Rūdolfs Pīpkalējs

Tas nu beidzot ir noticis — kādā no jūnija pēdējām dienām jaunākās paaudzes «ausisti» uz mūžu atvadījās no nu jau bijušā Zinību nama kafejnīcas, sauktas par Dieva ausi. Diemžēl nebija ieradušies septiņdesmito un astoņdesmito gadu pirmās puses Dieva auss biežie apmeklētāji Rūdolfs Pinnis, Miervaldis Birze, Uldis Razums, Māra Rikmane, Maija Tabaka. Atis leviņš...  Bet viņi, kopš slavenā 1985. gada dekrēta par cīņu pret dzeršanu, Ausī iegriezās reti. Stafeti pārņēma Lietišķās mākslas skolas un Mākslas akadēmijas studentiņi. Atvadu vakars atgādināja ik dienu, kura valdīja Dieva ausī pirms gadiem sešiem — daži piedzērās, daudzi smēķēja, tika arī dziedāts. Ausi ar savu klātbūtni pagodināja arī nu jau caur filmu Cepure uz trotuāra slavenais tirgus muzikants Uldis Leiškalns. Mākslinieks un dažādu māksliniecisku hepeningu rīkotājs Rūdolfs Pīpkalējs gribēja būt pēdējais, kurš izstādās tieši kafejnīcā. Viņa darbi tur bija skatāmi jau kādas divas nedēļas pirms nama un kafejnīcas slēgšanas. Mākslinieks gan uz iemīļotās kafejnicas, gan izstādes slēgšanu bija ieradies gaišā uzvalkā ar vesti. Tādu viņu Auss publika redzēja pirmo reizi.

Protams, kādreizējais un nu atdzimstošais Dievnams nav piemērots kafejnīcai, kurā pulcēties radošiem cilvēkiem. Bet mēs tajā laikā visi bijām — ne Dievam, ne Velnam, ne partijai neticoši. Tajā vakarā Zinību namu slēdza mazliet pēc parastā laika. Vēl ilgi uz tā trepītēm sēdēja jaunieši un dziedāja. (Diena, 13.07.1991)