Elvīra Rone

Elvīra Rone – viena no izcilākajām Latvijas baletdejotājām un baleta pedagoģe.

Elvīra Rone dzimusi 1902. gadā Pēterburgā. Vecākiem pārceļoties uz Rīgu, viņa 9 gadu vecumā baletu sākusi mācīties Rīgas vācu teātrī. Drīz sākušās skatuves gaitas un mazā Elvīra spēlē lielas un mazas bērnu lomas. Taču nopietnas mākslas studijas sākas tikai tad, kad viņa atgriezās Pēterburgā un iestājas Preobraženskas baleta skolā, kuru 1919. gadā, pēc pieciem gadiem sekmīgi beidz ar neparastu diplomu - Olgas pašrocīgu apliecinājumu pedagoģijā. Tajā rakstīts, ka zināšanas klasiskā baletā ir tādas, ka viņa var būt skolotāja. Šis diploms kā vēsturiska apliecība vairākkārt publicēts angļu un franču baleta periodikā. Otru tādu diplomu Olga visā savā mūžā nevienam nav devusi.

Pēc tam Elvīra Rone dodas atpakaļ uz Rīgu, kur 1919. gadā mūsu opera atradās tapšanas stadijā un baleta trupa satāvēja no nelielas dejotāju grupas ar V. Komisāru kā baletmeistaru. Kad baletmeistars ieraudzījis Preobraženskas atsauksmi, E. Roni nekavējoši aicina baleta skološanas darbā, jo tai laikā nekādu kvalificētu dejotāju nebija un tie paši komplektējās no Kauliņa dejas skolas. Tā bija likti pirmie pamati mūsu pirmo dejotāju audzināšanas darbam. Rīgas operā viņa kļuva par pirmo latviešu primabalerīnu. Tā kā Operas direktors Reiters dejotājiem neko labu nesolīja, un cerības sasniegt ko vairāk saplaka arvien mazākas, tad Elvīra izšķīrās palūkoties plašajā pasaulē.

Viņa ieradās Berlīnē un jau pašā sākumā avansējās kā primabalerīna Šarlotenburgas operā. Nekas nebija zaudēts. Slavenajam režisoram Maksim Reinhardam iepatikās E. Rones ekspresīvais sniegums un personīgā degsme. Viņš aicināja dejotāju savā Grosse Schauspielhaus. Tas bija pirmais pakāpiens. Berlīne ir vienmēr bijusi pasaules skatuve. Augot panākumiem, pirmā Latvijas sūtne Berlīnē Ozoliņa-Krauze saziņā ar Jaunāko Ziņu izdevēju Emīliju Benjamiņu un redaktoriem Arturu Bērziņu un Jāni Kārkliņu aicināja E. Roni uz viesizrādēm Latvijā. Māksliniece ierosinājumu pieņem, taču Latvijas turneja vēl nebija nobeigta, kad grupa nostājās opozīcijā un māksliniecei nebija citas izejas kā atgriezties Berlīnē un turpināt savu nolīgumu pie Maksa Reinharda. Pēc Djagiļeva nāves viņa dejo Bazila Monte Carlo baletā. Ar šo trupu Rone dodas pāri okeānam. Kad Berlīnē viesojās Anna Pavlova ar savu trupu, viņa angažē E. Roni savai trupai, ar kuru vairākkārt apceļo visu pasauli. Pavlovas trupai likvidējoties, E. Rone izbeidz savas dejotājas karjēru un 1935. gadā uzsāk darbību pedagoģiskā laukā pie Preobraženskas Parīzē. Elvīra Rone apmetas uz pastāvīgu dzīvi Parīzē, piebiedrodamās Preobraženskai kā tās baleta skolas (Studios Wacker) galvenā asistente. Kopš 1949. gada E. Rone vada arī savu personīgo skolu un pie mūsu tautietes visbiežāki ierodas baleta skolotāji un dejotājas no tālām zemēm. Pēc Preobraženskas nāves 1961. gadā, E. Rone turpina savas kādreizējās skolotajās darbu. Latvietes audzēkņi pedagoģes 50 darba gadu tecējuma bijuši daudzi Rietumu pasaulē slaveni baletdejotāji. Kā baleta pedagoģe viņa viesojusies Anglijā, ASV, Rietumvācijā. Viņai padomu prasīja tādas baleta slavenības kā Madlēna Lafona, Ņina Virubova, Tumanova, Pjērs Lakots un Džons Neimeijers (Neumeier).
Elvīra Rone mira Parīzē 1990. gada 2. augustā.