Edvīns Ozoliņš

Edvīns Ozoliņš (segvārds „Herberts”, saziņai ar ASV valdības iestādēm „Herberts Okolo”, kriptonīms CAMUSO/2).

 

Ozoliņš dzimis Rīgā 1914. gadā. Otrā pasaules kara laikā dienēja latviešu aviācijas vienībā par mehāniķi. Kopā ar vienību nonāca Vācijā. Kapitulācijas brīdī izdevās izbēgt uz Zviedriju. Grūti saprast, kāpēc Ozoliņš amerikāņiem patika, jo viņš bija galīgi netalantīgs un nederīgs radio operators. Iespējams, amerikāņiem patika Ozoliņa amerikāniski platais smaids, un tieši uz smaidu arī amerikāņi iekrita.

Franču izlūkdienests jau 1950. gada 7. februārī brīdināja amerikāņus, ka Ozoliņu uzskata par padomju izlūkdienesta aģentu un pieprasīja par viņu visu pieejamo informāciju. CIA savukārt nosprieda, ka viņiem ir vismaz 75 kartiņas ar Ozoliņiem, un viņi nespēj noteikt, par kuru Ozoliņu ir runa.  Taču francūžiem bija taisnība.

Lukašēviča veiktajā operatīvās spēles “Meteor” konspektā lasām:

“1951. gadā (7V)

Valsts droš. orgāniem kļuva zināms, ka CIP gatavo nelegālai iesūtīšanai Latvijā spiegu grupu. Par to pastāstīja latviešu emigrants Edvīns Ozoliņš [..], kurš toreiz dzīvoja Stokholmā un gribēja atgriezties uz dzimteni. [sic!]” [2]

Kā izriet gan no Lukašēviča piezīmēm, gan KGB augstākās skolas vajadzībām tapušās mācību grāmatas „Padomju valsts drošības orgānu vēsture”, Ozoliņš tika savervēts ar segvārdu “Pilot” [3].  Taču vienlaikus jāatzīmē, ka aģents “Pilot” tobrīd bija saistīts ar PSRS 1. Galvenās pārvaldes (ārējās izlūkošanas) rezidentūrām un LPSR KGB līmenī nevienam par viņu nebija nekādas nojausmas.

1952. gada vasaras beigās pēc mazas pakasīšanās ar britu SIS par darbības virzieniem Latvijā, CIA bija gatava uzsākt operācijas praktisko realizāciju.

Katrs latviešu izlūks pirms došanās uzdevumā parakstīja apliecinājumu, ka „pildīšu savu uzdevumu, būdams dziļi pārliecināts, ka ar savu piedalīšanos pretkomunistiskā cīņā ne tikai palīdzēšu sagraut komunismu, bet līdz ar to veicināšu savas dzimtenes atbrīvošanu. Tālāk apliecinu, ka šo uzdevumu neuzņemos materiālu apsvērumu dēļ, nedz arī atrazdamies kādas ārvalsts kalpībā.

Tā kā esmu pārliecināts, ka ASV ir tā brīvās pasaules lielvalsts, kas vislabāk var šo manu iekšējās pārliecības diktēto nodomu veicināt, tad pagaidām, trūkstot darba spējīgam latviešu centram brīvajā pasaulē, kā uzdevumā es šai cīņā varētu piedalīties, esmu uz savstarpējas vienošanās pamata stājies ASV valdības rīcībā, jo esmu no tās pārstāvja saņēmis apliecinājumu, ka tieku uzskatīts par nacionālu cīnītāju, un kā tāds apņemos pildīt savu uzdevumu tai pārliecībā, ka tas nerunās pretim latviešu tautas nacionālām interesēm.”

CIA latviešu izlūki Riekstiņš, Ozoliņš un Balodis tika desantēti Liepājas tuvumā, Priekules pusē, 1952. gadā naktī no 27. uz 28. augustu.

Kā izriet no Lukašēviča konspekta, no aģenta “Pilot” ziņojuma Robežapsardzības karaspēks zināja par desantēšanos un bija uzsācis meklēšanas pasākumus. [4] 

Taču vai nu karaspēka koncentrācija bija par mazu vai arī izlūki tika desantēti kaut kur sāņus no paredzētās vietas, bet notvert viņus neizdevās. Pēc piezemēšanās kopā bija palikuši Riekstiņš un Ozoliņš. Balodis bija nozudis. Vai nu tehniski bija aizkavējies, vai ar nolūku izlēcis mazliet vēlāk, lai no pārējiem uzreiz atdalītos. Tādā gadījumā, iespējams, viņam bija kādas nelabas aizdomas par kādu no biedriem. Tātad aizdomas bija francūžiem, aizdomas, iespējams bija Balodim, bet CIA analītiķiem nekādu aizdomu nebija.

Nodevība

Pēc piezemēšanās Riekstiņš pavēlēja Ozoliņam noslēpt abu izpletņus un lielāko daļu ekipējuma, bet pats devās izlūkot apkārtni un noorientēties situācijā. Ozoliņš visu sastiepa krūmos un pēc brīža paziņoja, ka viss kārtībā – visu kārtīgi noracis un nomaskējis. Otrā dienā abi saskrējās ar karavīru grupu, kura atklāja uguni, bet izlūki nozuda.

Pareizāk sakot, nozust centās Riekstiņš, bet aģents “Pilot” – Ozoliņš sekoja, cenšoties viņu nepazaudēt. Vienatnē viņš Riekstiņam uzbrukt baidījās. Riekstiņš bija kaujās pieredzējusi leģendāra personība un izcils tuvcīņas speciālists.

Pārmeklējot sadursmes vietas apkārtni, karavīri krūmos atrada aģenta “Pilot” speciāli pavirši noslēpto ekipējumu – izpletņus, rācijas, kartes, medicīnas līdzekļu paketes, fotoaparātus „Minoks” utt. Uz vienas kartes malas ar zīmuli bija uzrakstīts viens vārds „Dreimaņi”. Tā bija “Pilot” atstātā tālākā norāde. Tikai tad beidzot par notiekošo tika informēta vietējā republikāniskā LPSR MGB pretizlūkošanas daļa. Tai vajadzēja atrast norādītos “Dreimaņus”. Kaut arī Kurzemē bija vairāki desmiti māju ar nosaukumu “Dreimaņi” un katru vajadzēja pārbaudīt, izlūku atrašana bija vairs tikai laika jautājums. 

11. septembrī Kandavas tuvumā, bijušā Matkules pagasta „Dreimaņu” māju šķūnī tika atrasta izlūku Alfrēda Riekstiņa un Edvīna Ozoliņa slēptuve. Riekstiņš izrādīja bruņotu pretošanos, izšaujot divas pistoles aptveres. Tikai tad, kad čekisti atradās vien dažu soļu attālumā, ieroča pārlādēšanas brīdī viņam no aizmugures metās virsū nodevējs Ozoliņš un mēģināja izgriezt uz muguras roku.

Sapratis, ka ir nodots, Riekstiņš cīņas laikā pārkoda krekla apkaklītē iešūto indes kapsulu un nomira.  Ozoliņš ar paceltām rokās iznāca no slēptuves un uzreiz nosauca savu operatīvo pseidonīmu – „Pilot”.

 

Sazinoties ar PSRS MGB vadību Maskavā, LPSR MGB noskaidroja, ka “Pilot” tiešām ir padomju izlūks. No Maskavas tika dota sankcija uzsākt operatīvo spēli pret ASV izlūkdienestu un tajā iesaistīt aģentu “Pilot”.

 Tādējādi LPSR KGB 2. daļa uzsāka operatīvo spēli „Meteor”, kura bija vērsta pret ASV izlūkdienestu CIA. Operatīvās spēles mērķi, saskaņā ar Lukašēviča konspektu, bija sekojoši:

1.         Paralizēt spiegus, kuri nāks

2.         Atmaskot varbūt esošos spiegus

3.         Iefiltrēt mūsu cilvēkus CIP

4.         Atklāt CIP plānus

5.         Saistīt pēc iespējas vairāk CIP spēkus tukšgaitai.” 

Jau 20. septembrī aģents „Pilot” uz vienu no CIA norādītajām adresēm nosūtīja slepenrakstā rakstītu vēstuli, kurā meloja, ka nosēšanās laikā pazaudējis sakarus ar abiem saviem biedriem un lūdza CIA norādīt viņu atrašanās vietas. Tādējādi čeka, pirmkārt, maskēja Riekstiņa bojāeju un, otrkārt, cerēja uzzināt nozudušā Baloža atrašanās vietu.

Tieši Baloža atrašana čekai tobrīd bija svarīgākais darbs. Ozoliņš nosauca viņa pazīmes un paredzēto darbības virzienu – Latgali. Vēlāk padomju propaganda apgalvoja, ka galvenā pazīme bijusi angļiem raksturīgās zem ceļa šņorējamās bridža bikses.   Vai amerikāņi bija tādi nejēgas, ka uz PSRS sūtīja tik dīvaini ģērbušos cilvēku? Nevaru atrast apstiprinājumu. Vismaz Lukašēvičs savā operatīvās spēles konspektā neko tādu nav atzīmējis.

29. oktobrī Rēzeknes stacijā tika pamanīts vīrietis ar meklēšanas aprakstā noteiktām pazīmēm, kurš iekāpa vilcienā „Rīga – Abrene”. Izkāpjot Pitalovā, Abrenes stacijā viņu aizturēja transporta čekas darbinieks un milicis. Tas izrādījās trešais izlūks Balodis, kurš jau bija paspējis izveidot sev atbalsta punktu bijušā Baltinavas pagasta teritorijā, kur kādās mājās bija izvietojis savas mantas. Taču viņš vēl nebija sācis raidīt radio ziņojumus.  Pēc ilgstošām pārbaudēm arī Balodi čeka savervēja par aģentu ar segvārdu „Kapitan”. MGB kontrolē viņš raidījumus uzsāka 1953. gada maijā, ilgstošo klusēšanu izskaidrojot ar smagām traumām, kuras gūtas piezemēšanās laikā. CIA Baloža ziņojumos uzreiz uztvēra, ka viņš atrodas čekas kontrolē, taču nolēma, ka “tiks uzturēts kontakts ar AECAMUSO/3, lai gan mēs uzskatām, ka viņš atrodas [KGB] kontrolē, cerībā, ka viņam vēl kādu laiku neatņems dzīvību.” Taču šoreiz tieši to arī čeka bija paredzējusi.

Jāpaskaidro, ka katram izlūkam bija savi drošības indikatori (Control and compromise indicators), ar kuru palīdzību viņš varēja dot ziņu CIA – vai strādā patstāvīgi, vai ir iekritis un darbojas padomju drošības dienestu kontrolē.  CIA analītiķi ļoti rūpīgi sekoja līdz šiem indikatoriem. Ja nosūtītajos ziņojumos tie bija vietā, tad tika atzīts, ka izlūks ir „brīvs no [KGB] kontroles” (freedom from control). Taču par šiem indikatoriem un to galvenajiem principiem zināja arī padomju puse. Taču padomju puse strādāja ļoti gudri – Ozoliņš (aģents „Pilot”) visus indikatorus ievietoja saskaņā ar instrukciju.[12]  Savukārt Balodis (aģents „Kapitan”) indikatoros pieļāva kļūdas.  Rezultātā par viņu tapa atzinums – atrodas krievu izlūkdienesta kontrolē (Controlled by the RIS).

Tādējādi CIA tika radīts priekšstats, ka viens izlūks ir gājis bojā, viens sagūstīts, bet viens – AECAMUSO/2 ir nonācis Rīgā un turpina darboties.

Līdz ar to visa turpmākā informācija, kuru CIA ieguva, bija tikai un vienīgi padomju pretizlūkošanas dezinformācija.

CIA saņēma regulārus padomju pretizlūkošanas sagatavotus ziņojumus par AECAMUSO/2 veiksmīgi savervētiem aģentiem. Vienlaikus čeka izvēlējās Ozoliņam īpatnēju uzvedības stilu – uzbrūkošu, agresīvu, pat nekaunīgu. Viņš savos ziņojumos visu laiku sūdzējās par darba grūtībām un pieprasīja palīdzību gan ar jauniem aģentiem, gan naudas līdzekļiem. CIA sprieda, ka šī agresivitāte ir saistīta ar paaugstināto spriedzi, atrodoties pretinieka teritorijā.

 

 Zigmārs Turčinskis (Vēsturnieks, LU Latvijas Vēstures institūta pētnieks)