāmatu par sava mūža darbu. Divus gadus vēlāk gatava bija arī Latviešu skaņuplašu vēstures 2. daļa, kas aptvēra laiku pēc Otrā pasaules kaŗa. Ne tikai desmit rakstīšanas gadus, bet faktiski visu mūžu Atis Gunivaldis Bērtiņš ieguldījis mūsu skaņuplašu un mūzikas vēstures pētniecībā, kas aptvēra arī trimdas latviešu izdevumus, kuŗu tik pamatīgai pētniecībai pirms viņa neviens nebija pievērsies.

Teksts: Daiga Mazvērsīte, H.Rudzīša lolojuma Bellacord Electro pētnieks Mūžībā // brivalatvija.lv