Mārtiņš Urdze

Pēc slimības 2021.gada 23.  aprīļa pēcpusdienā Dieva mierā aizsaukts Liepājas Krusta evaņģēliski luteriskās draudzes un LELB Saraiķu draudzes mācītājs un Liepājas Diakonijas centra vadītājs Mārtiņš Urdze. Drosmīgs, krietns un godīgs Dieva vīrs. Garīdznieks, kurš no visas sirds rūpējās par cilvēkiem ne tikai garīgi, bet arī praktiski.

Mārtiņš Urdze dzimis 1960.gada 27.augustā Vācijas ziemeļrietumu pilsētā Oldenburgā trimdas latviešu garīdznieku ģimenē. Viņa tēvs Paulis Urdze kalpoja par mācītāju Oldenburgas apkārtnē un onkulis Jāzeps Urdze – par garīdznieku Bonnā. Arī Mārtiņa māte Gita Putce bija mācītāja, kura kalpoja Bredfordas, Līdsas un Mančestras draudzēs Anglijā. Tāpēc ir tikai pašsaprotami, ka Mārtiņš Urdze par savas dzīves ceļu izvēlējās teoloģiju. Pēc studijām Vācijas teoloģiskajās augstskolās 1990.gada 26.augustā viņš tika ordinēts par mācītāju.

1995.gadā garīdznieks pārcēlās uz Latviju, kur uzsāka diakonijas darbu un vēlāk kļuva par mācītāju Liepājas Krusta evaņģēliski luteriskajā draudzē.

2016.gadā mācītājs ar savu draudzi izstājās no Latvijas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas (LELB), tā izsakot protestu pret tās lēmumu neļaut par mācītājām ordinēt sievietes.

2017.gadā Mārtiņš Urdze par ieguldījumu, organizējot un vadot sociālos projektus cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un viņu integrāciju sabiedrībā, saņēma goda titulu "Gada Liepājnieks". Īsi pirms svinīgās ceremonijas viņš žurnālistiem paudis: "Palīdzēt citiem – tas saistīts ar manu ticību. Esmu kristietis un uzskatu, ka Dieva mīlestību jāapliecina ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem – palīdzot cilvēkiem, kuriem ir grūti, lai arī viņi var piedzīvot kaut ko labu."

M.Urdze arī uzskatīja, ka ikviens pārbaudījums cilvēkus dara stiprākus: "Tiesa, pie šāda secinājuma nonākam tikai tad, kad grūtībām esam izgājuši cauri. Esot jezgā, reizēm ir grūti saskatīt labo. Ceru, ka vecumdienās, atskatoties, varēšu pateikt: jā, tam visam bija jēga." Kaut arī piedzīvot vecumdienas Tev netika lemts, taču – jā, Mārtiņ, Tavai nesavtībai un darbam cilvēku labā bija jēga! Par to Tev sirsnīgs paldies! Mūžīgo mieru dodi Dievs viņam, mūžīgā gaisma lai atspīd!

_____________________________________________________

Garīdznieks Valters Korālis par savu amata brāli, mācītāju Mārtiņu Urdzi saka šādi:

“Mācītāju Mārtiņu Urdzi sastapu vēl tad, kad mēs abi bijām LELB (Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca Latvijā) mācītāji un garīgās amatpersonas. Tad es biju Nekustamā īpašuma un Finanšu komisijā, arī Prezidijā. Vēlāk, 2008. gadā, mani un LELB ceļi šķīrās - es kļuvu Latvijas pirmais un šobrīd vienīgais privātprakses mācītājs ārpus reliģiskām vai sabiedriskām organizācijām. Toties Mārtiņš Urdze minētajā reliģiskajā organizācijā palika ilgāk ar naivu un brīžam ar donkihotisku ideālismu un cerību, līdz sāka saprast realitāti attiecībā uz dažu vadītāju personības kulta iezīmēm un citām ne visai cildināmām bijušās reliģiskās organizācijas pazīmēm, tāpēc izvēlējās LEBāL (tagad tās nosaukums ir LELBP - Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca Pasaulē). Tikmēr es turpināju un turpinu savu iesākto, viņš – savu. Šad un tad, kaut retāk, bet sazinājāmies. Mārtiņš bija labs sarunu biedrs. Taisnprātīgs, brīžam ļoti spītīgs, toties mērķtiecīgs un enerģijas pilns. Ne tikai runās, bet vairāk darbos. Ja par runām un sarunām, tad viņš prata klausīties. Tā ir prasme, kas piemīt retam mūsdienu garīdzniekam. Viņu pavisam noteikti varēja pieskaitīt latviešu inteliģences pārstāvjiem. Mārtiņm ne pārāk patika apmeklēt teologu konferences ar lielu “izrunāšanos”, kā atrasties savā “darba druvā”, kur viņš kopā ar Pestītāju Jēzu Kristu noliecās pie pašiem zemākajiem un atstumtākajiem sabiedrības locekļiem. Cik esmu dzirdējis vai lasījis, Mārtiņš Urdze savos sprediķos netiecās pēc pārlieku lielas gudrības izklāstiem vai garīgas aizgrābtības atklāsmēm, bet sludināja Kristus vienkāršību. Turklāt tas notika ne tik daudz vārdos, cik ar paša piemēru – darbos.

Kad gadījās sastapt Liepājas cilvēkus, viņi allaž izteica nožēlu par to, kas notika kopējās baznīcas (LELB) un vietējās draudzes “mantas dalīšanas” jeb īpašumtiesību strīdā, kā rezultātā bieži vien tika sašķelta Latvijas luterāņu sabiedrība. Taču arī šajā cīņā Mārtiņš palika mazākuma, t.i., vietējās draudzes pusē. Ja tiešām lemts zaudēt, tad lai tas notiktu ar cieņu un mieru nesalīdzināmā juridiskā un finansiālā pārspēka priekšā. Šī iemesla dēļ viņu var pieskaitīt pašiem drosmīgākajiem mūsdienu Latvijas mācītājiem.

Es jūtos konservatīvāks daudzās teoloģiskajās un garīgi praktiskajās nostādnēs, tomēr ar milzu apbrīnu daudzus gadus vēroju mācītāja Mārtiņa Urdzes panākumus diakonijas (cilvēku garīgās un it īpaši praktiskās aprūpes) jomā. Neskatoties uz saviem panākumiem Kurzemes un visas Latvijas mērogā, visi, kas bijām viņa laikabiedri vai amata brāļi (arī amata māsas), varējām būt liecinieki – ar kādu pazemību un vienkāršību viņš pieņēma savas dzīves spožāko pusi – mācītāja amata darba panākumus. Ne visi garīdznieki ar mierīgu prātu spēj pārdzīvot savas zvaigžņu stundas...

Liepājas pusē mācītāju Mārtiņu Urdzi pazina vislabāk. Viņš bija izteikts “strādnieku kvartāla” mācītājs, kuram maz interesēja baznīcas augstās liturģijas “uzvedumi”. Viņš dzīvi svinēja kopā ar tiem, kuri tieši darba dienu vakaros iegriezās Draudzes namā, lai kaut ko palūgtu vai dalītos. Un viņš dalījās līdzi. Gan ar sev no Dieva uzticēto laiku, gan ar talanta izpausmēm, ko tikai pavisam nedaudz ieskicēju un pieminu kā cienījamu personību un savu un mūsu visu laikabiedru. Lai liepājnieki, kurzemnieki un visas Latvijas cilvēki turpinām labāko no viņa iesāktā!

Ar cieņu – mācītājs Valters Korālis”