Fēlikss Rikards
- Geburt:
- Tot:
- Kategorien:
- , Kriegsverbrecher, Opfer der Repression (Völkermord) des sowjetischen Regimes, Teilnehmer des Zweiten Weltkriegs
- Nationalitäten:
- lette
- Friedhof:
- Geben Sie den Friedhof
***
Tā nu Rīgā paliku viens. Džems Raudziņš aicināja mani nākt viņam palīgos strādāt F.Rikarda grupā, jeb kā vācieši to tajā laikā sauca — "Sondergruppe R". Džema piedāvājumu pieņēmu, nemaz īsti nezinot, ko šī grupa dara un kas būs jādara man. Darba vieta atradās Raiņa bulvārī, netālu no Brīvības ielas, uz K.Barona ielas pusi. Numuru vairs neatceros. Grupas vadītājs un dvēsele bija Felikss Rikards, ap 40 gadus vecs, karsts latvietis, pērkoņkrustietis un pretkomunists. Asā un reizēm bravūrīgā āriene tomēr slēpa goda vīru ar diezgan jūtīgu sirdi: viņš necieta negodīgumu un netaisnību. Feliksam Rikardam bija padoti kādi 30 cilvēki. Lielākā daļa darbinieku — juristi. Spriežot pēc tā, ko grupas darbinieki darīja, viņu uzdevums bija caurskatīt, noskaidrot un dot savas atsauksmes par Latvijas iedzīvotājiem, kurus apsūdzēja par sadarbību ar boļševikiem viņu okupācijas laikā. Cik sapratu, grupa bija pakļauta tieši vācu drošības policijas priekšniekam Rūdolfam Langem. Likās, grupas attiecības ar līdzīga darba darītājiem latviešiem prefektūrā un citur nebija sevišķi labas. Tāpat, šķiet, F.Rikarda grupa apstrādāja vairāk lietas, kas attiecās uz inteliģenci un "augstāka plaukta", kaut arī ne "visaugstākā plaukta", cilvēkiem.
Atsevišķā telpā, liekas, pavisam patstāvīgi strādāja J.Greble. Viņa darbs, šķiet, bija slepens, un par to neviens nekad nerunāja. Es vēl tagad nezinu, ko viņš darīja, un arī nevienam nekad nejautāju. Tāpat pie F.Rikarda grupas skaitījās arī Albīns Sietiņsons, kas ar grupas lietām nenodarbojās, bet, cik sapratu, F.Rikarda grupa maksāja viņam tikai algu. A.Sietiņsona uzdevums bija Pērkoņkrusta organizācijas pārraudzība visā Vidzemes apgabalā, kā arī viss, ko šīs organizācijas tīkls varēja dot un darīt. Mani tas ļoti interesēja, jo pieņēmu kā pašu par sevi saprotamu, ka būs nelegāli jāorganizējas un jāstrādā arī pret vāciešiem.
Džems Raudziņš bija Latvijas Universitāti beidzis jurists. Abi bijām prom no tiešā izmeklēšanas darba. Sēdējām pie saviem rakstāmgaldiem F.Rikarda kabineta priekštelpā, tā bija arī uzgaidāmā vieta retiem apmeklētājiem. Mūsu uzdevumos ietilpa kontrolēt pieeju F.Rikardam un visu, kas ar to saistījās, arī kārtot visu ienākušo un izejošo lietu reģistru un zināt, kur katra lieta atrodas. Feliksa Rikarda kabinetam tikai viņa lietošanai bija arī otra izeja uz telpu, kur strādāja izmeklētāji. Ja F.Rikardam kāda lieta bija vajadzīga, tad mēs to sameklējām, ar to ātri iepazināmies un, nododot lietu Rikardam, devām arī īsu uzziņu, par ko lieta ir.
No vienas puses, bija interesanti lasīt lietas, bet, no otras puses, kļuva nelabi, redzot, cik bieži un kā latvietis latvieti apsūdzēja. Šķiet, ka šī iestādījuma galvenais uzdevums bija atšķirot apsūdzību graudus no pelavām. Ja mani novērojumi neviļ, tad graudus šis iestādījums atrada maz, bet pelavu — daudz. Šajā ziņā vismaz tas bija pakalpojums latviešu lietai. Tā par šo iestādījumu nebūt nedomāja latviešu sabiedrības vairākums. Pamatā šādam spriedumam varbūt bija arī tas, ka par katru pieminētu personu jebkurā lietā uzrakstīja kartīti. Vēlāk šo iestādījumu arī sauca par Latviešu kartotēku. Katrā ziņā jau 1941. gada rudenī šī iestādījuma paspārnē sākās pretdarbība vācu okupācijai. R. grupa vāciešiem ierosināja, lai parastiem nedēļas ziņojumiem pievieno arī BBC raidījumu kopsavilkumu. Vācieši to pieņēma. Turpmāk gatavoja divus šādus kopsavilkumus — vienu vāciešiem, otru latviešiem. Latviešu kopsavilkums bieži saturēja arī informāciju, ko vācieši latviešiem nenovēlētu. F.Rikards ar vāciešiem, varētu teikt, nepārtraukti atradās t.s. intelektuālā karā, un viņš neatteicās arī pievākt vienu otru dokumentu tieši no R.Langes rakstāmgalda, kad vien tas bija iespējams.
Raiņa bulvārī F.Rikarda grupa nebija ilgi, jo tai bija jāpārceļas uz telpām kādā vienstāva koka namā, ja nemaldos Valdemāra ielā. Tur bija ierādītas telpas arī Virsnieku apvienībai. Cik sapratu, viņu biroja vadītājs bija kapteinis Roberts Veidemanis ar palīgiem virsleitnantu Ēriku Pārupu un virsleitnantu Fridrihu Vili Ļuci. Tad nu tika daudz spriests un pārrunāts. Varēja saprast, ka arī Virsnieku apvienība ir pret latviešu iesaistīšanos karā, ja Latvija neatgūst tās neatkarību. Tur bieži iegriezās arī virsleitnants Arvīds Endziņš. Ar viņu sapratos ļoti labi. Džems Raudziņš jau drīz pēc vācu ienākšanas sāka cīnīties par Tautas dzīvā spēka veicināšanas nodaļas nodibināšanu. Drīz šādu nodaļu Tautas labklājības ģenerāldirekcijas ietvaros arī nodibināja, un Džems Raudziņš kļuva par šīs nodaļas vadītāju. Tā kā Džems jau pēc sava "asins sastāva" bija katra Latvijas okupanta un tādēļ arī vācu pretinieks, tad ar šo nodaļu atkal bija radīts iestādījums, kur patverties un izpausties latviešu pretestībai.
Pēc Dž.Raudziņa aiziešanas F.Rikarda priekštelpā paliku viens. Bet arī man bija atlicis gads līdz Skolotāju institūta beigšanai. Lai dotu laiku atvietotājiem drusku iestrādāties Dž.Raudziņa un manā vietā, ar institūta direktora Paula Kupča atļauju drīkstēju skolā ierasties 1941. gada oktobrī — kādas divas nedēļas pēc skolas sākuma.
Latviešu kartotēka turpināja savu nevienādo cīkstiņu ar vāciešiem, līdz arī viņu vadzis bija pilns un lūza. 1943. gada pašā sākumā kartotēkas darbiniekus visus apcietināja. Pēc izmeklēšanas, cik zinu, tomēr lielāko daļu atkal atbrīvoja. Tā kā tiku apcietināts arī es, par viņu tālāko likteni neko pamatīgāk nezinu.
No šī iestādījuma cilvēkiem man tuvākas attiecības izveidojās ar Albīnu Sietiņsonu, Fredi Launagu, Mitrēvicu un, protams, ar jau agrāk pazīstamo Džemu Raudziņu. Labā atmiņā ar saviem juridiskajiem traktātiem palicis arī Aleksandrs Zīlēns.
Boļševikiem otrreiz ienākot, Feliks Rikards esot mēģinājis bēgt uz Zviedriju, bet ceļā pārķerts, pēc tam tiesāts un izsūtīts, bet no izsūtījuma it kā atgriezies. Partizāņu darbību Kurzemes mežos aktīvi organizēja un vadīja Fredis Launags, kam izdevās izbēgt uz Zviedriju 1945. gada rudenī.
Pret svešām varām, Atmiņas par okupāciju laikiem. 1940 – 1945.
Arturs Neparts
***
latviešu drošības policijas palīgvienības vadītājs Rīgā kopā ar Viktoru Arāju
Keine Orte
Name | Beziehung | Beschreibung | ||
---|---|---|---|---|
1 | Mārtiņš Vagulāns | Gleichgesinnte | ||
2 | Waldemar Weiss | Gleichgesinnte | ||
3 | Herberts Teidemanis | Gleichgesinnte | ||
4 | Viktors Arājs | Gleichgesinnte |
Keine Termine gesetzt