Lilija Zenta Kažoka

Vakar, 20.oktobrī septiņos nomira mana mamma Lilija Zenta Kažoka (20.03.1933.-29.10.2021).

Šis bija ļoti grūts laiks. Pirmo insultu, pēc kura viņa daļēji zaudēja kognitīvās spējas, ko labi apzinājās un cieta no tā, mamma piedzīvoja pirms pusgada. Milzīgs paldies audiologopēdei Dārtai un jo sevišķi fizeoterapeitam Vitālijam, kuri bija ne tikai profesionāli, bet arī mīļi un sirsnīgi cilvēki.

Mediķi šajā visā vispār ir īpašs stāsts – maigums un sirsnība, ar kādu katrs no tiem appuišoja manu vecūksnīti, ģimenes ārsti Ilzi Skuju ieskaitot, ir apbrīnojams.   Labi apzinājos, ka insults ir viltīgs, un, ir liela varbūtība, ka tas ķer atkal. Bet, raugoties progresā, cītīgi kontrolējot asinsspiedienu un zāļu lietojumu, mainot un pielāgojot tās, cerēju, ka pārlaidīsim ziemu, proti, mājsēdes un stingro ierobežojumu posmu. Patiesībā tieši šis – ka kāds no maniem tuviniekiem vai es pati nonāksim situācijā, kurā pieejamība veselības aprūpei būs grūti sasniedzama vai pat neiespējama – mani biedēja visvairāk.

Taču mums nelaimējās. Pirms 13 dienām, agrā pirmdienas rītā, atradām mammu gārdzoši tveram pēc gaisa un pilnībā smagas parēzes skartu. Tiesa, vienas rokas pirkstos vēl bija mazliet kustību. Ieliku savu roku viņas plaukstā un mamma ar vieglu spiedienu spēja atbildēt ar „jā” uz maniem jautājumiem. Tomēr acis mamma tā arī neatvēra. Varu tikai iztēloties, cik pārbijusies savā nekustīgajā ķermenī viņa tobrīd jutās.

Citos laikos es būtu braukusi līdzi, cieši turējusi viņas plaukstu arī ilgajās stundās uzņemšanā. Bet šādas iespējas nebija. Un šo stundu neiespējamība man un dēlam joprojām neliek miera un sagādā smagas ciešanas. Otrdien ar mums sazinājās mammas ārstējošā ārste – rezidente Marija Luīze Kalniņa (atcerieties šo vārdu! Viņa dienās būs brīnišķīga bērnu neiroloģe un ikvienam ir un būs laimējies būt viņas pacientam) un apstāstīja, cik slikti ir. Cik maz izredžu uz kaut cik pozitīvu iznākumu, jo insults ir plašs.

Nākamo dienu nekas vairs neizdzēsīs no atmiņas. Ārste piezvanīja un klusā balsī teica, ka, tā kā nav zināms, vai tās būs stundas vai dienas, un insultam pievienojusies infekcija, viņa ir izkalkulējusi mums katram ar dēlu piecas minūtes, lai atvadītos. Cēlāmies un braucām. Apjukuši un izmisuši. Atminoties tos mirkļus, tagad domāju, ka man būtu bijis vieglāk, ja pie mammas mēs būtu varējuši ieiet abi kopā. To nevarēja, jo, taisnību sakot, arī šīs piecas minūtes bija dāvana, kādu, iespējams, citiem tuviniekiem pat nav bijis.

Tobrīd biju stumdāma, grūstāma, pilnībā dezorientēta. Attapos jau pie mammas gultas. Visas domas acumirklī noskaidrojās. Mazliet saglaudu viņai matus un atviegloti sajutu, ka tie ir tīri uz izķemmēti – kāda laipna sirds par to bija parūpējusies. Uzliku roku mammai uz pleca un rāmi stāstīju sadzīviskas lietas. Ka iztīrīju un sakārtoju viņas ledusskapi, un tur nekas nebojājas. Nomazgāju tos dažus šķīvīšus, kas izlietnē. Pārmazgāju gultasveļu un pārklāju gultu, kas gaida viņu mājās tāpat kā kaķis, kurš brīnās, kur pazudis siltais klēpis no blakus istabas. Labi apzinājos, ka mamma mani nesaprot, taču cerēju, ka mana balss tomēr viņu kaut kādā veidā sasniedz un mierina. Un tad jau tas mirklis bija garām, un man bija jādod viņa mirklis dēlam.

Daktere Kalniņa mani sagaidīja gaitenī un bija blakus, kamēr tiku ar sevi galā. Nav ne jausmas, kā tas bija, tikai atceros, ka gari un plaši stāstīju, cik mammai visu mūžu bijušas skaistas rokas, kā viņa tās kopa, bet tagad rociņas zilganas, pietūkušas... Un tad jau nāca dēls un mēs cieši, cieši salipām. Divi nelaimes putni. Tās tomēr izrādījās dienas, nevis stundas un mamma aizgāja tikai vakar vakarā.

Ārste zvanīja katru dienu un tikai viņas balss noturēja trauslo stīgu starp mums. Tas bija tāds gaisā parauts laiks. Ļoti smags. Kā jebkura aiziešana. Taču manu ģimeni (tāpat kā daudzas citas šobrīd) tas sita smagi tāpēc, ka man bija liegts izdarīt labāko mums visiem šajā sāpju ceļā. Mums ar mammu ir visādi gājis. Ir bijuši smagi un strīdiem pilni posmi.

Taču viņa bija izcila vecmāmiņa – kā jau skolotāja, lielu uzmanību pievēršot labai mācīšanās un izglītošanās praksei. Es ļoti lepojos, cik labi mēs kā ģimene izgājām cauri pandēmijas laikam. Viņa bija uzticams komandas biedrs, saglabājot skaidru prātu visos lielajos jautājumos. Kamēr daudzi jutās iesprostoti mājās, mūsu mazā komūna darbojās saskaņoti kā labi eļļots mehānisms.

Man nav spēka nedz naidam, nedz dusmām, bet manī ir dziļa un tukša vienaldzība pret tiem, kuri izvērsa šo krīzi. Pret tiem, kuriem bija vara apturēt apjukušos, bet kuri to nedarīja. Pret tiem, kuri musināja. Jā, un arī pret tiem, kuri par spīti saviem milzu principiem beigu galā, kad bez potes funkcionēt viņiem kļuva vienkārši neparocīgi, kāpa mierīgi tiem saviem stingrajiem uzskatiem pavisam viegli pāri un pēkšņi izrādījās vakcinēti.

Diemžēl par vēlu. Jo katrs no viņiem visu vasaru veidoja un ietekmēja burbuli ap sevi. Un šie daudzie burbuļi visi kopā izraisīja notikumus, kuru dēļ katru dienu kāds cits piedzīvoja, piedzīvo un vēl piedzīvos ciešanas. Bet lai miers ar domāšanā slinkiem cilvēkiem (jo tikai ar prāta kūtrumu es varu skaidrot tik plašu nejēdzīgas uzvedības vilni pat citkārt jaukos ļaudīs).

Man sava bēda bēdājama. Man jāapzvana mammas draugi un paziņas. Jāpastāsta, ka šobrīd būsim prātīgi, nepulcēsimes, bet atvadīsimies no viņas pavasarī, mammas 90.jubilejā. Līdz tam es izbrīvēšu kādu jauku vietu mūsu mājās, kur urna gaidīs savu brīdi. Un uz to skatoties, varēšu domāt par muļķības uzvaras gājienu, par savām nenosvinētajām dzimšanas dienām, kuras turpmāk būs apzīmogotas ar manas mammas attālināto nāvi 13 dienu garumā. Iemācīties ar šo nastu sadzīvot, samierināties un neturēt ļaunu prātu.

Un milzīgs paldies P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas 59.nodaļai un īpaši ārstei Kalniņai. Mamma man paliks atmiņā, guļam mazā, spodrā istabiņā, skaisti saklātā gultā, kas pavērsta pret logu, pret kokiem un debesīm. Mani tik ļoti mierina apziņa, ka, ja nu viņa kādubrīd tomēr spēja atvērt acis, tieši debesis bija tas, ko viņa redzēja pēdējā skatā.

Aija Kažoka