Sāra Brauna- Hamburgere

Talso dzimusī, vēlāk Čīlē dzīvojusī Sāra Brauna ir iegājusi Čīles valsts vēsturē kā viena no izcilākajām Patagonijas reģiona sievietēm, kā nesavtīga filantrope un ļoti veiksmīga uzņēmēja, kura devusi milzīgu ieguldījumu Čīles tautsaimniecības attītībā.

Viņa piedzima ebreju izcelsmes Eliasa Brauna (1841 – 1924) un baltvācietes Sofijas Hamburgeres (1840 - 1936) ģimenē 1862. gadā, Talsos, kas toreiz piederēja Krievijas impērijas Kurzemes guberņai.

19. gadsimta vidū daudzas eiropiešu ģimenes, dažādu apstākļu dēļ, tika izmētātas pa visattālākajiem pasaules nostūriem.

Arī Braunu ģimene, apstākļu spiesta, 1872. gadā uzsāka garu un grūtu ceļu no dzimtās Kurzemes deviņu pakalnu pilsētas Talsiem uz tālo un nezināmo Dienvidu puslodi.

Sārai toreiz bija tikai 10 gadi.

Vispirms viņi nonāca Buenosairesas ostā, Argentīnā, bet dzeltenā drudža epidēmijas dēļ bija spiesti doties tālāk uz Paragvaju, kur ģimenē piedzima Anna. Paragvajā, cīnoties ar ilgstošu bezdarbu, Eliass Brauns uzzināja par Čīles valdības 1867. gada dekrētu atbalstīt valsts dienvidu kolonizāciju un veicināt zemes visattālākā stūra apdzīvotību.

Dekrēta nosacījumi bija ļoti labvēlīgi nabadzības nomāktajai ģimenei: tika segti ceļa izdevumi, galapunktā tika piešķirti 25 hektāri zemes, sēklas sēšanai un neliela naudas summa Magelāna un Patagonijas teritorijas kolonizēšanai.

Tā Braunu ģimene nolēma 1874. gadā emigrēt uz Puntarenas pilsētu, kur ģimeni vēlāk papildināja vēl trīs bērni: Fanija, Huans un Meijers.

Pateicoties Čīles valdības pabalstiem, Eliass Brauns varēja uzcelt savu māju un izveidot pirmo mazumtirdzniecības veikalu Puntarenas pilsētā. Smagās un garās darba stundas, kā arī lieliskais biznesa redzējums, nesa augļus. Brauni drīz vien bija kļuvuši par vienu no pārtikušākajām ģimenēm Čīles Patagonijā. Braunu ģimene tiek uzskatīta par vienu no pirmajām Patagonijas kolonizatoru un pionieru ģimenēm, kas darbojās dažādās uzņēmējdarbības jomās (tirzniecība, viesnīcas, ogļu raktuves, zāģētavas, lopkopība).

Veiksmīgā uzņēmējdarbība pavēra durvis labiem kontaktiem un draudzībai ar dažādām vietējās sabiedrības personībām.

Tā 1887. gadā vecākā Braunu meita Sāra apprecējās ar turīgo portugāļu pionieri, vilku mednieku un veiksmīgo biznesmeni Žozē Nogueiru, kurš bija kļuvis bagāts, pateicoties kuģošanai un aitkopībai. Sāra aktīvi piedalījās vīra biznesā, konsultējot viņu un sniedzot savu redzējumu.

1890. gada 9. jūlijā Čīles valdība Sāras vīram Žozē Nogueiram piešķīra vienu miljonu hektāru zemes. Kopā ar vīru Sāra izveidoja uzņēmumu Ugunszemes Eksplotācijas Akciju Sabiedrību (Sociedad Explotadora de Tierra del Fuego), kas no 1893. līdz 1973. gadam bija vislielākais un nozīmīgākais lopkopības uzņēmums Čīles un Agentīnas Patagonijā, kā arī visā Dienvidamerikā, ar vairāk nekā 3 000 000 hektāru zemes īpašumā un pārvaldībā, un pāri par 1 000 000 galvu lielu ganāmpulku (aitas, liellopi, zirgi)

Taču, drīz pēc šī uzņēmuma izveidošanas, 1893. gada sākumā un tikai sešus gadus pēc kāzām, portugālis saslima ar tuberkulozi un nomira, atstājot Sāru Braunu atraitnēs un bez bērniem. Tā 31 gadu vecumā Sāra kļuva par vienu no bagātākajām sievietēm reģionā, uzņemoties atbildību par visu mirušā vīra uzņēmumu vadību. 

Pēc vīra nāves Sāra turpināja pārvaldīt Ugunszemes Eksplotācijas Akciju Sabiedrību kopā ar brāli Moricu, kurš Čīlē tika pārdēvēts par Maurīciju.

Sāra Brauna Hamburgere Čīlē tiek uzskatīta par izcilāko Magelāna reģiona sievieti un uzņēmēju 20. gadsimtā un par vienu no izcilākajām un ietekmīgākajām sava laika sievietēm Čīlē. Šī atzinība nav nopelnīta pateicoties tikai veiksmīgajai uzņēmējdarbībai Čīles dienvidu reģionā, bet gan arī milzīgajam Sāras ieguldījumam sociālajā nozarē un labdarībā visas viņas dzīves un darbības gadu gaitā.

Sāra Brauna savas dzīves laikā sponsorēja daudzus sociālas dabas projektus, palīdzēja Sarkanajam Krustam, veica daudzus dāvinajumus Puntarenas pilsētai un dažādām labdarības organizācijām. Čīles mērogā viņa ir viena no lielākajām filantropēm. Tā kā Sārai nebija bērnu, viņa izveidoja Sāras Braunas Fondu un atstāja lielāko daļu sava mantojuma tam. Šis fonds finasē stipendijas un mācību maksas medicīnas studentiem. Puntarenas pilsētā atrodas Sāras Braunas licejs, kur arī tiek piešķirtas stipendijas skolniekiem. Čīles valdība, pateicoties par nesavtīgo Sāras atbalstu bērnu izglītības iestādēm, 1936. gadā ar Sabiedrības Izglītības Ministrijas starpniecību deva rīkojumu Puntarenas meiteņu liceju nosaukt viņas vārdā, tāpat kā jau iepriekš 1919. gadā tas tika izdarīts ar pilsētas profesionālo skolu.

Gabriela Mistrala, īstajā vārdā  Luisa Godoja Alkajaga, čīliešu dzejniece un diplomāte, kurai 1945. gadā tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā, tādējādi kļūstot par pirmo latīņamerikānieti, kas saņēmusi šo apbalvojumu, vairākus gadus strādāja par skolotāju Sāras Braunas meiteņu licejā. Šinī laikā abu sieviešu starpā izveidojās ļoti cieša draudzība, kas vietējiem bija neizprotama, jo dzejnieces politiskie uzskati bija kreisi noskaņoti un viņa nāca no ļoti nabadzīgas ģimenes Čīles ziemeļos. Par daudzu gadu gaitā uzturēto draudzību liecina nepārtrauktā sarakste abu sieviešu starpā, kas atrodama Čīles arhīvos. Puntarenas iedzīvotājiem nebija skaidrs, kas Gabrielai var būt kopīgs ar lepno un bagāto Sāru, izņemot to, ka viņa finansēja liceja vajadzības. Magelānieši jau bija pavisam aizmirsuši par Sāras pieticīgo izcelsmi. Taču interesanti, ka līdzcilvēki viņās sakatīja daudz ārēju līdzību. Abas tiek aprakstītas kā gara auguma un staltas, lepnas un tanī pat laikā diskrētas, kā arī vienmēr tērptas melnās kleitās.

Nedaudzās liecības, kas atrodamas Sāras laikabiedru stāstos, Sāru raksturo kā personu ar ļoti stingru un pareizu temperamentu vienlaikus viņas lielajam dāsnumam. 

Dzīves beigās Sāra parcēlās uz dzīvi Viņjadelmar pilsētā Čīles centrālajā daļā, kur arī aizgāja mūžībā 92 gadu vecumā 1955. gadā. Viņa ir iebalzamēta un apglabāta mauzolejā Puntarenas pašvaldības kapsētā, kura arī nes viņas pašas vārdu.

Autore: Sandra Rozenberga-Saavedra, Latviesi.com vēstnese Dienvidamerikā. Zemgaliete Patagonijā. Dzimusi bausķeniece, kura jau divdesmit gadus dzīvo Santjago, Čīlē, kur nodarbojas ar uzņēmējdarbību un sabiedriskā kārtā pārstāv LTRK intereses.