Aleksandrs Caune

• Dzimis 1937.gada 6.jūnijā, Rīgā. Tēvs Aleksis, māte Lilija. Meita Lienīte Caune, dēls Didzis Rūtītis.
• 1955.gadā pabeidzis Rīgas Kinomehāniķu Skolu.
• 60.gadu sākumā strādājis par tehniķi vienā no Rīgas namu pārvaldēm.
• 1962.gadā apcietiināts un izsūtīts kā politieslodzītais uz Mordoviju (Krievijā). Apcietinājumā pavadījis 3 gadus no 1962.-1965.gadam. Aleksandrs Caune tika notiesāts par “pretpadomju propagandu” pēc tam, kad bija nosūtījis krusttēvam uz ASV vēstuli, kurā atklāti bija kritizējis padomju komunistisko režīmu. Vēstuli pirms izsūtīšanas pārtvēra čekas (VDK) darbinieki un pēcāk arestēja viņu savas mātes dzimšanas dienā.
• Pēc atgriešanās no apcietinājuma 1965.gadā strādājis vairākus tehniskos darbus.
• 1967.-1973. gadam studējis Rīgas Politehniskajā Institūtā (tagad zināma kā Rīgas Tehniskā Universitāte - RTU), kuru absolvēja ar būvinženiera diplomu.
• 1973.-1976.gadam darbs Mālpils celtniecības skolā par pasniedzēju
• Būvinspektors (celtniecības kontroles uzraugs) Rīgas Galvenajā arhitektūras pārvaldē līdz 1990. gadam. Uzraudzīja jaunbūves Ziepniekkalna un Zolitūdes mikrorajonos.
• 1991.gadā iecelts par namu pārvaldes “Vecrīga” pārvaldnieku.
• Tam sekoja dzīves atbildīgākais un nozīmīgākais sabiedriskais darbs - 1994. gadā iecelts par Rīgas Zemgales priekšpilsētas valdes priekšsēdētāju. Šajā pašvaldības amatā nostrādāja līdz 1996.gada janvārim.
• Tam sekoja darbs vienā no Rīgas namu pārvaldēm, pēc kura devās pelnītā pensijā.

Bērnībā un jaunībā (pirms un arī pēc apcietinājuma) dzīvojis Ķīpsalā, kur ūdens un laivu tuvums ieinteresējis Aleksandru pievērsties pašam laivošanai un pēcāk arī burāšanai. Aleksandrs laika gaitā gan pats apmācījis bērnus burāšanas pamatos,. 50.gadu beigās un 60.gadu sākumā Aleksandrs ieguva godalgotas vietas republikas mērogā burāšanas sacensībās un nodevās burāšanai kā hobijam līdz pat pensijas sākumam.

Apcietinājumā Aleksandrs iepazinās ar Gunāru Astru, Ernestu Laumani un citiem politieslodzītajiem un disidentiem, kuru pārliecība arī stiprinājusi Aleksandra vēlmi kādreiz redzēt brīvu un neatkarīgu Latviju. Visus padomju gadus nav slēpis savu patriotisko nostāju, par ko arī dabūjis ciest no nelabvēļu un padomju sistēmas kolaborantu puses.

Atjaunotajā Latvijā atzīts par politiski represēto. Bijis Barikāžu dalībnieks. 1990.gadu sākumā Iestājies “Tēvzemei-Brīvībai/LNNK” kustībā. No 1994.-2005.gadam bijis Rīgas politiski represēto biedrības valdes priekšsēdētājs, pēcāk biedrības amatpersona līdz 2009.gadam.