Vitolds Beķeris

Vitolds Beķeris. Vitoldiņš. Mūsu kursabiedrs. Kopā mācījāmies Latvijas Valsts universitātē Vēstures un filoloģijas fakultātē žurnālistikas nodaļas neklātienē no 1963. līdz 1969. gadam. Kāpēc neklātienē? Tāpēc, ka klātienes šajā specialitātē tolaik nebija. Un arī tāpēc, ka visi strādājām. Nevienam nebija tādu apstākļu, lai varētu mācīties klātienē. Sākumā darbojāmies kur kurš, vēlāk pamazām mūs paņēma redakcijas vai radio, televīzija, un varējām sākt apgūt profesiju.

Vitolds tolaik dzīvoja Siguldā un strādāja meliorācijā, sauca sevi par “susoni”. Un iepazīstoties teica: “Beķeris. No provinces.” Te nu man uzreiz jāteic, ka viņš bija īsts humora vīrs. Lai par ko arī nerunātu, viss allaž nobeidzās ar smiekliem. Kur Vitolds, tur – humors. Šķiet, ka viņš nespēja dzīvi uztvert caur nopietnības un solīduma prizmu. Nē, Vitolds nebija vieglprātīgs, viņš vienkārši bija jautrs. Ar savu stilu. It īpaši tas izpaudās viņa stāstos par dažādiem atgadījumiem “iz dzīves”, kā pats teica. Tie parasti sākās ar vietas, laika un apstākļu raksturojumu. Apmēram šādi: “Tas notika laukos. Bija pusdienlaiks. Govis slauca.” Un tad sekoja notikuma izklāsts. Protams, ka mēs visi šos stāstus gaidījām ar nepacietību, jo jaunībā visiem gribas smieties. Bijām tāds bariņš, kas turējās kopā un pulcējās ap kursa vecāko nu jau arī aizsaulē aizvadīto Robertu Bambīti – Ilze Būmane-Grasmane, Agnese Abramoviča, Inga Jēruma, Regīna Dukāte, Marga Butele, Ēriks Gross, Arnis Zvirbulis, visus tagad nenosaukšu. Ilgus gadus pēc augstskolas beigšanas trīs reizes gadā tikāmies kursabiedrenes Agneses dzimšanas, vārda un nāves dienā. Viņa mūs atstāja 1971. gadā.

Īpašs gadījums bija, kad Vitolds psiholoģisku iemeslu dēļ izkrita valsts eksāmenā zinātniskajā komunismā. Noteikumi liedza viņam šo eksāmenu pārlikt uzreiz, to drīkstēja tikai pēc gada. Gājām uz katedru, kur mūs visus labi pazina laborante Majores kundze, un teicām, ka jāpanāk, lai Vitoldam atļauj eksāmenu pārlikt. Viņš vienkārši baidījās no kāda temata un, protams, izvilka tieši šo biļeti. Tas viņu sastindzināja un viņš nespēja pienācīgi atbildēt, tāpēc tāds rezultāts. Majores kundze mums paskaidroja, ka pārlikt nav iespējams. Savukārt mēs paziņojām, ka tad arī nenāksim uz izlaidumu un nesaņemsim diplomus, bet atliksim beigšanu uz vienu gadu. Vitoldu, ar kuru kopā “ierakumos” esam pavadījuši sešus gadus, bijuši kopā priekos un bēdās, mēs nepametīsim. Lai izbēgtu no nepatīkama incidenta, kad vesela grupa atsakās beigt augstskolu, mūs pamācīja: Vitoldam jādabū ārsta zīme, ka viņš eksāmena dienā bijis slims. Ak, kas nu tā par problēmu! Protams, kaut desmit zīmes! Vitolds eksāmenu nokārtoja un izlaiduma balle ilga trīs dienas!

Ilgu gadus Vitolds Beķeris strādāja ziņu aģentūrā Leta (LTA) un arī tur bija kolēģu cienīts un mīlēts.

Droši varu teikt, ka Vitolds bija visu mūsu mīlulis. Šķirties no viņa ir smagi. Lai Tev viegla dzimtā zeme, mūžīgs miers un gaisma tur augšā!

Inga Jēruma