Valdemārs Švāns

Sanfrancisko latvieši sēro, jo 1. aprīlī mūžības vārti vērās sabiedriskam darbiniekam, civilinženierim un  kara lidotājam Valdemāram Švānam.

Viņš dzimis 1916. gada 7. janvārī Krievijā, kur viņa vecāki nokļuva Pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitās.

V. Švāns zaudēja tēvu astoņu gadu vecumā, kad ģimene jau bija atgriezusies Latvijā. Tāpēc jau no agras bērnības viņam bija jāiet ganos un vēlāk jāstrādā smags fizisks darbs, lai palīdzētu mātei pelnīt iztiku.

Absolvējis ģimnāziju, V. Švāns brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā, beidza instruktoru rotas un virsnieku vietnieku kursus un tika uzņemts Latvijas Kara skolā.

Pēc skolas beigšanas 1939. gadā viņu iedalīja Kara aviācijas pulkā, otrā iznīcinātāju eskadriļā, un komandēja uz Kara aviācijas skolu, ko viņš beidza 1940. gadā, kļūstot par lidotāju-novērotāju.

Sarkanarmijai okupējot Latviju, V. Švānu 1940. gada 27. septembrī norīkoja uz. sarkanarmijas 24. korpusa aviācijas eskadriļu Gulbenē. Kara sākumā viņš veica trīs kaujas lidojumus pret vāciešiem, bet, saņēmis pavēli atstāt Latviju, 29. jūnija naktī kopā ar otras lidmašīnas apkalpi nolēma lidojot mainīt kursu un Latviju neatstāt. Rīta ausmā viņi nolaidās Vecpiebalgas tuvumā, kur uzsāka partizānu cīņas Vidzemē kopā ar vietējiem aizsargiem.

Vāciešiem ieņemot Latvijas galvaspilsētu, V. Švāns devās uz Rīgu un stājās aizsardzības vienību rindās. Ar pirmo latviešu vienību 1941. gada 21. oktobrī viņš devās uz fronti, bet 1942. gadā tika atsaukts ar uzdevumu kopā ar kapteini A. Mateasu organizēt un vadīt Latvju jaunatnes organizāciju.

V. Švāns 1942. gadā salaulājās ar LKOK pulkveža Artūra Aparnieka vecāko meitu Aiju Aparnieci.

1943. gadā tika iesaukts jaundibinātā Latvijas aviācijas vienībā, piedalījās vairāk nekā 100 nakts kaujas lidojumos, apbalvots ar 2. un 1. šķiras Dzelzs krustu un citām atzinības zīmēm.

Sarkanarmijai tuvojoties Latvijai, V. Švāna ģimene 1944. gada septembrī devās uz Vāciju. Tā paša gada oktobrī latviešu aviācijas vienības pārcēla uz Poliju, lidmašīnas bija jānodod vāciešu rīcībā, personālu sadalīja pa citām vienībām - daļa nonāca vācu gaisa aizsardzības vienībās Kēnigsbergā. Pirms Kēnigsbergas ielenkšanas daļai lidotāju izdevās izbēgt, kājām šķērsojot Kuršu kāpas. Kara beigās V. Švāns ar ģimeni nonāca Hafkrugā, kur angļu iestādes viņam izsniedza atvaļināšanas dokumentus un iecēla par UNRAS latviešu bēgļu nometnes komandantu.

Izmantodams izdevību, V. Švāns gādāja par palīdzības sūtījumiem latviešu leģionāriem tuvējā Putlosas gūstekņu nometnē.

1947. gadā viņš kopā ar sievu un diviem dēliem, sievas māti un divām mazgadīgām sievas māsām devās uz Brazīliju. Te viņam bija iespēja turpināt Latvijas Universitātē iesāktās studijas, un 1953. gadā V. Švāns saņēma civilinženiera diplomu.

Brazīlijā viņš nodibināja un vairākus gadus vadīja Daugavas Vanagu apvienību, kā arī latviešu ev. lut. draudzi un bija tās valdes priekšsēdis.

Švānu ģimene 1960. gadā pārcēlās uz dzīvi ASV, Kalifornijā. V. Švāns sāka strādāt par ceļu, dzelzceļu un tiltu inženieri lielās firmās, piemēram, Bechtel, Kaiser un Fluor, ar laiku kļūstot par galveno inženieri.

1967. gadā viņš rīkoja Rietumkrasta 3. Dziesmu svētkus Sanfrancisko un bija Rīcības komitejas priekšsēdis, vēlāk arī Amerikas latviešu Rietumkrasta Dziesmu svētku padomes priekšsēdis.

Apmēram tajā pašā laikā nodibināja Ziemeļkalifornijas latviešu kredītsabiedrību un 20 gadus bija tās vadītājs. Viņš ļoti nožēloja, ka neizdevās pārliecināt latviešu sabiedrību celt pensionāru namu ar sabiedriskām telpām un restorānu, jo tolaik bija iespējams dabūt valdības aizdevumu ar zemiem procentiem.

V. Švāns jau no 12 gadu vecuma bija "Latvijas Vanagu" biedrs, viņš nodarbojās ar slēpošanu, riteņbraukšanu, basketbolu un viegladētiku. 1935. gadā viņš izcīnīja meistara nosaukumu piecciņā un saņēma ceļojošo sudraba kausu. Vēlākos gados viņš darbojās sporta biedrībā "Daugavieši", izveidoja un vadīja buru lidmašīnu-planieru nodaļu.

V. Švāns darbojās Ziemeļkalifornijas ev. lut. draudzes padomē, Draudzes palīdzības fonda valdē, Ziemeļkalifornijas latviešu biedrības padomē, Ziemeļkalifornijas Daugavas Vanagu apvienībā, viņš apbalvots ar DV zelta nozīmi. Bija DV mūža biedrs, ALAs Zelta mūža biedrs, Latvijas Brīvības fonda dalībnieks, Latviešu inženieru apvienības, Latviešu virsnieku apvienības, Latvijas Kara invalīdu apvienības, Latviešu Dzelzskrusta kavalieru savienības biedrs un viens no Sanfrancisko pensionāru biedrības dibinātājiem.

V. Švāns pensionējās 1981. gadā, kārtoja Latvijas Kara aviācijas pulka arhīvu un vadīja Aviācijas pulka bijušo karavīru Piemiņas fondu.

Ģimenē izaudzināti divi dēli, ir pieci mazbērni un divi mazmazbērni.