Jānis Riduss

Sudrabkalis

Darba prieks ir ikviena cilvēka dvēseles bagātība, gadu vecumu, bagātām mākslinieciskām dotībām apgarotais ceļš 800 sudrabā un kaparā kaldinātus šķīvjus, kas darināti tikai trimdas gados, nemaz nerunājot par pārējām sudrablietām, kas darinātas vēl pirms tam.

Liekas pasakains skaits. Pats meistars saka:

"Nevienu šķīvi savā dzīvē ne esmu darinājis līdzīgu otram, kaut arī tautiešu vēlēšanās uz to spieda. "
 

Lielais meistars, darba mīļotājs Jānis Riduss dzimis 1894. g. 4. apr. Cesvaines pag. Aizkujas muižas lauksarga 8 bērnu ģimenē kā vecākais dēls.

Apstākļu spiests, 8 g. v. vasarā iet ganos un ziemā apmeklē 7 verstis attālo Cesvaines pag. skolu, vēlāk Cesvaines draudzes skolu, kur zēns uzrāda labas sekmes zīmēšanā.

Vecāku nodoms ir nepamest zēnu bez amata prasmes. Viņi grib to nodot mācībā par dārznieku. Tas neizdodas. Apstākļiem mainoties, zēnu nodod mācīties par siernieku 40 verstis attālā Ramkas muižā.

Arī šinī arodā neiznāk ilgi mācīties. Jānis Riduss pārceļas uz Rīgu un iestājas Uniona fabrikā mācīties par elektriķi. Šeit viņš nonāk pie metalla apstrādāšanas un iemācās labi vīlēt dažādas sīkdaļas.

lesākoties Pirmajam pasaules karam, Jāni Ridusu iesauc kara dienestā, iedalot gaiskuģniecības bataljonā, kur viņš nobeidz mechaniskos kursus un strādā par motoristu.

1920. gadā, atgriežoties no Krievijas Rīgā, Jānim Ridusam ir grūti atrast kaut cik piemērotu darbu. Bet dzīves rats nestāv uz vietas, tas maļ savu maļamo. Liktenīga sagadīšanās! Viena no Jāņa  Ridusa māsām apprec zeltkali Reinholdu Gallusu, kuram pieder veikals un neliela darbnīca Marijas ielā.

Redzot dažādus sudraba un zelta izstrādājumus, Jānim Ridusam šie darbi ļoti patīk, un viņš it- ļoti laimīgs, kad svainis piedāvā viņam un jaunākajam brālim Leonīdam mācīties par sudrabkaļiem. Šos darbus Jānis Riduss ātri apgūst, strādājot pie sudraba karotēm, pēc izkalšanas tās apvllējot, kas bija pilnīgs rokdarbs.

Pēc dažiem gadiem J. Ridusa svainis šo veikalu likvidē un atver, lielāku Peitavas ielā

Tā vairākus gadus nostrādājot, J. Riduss ar brāli Leonīdu nolemj atvērt paši savu darbnīcu. Lai varētu konkurēt ar citām lielākām pastāvošām darbnīcām, bija jāapgūst zināšanas metallspiešanā.

Tanī laikā lielākās sudrabkaļu darbnīcās nodarbināja no Vācijas ataicinātus metallspiedējus, negribēja latviešus apmācīt šinī arodā. Tā kā neradās izdevība Latvijā
iemācīties, J. Ridusa brālis Leonīds aizbrauca uz Vāciju - Forcheimu. lemācījies šo arodu, Leonīds pārbrauc mājā un atved dažas mašīnas, kādas līdz tam Latvijā nebija.

1930. gadā Jānis Riduss ar brāli Leonīdu atver paši savu darbnīcu Kalēju ielā ar nosaukumu "Brāļu Ridusu metallspiestuve - sudrabkaltuve".

Telpas drīz izrādās par šaurām. Pēc gada pārceļas uz Mārstaļu ielu, kur strādā ar vairāk nekā 20 amatniekiem. Sākumā formas un kalumus gatavoja pēc pašu metiem, bet, lai celtu darba kvalitāti, iesāka sadarboties ar māksliniekiem A. Cīruli, A. Dzērvīti, J. Madernieku, E. Vītolu, L. Straumi, H. Mērcu, R. VTtoliņu v. c. un pēc viņu metiem izgatavoja dažādus sudraba priekšmetus sporta organizācijām, korporācijām, valsts iestādēm v.c.

Kā lielāko notikumu meistars atceras pēc māksi. A. Dzērvīša meta darinātu sudraba pūra lādi ar zelta valsts ģērboni uz vāka un zelta atslēgu, kuru 1939. g. 15. maijā Latvijas valsts banka dāvāja Valsts prezidentam

Dr. K. Ulmanim. Greznā pūra lāde svēra vairāk kā 200 kg un bija izgatavota 20dienu laikā. Tas bija ļoti īss laiks, sevišķi, ja ievēro, ka vajadzīgā biezuma un platuma sudraba plates bija jāieved no ārzemēm. Neskatoties uz tik komplicētu un sarežģītu darba sākumu, materiāli ar lidmašīnu pienāca ātri, kniedējamās ierīces arī sagādātas, varēja stāties pie darba. Garie un platie grezno rakstu apkalumi, visi ar roku izgriezti un no abām pusēm kaldināti, prasīja laiku un lielu precizitāti. Abi brāļi pēdējās naktis pavadīja
drudžainā darbā, lai pūra lāde būtu gatava noteiktā laikā.

Meistars ar prieku un lepnumu atceras to brīdi, kad 15. maija rītā pūra lādi nodeva Vadoņa pilī, jo šis darbs bija lielākais un atbildīgākais viņa mūžā. Viņa darbi arvien bija atzinības vērti, piedaloties valsts un ārzemju izstādēs. Latvijā daiļamatnieku izstādēs J. Riduss saņēma divas zelta medaļas, un augstākās godalgas 1937. un 1938. g. Parīzē un Berlīnē.

Līdz ar Amatniecības kameras nodibināšanos 1934. g. Jānis Riduss iestājas sudrabkaļu sekcijā, vēlāk tiek ievēlēts sudrabkaļu zeļļu un meistaru pārbaudes komisijā.

1939. g. abi brāļi Ridusi apvienojas ar sudrabkali J. Bētiņu un 1940. g. 13. janv. atver juvelieru veikalu Kaļķu ielā 3.

Nonākot Vācijā Mancheimas nometnf, Jānis Riduss sāk kursos mācīt šķīvju kaldināšanu. No viņa skolniekiem, cik zināms, daži vēl šodien turpina šo mākslu.

1949. g. iebraucot Amerikā, Jānis Riduss ar brāli iesaistās darbā Balfour juvelieru fabrikā, bet, cik brīvais laiks atļauj nedēļas nogalēs, meistars turpina šķīvju kalšanu.

1962. g. izejot pensijā, ar lielu aizrautību turpina šo iemīļoto darbu mājā. Spraigs un enerģisks, Jānis Riduss pieder latviešu daiļamatnieku savienības saimei Amerikā, un viņa dekorātīvie šķīvji neiztrūkstoši redzami visās viņu izstādēs, saņemot vairākus atzinības rakstus.

1966. un 1967. g. , aicināts piedalīties viņa agrākās darbavietas Balfour Arts and Crafts festivāla izstādēs, Riduss arī saņem pirmās godalgas. Tāds ir ražena darba mūžs!

Viņa darbi ir vērojami vairākās tautas mākslas krātuvēs un privātās kollekcijās. Kā pats meistars liecina, viena tautieša mājā vien ir deviņi viņa kaldinātie šķīvji dažādos ielumos. Un tautiešu vēlēšanās iegūt viņa darbus nerimstas. Kur viņa mākslas darbs, tur mājo meistars pats!

Par šo skaisto darbu vecmeistars turpina savu stāstu:

"Šķīvji, patreiz gatavoju, ir tikai viens niecīgs nozarojums starp daudzajiem sudrabkaļu darbiem, bet arī šim nozarojumam ir neierobežots izteiksmes veids, izmantojot latvju, rakstus. So amatu ir grūti iemācīt, sniedzot aprakstu galvenos vilcienos, ir nepieciešams praktiskais darbs. Vispārējam ieskatam par šo darbu var teikt: iecerēto metu vispirms veidoju uz papīra, tad to pārnesu uz metallu. Kad tas izdarīts, sāku veidot rakstus izciļņu un iedobumu technikā, no apakšas un no virsas ar atsevišķiem darba rīkiem - kaltiem, nelietojot nekādas spiedes. Tā darbs top gatavs, tikai ar rokām darināts. Un noslēdzot savu stāstu, mans novēlējums nākamajai paaudzei - turpināt un padarīt vēl bagātāku latviešu tautas mākslu, lai to saglabātu tālākās paaudzēs, kollekcijās. Kā pats meistars liecina, viena tautieša mājā vien ir deviņi viņa kaldinātie šķīvji dažādos lielumos. Un tautiešu vēlēšanās iegūt viņa darbus nerimstas. Kur viņa mākslas darbs, tur mājo meistars pats! Par šo skaisto darbu vecmeistars turpina savu stāstu: "Šķīvji,
patreiz gatavoju, ir tikai viens niecīgs nozarojums starp daudzajiem sudrabkaļu darbiem, bet arī šim nozarojumam ir neierobežots izteiksmes veids, izmantojot latvju, rakstus. So amatu ir grūti iemācīt, sniedzot aprakstu galvenos vilcienos, ir nepieciešams praktiskais darbs. Vispārējam ieskatam par šo darbu var teikt: iecerēto metu vispirms veidoju uz papīra, tad to pārnesu uz metallu. Kad tas izdarīts, sāku veidot rakstus izciļņu un iedobumu technikā, no apakšas un no virsas ar atsevišķiem darba rīkiem - kaltiem, nelietojot nekādas spiedes. Tā darbs top gatavs, tikai ar rokām darināts. Un noslēdzot savu stāstu, mans novēlējums nākamajai paaudzei -turpināt un padarīt vēl bagātāku latviešu tautas mākslu, lai to saglabātu tālākās paaudzēs."

Latviešu Lietiskā Māksla, Nr.7 (01.01.1972)