Vitālijs Bobkovs

Latvijas čempions motokrosā Vitālijs Bobkovs.

Karjeras laikā viņš izcīnīja vairākus Latvijas čempiona titulus un godalgas PSRS meistarsacīkstēs. Tāpat viņš uzvarējis daudzos lielajos motokrosos Latvijā un ārpus tās. Dēls Aigars arī ir motosportists.

####

VITĀLIJS BOBKOVS (1957-2021)  

MOTOKROSA TRENERIS

Dzimis: 1957. gada 28. martā Saldū, miris 2021.gada 21.martā

Izglītība: vidējā

Motosportā: kopš 14 gadu vecuma

Lielākie panākumi: daudzkārtējs Latvijas čempions, godalgas PSRS čempionāta posmos; kā trenerim — dēla Aigara Bobkova 4. vieta pasaules čempionāta kopvērtējumā MX3

Hobiji: motokross, zolīte

Ģimenes stāvoklis: precējies, divi dēli

Vitālijs Bobkovs ir motokrosa treneris un andelmanis, kā pats lūdz sevi dēvēt, jo par uzņēmējiem uzskata tikai tos, kas apgroza miljonus. Lai gan daudzkārtējā Latvijas čempiona aktīvā sporta karjera sen beigusies, viņš joprojām nepaguris darbojas motokrosa skatuves iekārtošanā, Saldū trenējot un lolojot jauno paaudzi.

Vitālija Bobkova miers un kaisle pret motokrosu ir apbrīnojama. Uz šiem pamatiem tad arī būvējām mūsu sarunu par sportu, sekundes desmitdaļām un kļūdām.

— Deviņdesmito gadu beigās jums Saldū nodega veikals. Kā jūs spējāt saņemties, lai uzbūvētu visu no jauna?

— Tobrīd ar dēlu bijām Spānijā — treniņnometnē. Bet, runājot par degšanu, — es tajā nesaskatu neko tādu.

— Jums tas nešķita nekas traks?

— Nē (smejas), un es neblefoju. Man mājās stāv dienasgrāmata, kuru tolaik rakstīju. Lūk, divi ieraksti no tās dienas: „1) Šodien bija treniņš. 2) Sieva vakarā piezvanīja. Veikals nodega — žēl, jāsāk viss no jauna.”

— Un viss?

— Jā. Atbraucu mājās. Sieva, protams, neģīmī. Es viņai saku — kas ir? Ko tu ņemies? Rokas mums veselas — gan jau lietas aizies.

— Pirms ieslēdzu diktofonu, stāstījāt, ka nodarbojaties ar biškopību — šķiet, tā ir vesela zinātne.

— Tā ir spēcīga zinātne, jo katrs, kurš nodarbojas ar biškopību, ir visgudrākais un viņa darbības veids ir vispareizākais.

Man pieder jaunbūve, kurā vēlējos izveidot konditorejas, kulinārijas ražotni. Tomēr šī iecere neīstenojās. Tāpēc izdomāju citu pielietojumu: veidot medus pārstrādes uzņēmumu — ar mērķi pārstrādāt un eksportēt medu. Un šis uzņēmums strādās motokrosam. Es redzu, ka motokross neattīstās, tas nīkuļo, tāpēc kaut kas ir jādara sistēmiski, jo sistēma mums nekad nav bijusi. Bet pie šī temata, iespējams, vēl atgriezīsimies sarunas gaitā.

— Pēc padomju laikiem...

— Protams. Tajā laikā sistēma bija diezgan normāla, jo motociklus dalīja pēc nopelniem. Savukārt šobrīd visi lidinās kur nu kurš. Sistēma neeksistē.

Bet tiem, kuri gribētu sākt — tiem trūkst informācijas. Es tev izstāstīšu vienu piemēru. Puisis, kuram nav tik daudz naudas, lai algotu treneri, lūdza manu konsultāciju. Es teicu viņam, ka man jāgūst priekšstats par to, ko viņš saprot no motokrosa. Devu puisim uzdevumu — sagatavoties un izstāstīt savu versiju par viena konkrēta pagrieziena veikšanu. Viņš zīmējot un stāstot izklāstīja savu versiju. Redzēju daudz kļūdu, tāpēc liku pretī savas domas. Tu saki, ka no šī līdz tam punktam ir jādara tā, bet — kāpēc, jautāju viņam. Tāpēc, ka man tā teica, viņš paskaidro. Saku — labi, tev tā teica, bet kāpēc tā ir jādara? Uz ko puisis atbildēja — es nezinu.

Nu, lūk, mēs izrunājāmies, un es konstatēju, ka valda katastrofāls informācijas trūkums. Citi sportisti, kuriem esmu iedevis pamatinformāciju, piemēram, par pagriezienu, piedzīvo atklāsmi par motocikla vadāmību — viņi gūst prieku, kurš mudina braukt līdz pat tumsai.

— Jo sāk sanākt.

— Nu par to jau tas stāsts, jo sportists braucot nemokās. Vēl viens piemērs. Vakar Aizputē, Latvijas čempionātā, runāju ar kādu veterānu, kurš nepildīja nosacījumus, kurus esmu viņam ierādījis. Viņš atteica, ka trūkstot spēka, bet neaizdomājās, ka, pildot uzdevumu trasē nepareizi, spēki tērējas vēl vairāk! No motokrosa ir jāgūst bauda, nevis jāmokās.

— Saprotu, ka, pārzinot pareizu braukšanas tehniku, brauciens ir vieglāks. Bet kā ir ar tiem, kas pasaulē brauc visiem pa priekšu, — viņi zina kaut ko vēl vairāk?

— Nē, nezina. Viņi ir pilnveidojušies. Vēl viens piemērs. Cits veterāns, kurš ieklausījās manos padomos un godprātīgi tos pildīja, brauca visai labi. Tomēr kvalifikācijā Bērzu trasē viņš atkal mauc pēc vecās programmas. Es to saucu par veco, jo tā, ko mācu es, ir jaunā programma. Nu iedomājies, ka viņa Windows ir ļoti stipri iesakņojies, bet tagad nāku es ar Linux, un mans uzdevums ir izspiest Windows no viņa bioloģiskā datora (galvas). Vistrakāk tas ir ar ielaistiem sportistiem — izdzēst viņa veco programmu. Neviens nebrauc ar domām. Tādā ātrumā visi brauc ar programmu, kas viņus vada.

— Bet kāpēc sportisti ik pa laikam aizmirst to, ko ir iemācījušies?

— Man nav atbildes uz šo jautājumu. Viņi nav dumji cilvēki. Ar dumjiem cilvēkiem es nestrādāju.

Reiz pie manis trenējās kāds diezgan talantīgs sportists, kurš trīs gadu laikā ļoti veiksmīgi apguva pagriezienu tehniku. Sportists aizbrauca uz Eiropas čempionātu bez manis. Bet pēc atgriešanās viņa braukšanas tehnika bija krasi mainījusies. Kad jautāju, kur palikušas viņa agrākās iemaņas, puika atbildēja — es nezinu, braucot sacensībās, ar prātu saprotu, ka daru nepareizi, bet, braucot kopā ar citiem sportistiem, apkārtējā vide mani piespiež braukt nepareizi.

— Jūs esat pārliecināts par savām zināšanām?

— Esmu pārliecināts tikai par tām zināšanām, kuras pierādu ar hronometru. Ja, piemēram, spēj pabraukt garām Hērlingam, tad tā ir pareizi konkrētā sportista organismam. Sportā šādu piemēru ir daudz. Piemēram, austrāliešu peldētāja, kura, peldot kraulā vienu, roku lika pareizi, bet otru — mazliet saliektu. Pēc skata kroplīgi, tomēr, ja kāds to censtos pārmainīt, viņas panākumi izpaliktu.

Mums notiek treniņš īpatnēja elementa veikšanai. Elements sākas te (zīmē), kalnā ir pagrieziens, no kalna lejā — te lēciens, te lēciens un viss. Elementa āķis ir pagrieziena izņemšana, kas ir ļoti sarežģīti. Šo elementu sportists pilda desmit sekundes. Sportista reakcijas kopējais noturības laiks ir aptuveni piecdesmit minūtes. Mēs šim treniņam bez panākumiem jau bijām veltījuši trīsdesmit minūtes. Arī es sāku nedaudz šaubīties, taču manā acu priekšā visu laiku stāvēja aina, kā šo elementu izpilda Stīvs Ramons. Liku sportistam novākt kāju no bremzēm, sakot — man ir pilnīgi vienalga, kur tu to liec — kaut kabini aiz auss. Viņš nepiespieda bremzes, un mēs ieguvām jaunu stabilizācijas laiku — 9,3 sekundes.

— Pirms mūsu tikšanās paskatījos Motosporta akadēmijas videofragmentus, un man radās iespaids, ka motokross ir arī milimetru sports.

— Bet, protams! Ne velti es stāstīju par sekundes desmitdaļām. Jaunie braucēji par to pat neaizdomājas. Citreiz es jaunajiem saku: „Klausieties, mēs pagriezienā vinnējām trīs desmitdaļas.” Viņi saka: „Jā, baigi labi.” „Un cik trasē ir pagriezienu?” es jautāju tālāk. „Četrpadsmit,” braucēji atbild. „Jūs vinnējāt trīs desmitdaļas, parēķiniet, cik tas ir uz apli.” Un tad viņi sāk domāt — ē, bet tur jau tālu nav Dāvis Ivanovs.

— Bet cik no jūsu audzēkņiem patiešām grib braukt?

— Pareizais jautājums būtu — kādā līmenī viņi grib braukt.

— Nu, jo augstāk, jo labāk, bet ja Latvijas līmenī...

— Pag, pag, pag. Mani neinteresē Latvijas līmenis. Tiesa, ja man patīk konkrētais braucējs, šad tad ar amatieriem pastrādāju sava prieka pēc.

— Esmu dzirdējis, ka ar talantīgiem braucējiem strādāt ir grūtāk, jo viņi mazāk ieklausās apkārtējos.

— Tā nav. Svarīgs ir nevis braucēja talants, bet gan ģimene, no kuras viņš nāk.

— Vai tad tam ir kāda nozīme?

— Tam ir milzīga nozīme. Ir grūti strādāt ar cilvēku, kurš ģimenē spēlē pirmo vijoli. Es netaisos pakļauties — tas ir jādara viņam! Atsevišķos momentos pret tiem, kuri mani nokaitina, kļūstu ļoti rupjš.

— Esmu to dzirdējis.

— Lielākā daļa jauno braucēju priekšējās bremzes nelieto, tomēr agri vai vēlu būs spiesti to darīt. Es neprasu rezultātu, es tikai lūdzu izpildīt uzdevumu. Nu, lūk, kādā treniņā audzēkņiem devu uzdevumu, bet kāds puika, braucot pirmo apli, pat neuzlika pirkstu uz bremžu hēbeļa. Otrajā aplī — tas pats. Es viņu apstādinu un saku — bija uzdevums, nospiest priekšējo bremzi. Trešajā aplī atkal tas pats, puika izbrauc, izlec, bet hēbelim pat nepieskaras. Tad gan es viņam ļoti rupjā veidā teicu, lai tinas prom no trases. Kā var būt tik stulbs?

— Ietiepīgs.

— Atsevišķi jaunieši ir interesanti. Viņi nesaka — nē. Viņi vienkārši nedara. Turklāt viņi ir īpatnēji ar to, ka nemēģina pat diskutēt.

— Kā jūs pats nonācāt motokrosā?

— (Nopūta.) Vai tad tas ir interesanti? Trenēties sāku Brocēnos četrpadsmit gadu vecumā pie trenera Andra Kalniņa. Starp citu, nesen atļāvos sev piešķirt goda nosaukumu — motobraucējs. Ne visi to drīkst.

— Intervijās jūs ļoti pieticīgi runājat par saviem panākumiem, lai gan esat septiņkārtējs Latvijas čempions.

— Āāā..., cilvēks! Par tiem es vispār negribu runāt.

— Tad kādi ir jūsu augstākie sasniegumi?

— PSRS čempionāta posmos esmu bijis trijniekā. Piemēram, Aizputē biju otrais. Tas ir mans lielākais panākums. Tolaik PSRS čempionāta virsotne bija vienīgais mērķis, uz ko tiekties.

Mans vārds ir Vitālijs Bobkovs. Sacensību laikā man pienāca televīzijas žurnālists Edvīns Dāvidsons un teica: „Pozdravļaju s startom!” Es viņam atbildēju: „Varbūt runāsim latviski?” Pēc tam kādā avīzē bija rakstīts — Vitālijs Bobkovs runā latviski (smejas).

— Kas ir tas, ko esat iemācījies un paturējis no sava trenera?

— Andrim esmu pateicīgs par viņa pacietību. Ar sportistiem ir jābūt pacietīgam pat gadiem. Tā nemēdz notikt, ka pēc divu gadu darba sagaidāmi spilgti panākumi. Un tā ir visu fāterīšu problēma, kas skrien no viena trenera pie otra.

Reiz, lielas intereses vadīts, paņēmu trenēt sportistu. Viņš kā braucējs mani neinteresēja, toties mani interesēja pati suga — izlutinātie. Puika it kā klausīja, pat centās. Vienā treniņā liku viņam izbraukt ļoti vienkāršu elementu — nelielu riņķīti, vienalga kurā gaņģī, nenoraustot gāzi. Nu tā — prrrrrr. Viņš mēģina, bet nevar. Saku viņam — klausies, esmu ļoti vecs, un uz motocikla neesmu kāpis ļoti sen, bet mēģināšu. Es riskēju krist kaunā viņa acu priekšā, bet uzkāpu un izbraucu, jo tas ir ļoti vienkārši. Kāpēc es to visu tev stāstu? Sāls ir faktā, ka puika aizbrauca uz pasaules čempionātu. Nezinu, ko viņš tur darīja, bet tāds bija viņa mērķis — aizbraukt, neskatoties uz to, ka treniņā nespēj izbraukt riņķi ar vienmērīgu gāzi. Lūk, tā ir ģimenes ietekme, par kuru runāju iepriekš.

— Kādām īpašībām jāpiemīt audzēknim, lai viņš jums šķistu interesants?

— Esmu trenējis riktīgus mīkstos, bet tos es nevaru pārdzīvot.

— Tie ir tādi, kuri baidās braukt?

— Nē, mīkstais! Nu riktīgs mīkstais — čīkstulis. Laikā, kad braucu es, šādi braucēji nevarēja pastāvēt. Mēs bijām dzelžaināki vīriņi. Turpretī tagad ir baigais bars ar mīkstajiem.

— Bet kas ir tas kritērijs, pēc kura izvēlaties, ar ko strādāt?

— Galvenais kritērijs — lai nav dumjš.

— Un kā jūs nosakāt — ir vai nav dumjš?

— Ja braucējs mani dzird, bet nesadzird — tad ir dumjš.

— Kāds ir labs sportists?

— Tāds, kurš diskutē.

— Viens ir trenēt svešus puikas, bet pavisam kas cits ir trenēt savu dēlu.

— Tā ir mana lielākā nelaime, jo tēvs un treneris ir nesavienojamas lietas.

— Tātad dēlu trenēt ir grūtāk?

— Tas pat nav pareizi, jo neizdosies sasniegt tādus rezultātus, kādus varētu sasniegt ar audzēkni no malas.

— Tādā ziņā, ka dēlu pažēlosiet?

— Protams. Jo trenerim atsevišķos momentos ir jābūt despotam.

— Pieļauju, ka treniņprocesi bija grūti.

— Nē. Tieši otrādi. Tādu kā Aigars nav daudz. Reti kurš ir tik fanātisks un ar atdevi brauktgribošs.

— Iniciatīva trenēt Aigaru nāca no jums?

— Tas notika pats no sevis. Kad pats vēl braucu krosā, Aigars stāvēja malā un rādīja manu pozīciju trasē. Vide viņam nebija sveša, bet — kad pats sāka braukt, jau darīja to diezgan labi.

— Varētu teikt, ka Aigars bija talantīgs?

— Neteiksim vis. Motocikla izjūtas pietrūka, ja salīdzina ar Porselu junioru, kura izpildījums ir sapnis.

— Kad pirmo reizi sazvanījāmies, teicāt, ka, trenējot Aigaru, esat daudz kļūdījies.

— Man trūka informācijas. Ja audzinātu Aigaru tagad, tādas kļūdas, kādas pieļāvu toreiz, nepielaistu. Viens piemērs. Piecpadsmit gadu vecumā Aigaru uzsēdināju uz 125 kubikcentimetru motocikla. Viņš bija augumā mazs, un tā bija mana lielākā kļūda, jo viņam stiepās un rāvās laukā locītavas. Otrkārt — meistarības ziņā tobrīd Aigars neieguva neko no tā, ko būtu guvis, turpinot pilnveidoties uz 85 kubikcentimetru motocikla.

— Kāpēc tāda neapdomība?

— Dumjš es esmu (smaida). Tomēr visa pamatā ir katastrofāls naudas trūkums. Piemēram, Jonass ir izaudzis ļoti pareizi — pa pakāpēm.

Es zināju, ka te nekādas izaugsmes Aigaram nebūs. Ir jābūt Rietumos. Pēc augstskolas aizsūtīju dēlu uz Beļģiju. Viss šis veikals (paveras apkārt) strādāja dēļ viņa, jo sponsorus nemeklēju. Mana nākamā kļūda bija braukšana 650 kubikcentimetru klasē. Aigaram nepalaimējās manas nezināšanas un naudas trūkuma dēļ.

— Aigara Bobkova lielākais panākums ir ceturtā vieta pasaules čempionāta kopvērtējumā MX3.

— Jā, un atsevišķos posmos viņš kāpa uz pjedestāla. Lai gan MX3 ir trešā līga pēc stiprības, tomēr nekādi sieri tur nebrauc.

— Daudzi motosportisti ne mazumu stundu pavadījuši, skatoties videoierakstus, kā brauc līderi. Vai arī jums ir šāda prakse?

— (Smejas.) Tā ir katastrofa motosportā. Piemēram, Aigars jau tajā laikā filmēja sevi, bet tolaik videoierakstus pa e-pastu bija grūti pārsūtīt.

— Bet kāpēc jūs teicāt — katastrofa?

— Tāpēc, ka neviens Latvijā nestrādā ar video. Pavisam nesen biju kāda kluba treniņnometnē, kurā piedalījās viens puisis no cita kluba. Jautāju šim puisim: „Vai tu esi sevi kādreiz redzējis videoierakstos?” Mēs viņam parādījām. Un zini, ko viņš teica? Es vēl tagad atceros... „Man kauns uz sevi skatīties.”

Latvijā motokross, izņemot Jonasu, eksistē trijās daļās — gāze, ripināšana un bremzes — tā brauc Latvijā. Jonass izmanto tikai gāzi un bremzi. Piemēram, tas, kurš Latvijā ir baigais vecis, tam ripināšana ir īsāka, bet tas, kurš ir sieriņš, — tam ripināšana ir garāka. Ja kāds tam netic — es varu pierādīt, jo man ir laika mērīšanas ierīce un video. Bez šā palīglīdzekļa nav iedomājams neviens sporta veids. Turklāt manā gadījumā video jābūt redzamam motociklam tuvplānā un skaņai, jo bez skaņas video ir metams atkritumos.

— Par jums sakot — Bobkovs ir skarbs treneris!

— Skarbs? Es esmu prasīgs. Nu, kā — ja negrib pildīt uzdevumus, lai tinas! Mans laiks ir visdārgākais! Pirms kāda laika strādāju ar kādu sportistu (pauze) — ui, kā viņš mani nokaitināja. Sportists man sūtīja video, bet es pretim analīzes. Vienā reizē šis man atsūta video, kurā viņš vispār neko nedara — vienkārši vizinās. Kā viņš varēja atļauties tērēt manu laiku? Es taču viņam devu uzdevumu. Un te ir tā nelaime, ka es ļoti daudzus, ieskaitot viņu, trenēju par velti. Bet par velti trenēt nedrīkst! Dzīvē divas reizes esmu uzkāpis uz šā grābekļa.

Pirms laba brīža mani pierunāja patrenēt kādu kompāniju. Nu lūk, es šim bariņam stāstu teoriju, bet te pēkšņi viens puišelis no tā bara pagriežas un uzsauc barvedim — Ģirt, tā ir?

Dažas dienas vēlāk tas pats gudrinieks nav ieradies uz treniņu. Izrādās, ka puišelis aizbraucis pie cita trenera, kura pakalpojumi maksā 25 lati stundā.

Vēl pēc dažām dienām... 16.00 es ierodos trasē. Uz to laiku visiem jau jābūt gataviem un apģērbtiem. 16.15 parādās pirmais. Pēc mirkļa vēl viens velkas. Es viņiem teicu — vīri, ar jums bija interesanti un visu labu! Tāpēc nedrīkst trenēt par velti.

— Par ko jūs dzīvē satraucaties?

— Es satraucos par mīkstajiem, kas grib pie manis trenēties. Nevaru to pārdzīvot.

— Tas nozīmē arī to, ka pārdzīvojat par zudībā ejošo motokrosa nākotni.

— Visvairāk man sirds sāp par to, ka es nevaru realizēt savus mērķus.

Esmu tas, kas esmu. Man naudas ir tik, cik tās ir. Pirms pieciem gadiem sasaistījos ar kādu cilvēku un izveidojām Latvijas Motokrosa akadēmiju ar mērķi attīstīt šo sporta veidu. Es apskaudu basketbola treneri Raimondu Karnīti, cik viņam bija kolosāla sistēma — selekcija pa visu Latviju. Arī motokrosā ir nepieciešams radīt sistēmu. Katrā reģionā vajadzētu atrasties pa bērnudārzam ar motokrosa novirzienu, kurā tiek ieguldīti līdzekļi, pirkti motocikli, algoti mehāniķi. Vecāki par nelielu naudu saviem bērniem palīdzētu iegūt informāciju par to, kas ir motokross. Tālāk būtu iespējams pāriet uz klubiem, bet lielais mērķis būtu Latvijas izlase.

— Tā ir laba doma.

— Ha! (Uzsit ar dūri pa galdu.) Nolikumu es izstrādāju jau deviņdesmitajos gados.

— Bet kāpēc neesat šo ideju realizējis?

— A kur ģenga? Jūs man iepriekš jautājāt, par ko es uztraucos. Par saviem gadiem es uztraucos. Gadi iet, un man ir atlikuši ne vairāk kā divdesmit aktīvie dzīves gadi.

Žurnāls Sports, Ralfs Dravnieks