Georgs Ziņģis

Georgs Ziņģis ir dzimis 1925. gadā Rīgā, kur uz brīdi no Liepājas bija pārcēlušies dzīvot viņa vecāki.

1930. gadu sākumā, kad valstī sākās ekonomiskā krīze, ģimene pārcēlās atpakaļ uz Liepāju, kur Georgs sāka mācīties Jāņa Čakstes pamatskolā.

"Georga tēvs bija augsta līmeņa skroderis, ja pareizi atceros, viņš bija pat šuvis uzvalkus Nacionālajai operai. Viņa mammīte savukārt strādāja maiznīcā. Tētis savukārt gribēja kļūt par arhitektu, pie mākslinieka Kārļa Saukas viņš mācījās zīmēt," intervijā portālam "Delfi" stāsta Georga Ziņģa meita Laura Skudra.

Lai arī Georgs skolā labi mācījies, viņš bieži vien izcēlies ar dažādām palaidnībām. Piemēram, vienreiz viņš skolotājai cepurē saberzis violetu zīmuli, kas pēc tam skolmeistarei nokrāsojis matus.

1940. okupācijas gadā Ziņģa ģimene represijās necieta.

Piedalījies pretošanās kustībā.

Arestēts 1952. gadā un sodīts.

Jau esot soda nometnē Sibīrijā, 1957. gada vietējā čeka savervēja bijušo nacionālo partizānu par aģentu un piešķīra viņam segvārdu "Kalniņš". 

 

***

Pretošanās kustībā «Kursa» iestājās patriotiski noskaņoti jaunieši ne tikai no Liepājas Politehnikuma, bet ari no Pedagoģiskā tehnikuma, Cīravas meža tehnikuma, 1. vidusskolas un Lietišķās mākslas vidusskolas.

Dalībnieku skaits bija ap 90.

iestājoties «Kursā», jaunieši deva zvērestu. Tā teksts nav saglabājies, bet pamatdoma bija šāda: 

«Kursa» cīnīsies pret latviešu apspiedējiem, boļševikiem, kas iznicina mūsu tautu. Organizācijas mērķis ir atbrīvot Latviju un atjaunot tās valstiskumu. Tie, kas nodos savus biedrus, tiks pasludināti ārpus likuma un iznicināti.»

Liepājas Pedagoģiskajā tehnikumā jau darbojās cita pagrīdes organizācija ar nosaukumu «Lāčplēsis». 

Tai bija līdzīgi mērķi, labi sakari ar partizāniem mežā un iespējas dabūt ieročus. Šo kustību vadīja Vaclavs Kambala, 4. kursa students. Abas pretošanās kustības 1947. gadā apvienojās.

«Kursa» izdeva ari savu žurnālu. Tas vairāk vienoja pretošanās dalībniekus. Uzlabojās ari sadarbība ar partizānu vienību «Tēvzemes vanagi». Kustības dalībnieki savās sanāksmēs apmainījās ar jaunāko informāciju un vienojās — ja nāksies aiziet pagrīdē, tad jāpulcējas mežā aiz Liepājas ezera un jādodas uz Cīravas—Dunalkas mežu masīviem. 

«Kursas» sanāksmēs piedalījās Latvijas nacionālās kustības loceklis Georgs Ziņģis, kuru kara beigu posmā Dānijā bija saņēmuši gūstā amerikāņi un kurš atgriezās dzimtenē, lai te organizētu pretošanās kustību. 

«Kursas» vadītājs bija Arvīds Eglītis. Viņa tēvs bija ieslodzīts padomju lēģeros. Daži pretošanās kustības dalībnieki tīšām iestājās komjaunatnē, lai uzzinātu, ko domā un plāno sarkanie.

Kursieši savā darbības laikā bija savākuši 6 ložmetējus, 11 automātus, 15 dažādu marku pistoles, 2 mīnmetējus, 6 šautenes, tolu ar kapselēm, 6 «faustpatronas», mīnas ar pulksteņmehānismu, signālraķetes un daudz patronu.

1947. gada vasaras beigās Otaņķu—Nīcas mežos partizānu vienība «Tēvzemes vanagi» izcīnīja smagas kaujas ar čekistiem. Vairāki partizāni krita, apmēram 20 partizānus apcietināja.

1947. gada 8. septembri ari Liepājā sākās aresti. Apcietināja 31 «Kursas» dalībnieku.

Kad pratināja «Kursas» vadītāja vietnieku Arni Otrupu, izmeklētājs skaidri pateica: «Zini, man šodien nav laika ar tevi ķēpāties. Izlasi šo protokolu! Tās ir Arvīda Eglīša atbildes.»

Tur bija viss izstāstīts. Pratinātāji visvairāk bija krievu virsnieki, rupji un nežēlīgi. Bet bija jau ari tā dēvētie nacionālie kadri, t. i, latvieši. Tulkoja jaunākais leitnants Uzuliņš. Viņš bija sevišķi aktīvs, kliedza, draudēja, palaida rokas, centās visādi izkalpoties. Tāds pats bija izmeklētājs Lagzdiņš.

Čeka ar draudiem un varmācību centās panākt, lai daži pretošanās kustības dalībnieki parakstītos, ka sadarbosies ar čekistiem. Robertu Jansonu (viņš tagad dzīvo Ikšķilē, ir zemessargs) spīdzināja čekā un piedāvāja kļūt par čekas aģentu. Solīja tēvu atbrīvot no lēģera. Šis latviešu jaunietis atteicās kļūt par nodevēju.

Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembri piesprieda nāves sodu 

Arvīdam Eglītim,

Oļģertam Lūcim,

Voldemāram Dravam,

Robertam Jansonam,

Aivaram Kalējam,

Oskaram Smiltniekam,

Viesturam Graikstem,

Visvaldim Vilkastem,

Visvaldim Domam.

Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad šiem notiesātajiem piešķīra brīvības atņemšanu uz 25 gadiem katram, visas mantas konfiskāciju un tiesību zaudēšanu vēl uz 5 gadiem.

Divdesmit vienam apsūdzētajam piesprieda 10 gadus plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu, vienam apsūdzētajam «iedeva» 5 gadus. Visiem mantas konfiskācija.

Notiesāja: 

Krišu Mikasu,

Ojāru Vītolu,

Krišu Bulovu,

Voldemāru Grasmani,

Ziedoni Luiku,

Alfrēdu Valciņu,

Albertu Megni,

Arni Otrupu,

Gunāru Radoviču,

Haraldu Vērpi,

Zigmundu Zvinbergu,

Armandu Ginteru,

Gunāru Režo,

Gunāru Gūžu,

Kārii Dēklavu,

Hariju Jonasu,

Amoldu Grinbergu,

Edgaru Baumani,

Oskaru Gūtmani,

Arnoldu Zviedri un 

Ernestu Treimani.     

Lēģeros aizgāja bojā trīs kursieši: 

Alberts Megnis (mira 21 gada vecumā), 

Kārlis Dēklavs (mira 20 gadu vecumā), 

Zigmunds Zvinbergs (mira 24 gadu vecumā).

Savus biedrus nodeva šis kustības vadītājs Arvīds Eglītis. Par spīti nodevībai, Arvīdu Eglīti notiesāja tāpat kā citus. Arī viņš atgriezās Latvijā un mira 1963. gada 27. novembri Liepājā, kad izkrita pa ceturtā stāva logu.

 

Arnis Otrups uzskata, ka viens no lielākajiem nodevējiem bijis Vaclavs Kambala, «Lācplēša» grupas vadītājs. Viņa nopratināšanas protokoli izņemti no lietas. Daudzu kursiešu aizdomas saistās ar viņa vārdu. Kambala nošauts Karagandā. 

(Atis Skalbergs (no grāmatas "Ar ticību Latvijas saulei"))