Matīss Hābers

Vairāk ziņas izdevās savākt par Matīsu Auziņu, kā viņš pats sevi saucis pēc Breverna piezīmes, jeb Matīsu Haberu-, kurā tulkojumā viņa uzvārds ierakstīts protokolos un aktīs.

Šis Auziņš — Habers ir dzimis Lugažu pagastā kā zemnieka dēls (dzimšanas gads ~1585- aptuvens). Būtu jādomā, ka ir dabūjis savu uzvārdu no kādām Auziņu mājām, no kurām viņš cēlies, bet vecākā Lugažu pagasta māju sarakstā no 1624. g. Auziņi nav minēti. Lugažu pils dzimtskungs fon Plettenbergs lika zēnu skolot. Kuras skolas viņš apmeklējis un vai bijis ari kādā augstskolā, nav zināms. Laikam viņš tapa sagatavots savam amatam no kāda mācītāja, kā augšā minētie Kule un Kapuns, Varbūt, ka viņu kopā ar dzimtskunga dēliem mācīja pirmais no Vācijas atsauktais „aumeisters", kura vārds uzglabāts: Jukums Praetorijs no Pomeranijas, kurš 1595. g. palika par mājskolotāju pie Vilhelma fon Plettenberga un 1600. g. laikam bija par mācītāju Liepkalnā.)

Valters fon Plettenbergs, laikam Vilhelma dēls un varbūt Matīsa skolas biedris, aicināja Auziņu 1613. gadā par mācītāju pie Lugažu draudzes un reizā viņš palika par mācītāju arī Valkas pilsētiņai, kas toreiz atradās vairāk Lugažu pusē. Ja pareizi iztulkoju kādu veco rakstu ziņas, tad tagadējā Lugažu draudzes baznīca bija nosaukta par Valkas baznīcu un Lugažu baznīca atradās kādas verstis uz Ērģemes pusi. Bet top ari izšķirta galīgi nopostīta Sv. Jāņa baznīca bīskapa pusē no Sv. Katrīnas baznīcas bruņinieku pusē. Ar savu vokacijas rakstu Auziņš devās uz Rīgu, kur Samsons, toreiz tikai Rīgas pilsētas draudzes virsmācītājs, viņu ordinēja, jo tikai Rīgas baznīca bija organizēta, lauku draudzes tikai no zviedriem tapa sakopotas prāvesta iecirkņos un dabūja garīgu virsvaldi. Gan XVI. g. s.beigās vienā dokumentā Liepupes draudzes mācītājs top nosaukts par baznīcas inspektoru, bet mēs nekā nezinām par viņa tiesībām un pienākumiem. Stāsta, ka Lugažu novada zemnieki esot sametuši naudu, pa 3—5 markām no personas uz Auziņa iesvētīšanu, lai viņu dabūtu par dvēseļu ganu. (Napjerskis piemin kādu prāvu, kura esot cēlusies sakarā ar šiem ziedojumiem), bet man līdz šim nav izdevies atrast kādā archivā šās aktis, kuras laikam apgaismotu baznīcas apstākļus tanī laikā.

Kad zviedri bija iekarojuši Vidzemi, viņi izdarīja 1624. un 1625. g.reviziju. Šīs revīzijas protokolā (15) lasām:

„Lugažu novadā atrodas pilsētiņa vārdā Valka. Tur agrāk stāvēja baznīca, veltīta Sv. Katrinai, tagad tikai 4 sienas redzamas. Tagadējā laikā mācītājs, Matīsa Habera kungs, dzīvo Lugažu pusē pie vecās; sakritušās baznīcas, kur viņam ir ierādīts kāds gabaliņš smiltaiņas zemes. Mācītājs M. Habera kungs ir ari pircis no Annas Mejer, Antona Vintmellera atraiknes miestiņā Lugažu pusē kroga vietu ar kādiem zemes gabaliem. Tāpēc ka viņš stājies zviedru pusē un padevies Zviedrijas valdībai, viņam šo pirkumu atstājam."

Auziņš šo kroga vietu, kura atradās starp mācītāja muižu un Ērģemes muižas kroga vietu, bija pircis 1620. g. no savas sievas mātes, augstākminētās Annas Vintmeller, dz. Mejer. Tai pašā gadā, 16. augustā, viņš kopā ar svaini, Jāni Steinkirchu, atpērk no Indriķa Eggersa pusi no viņa gruntsvietas Valkā.

Jauna revizija notika 1627. g. (17) Viņas protokolā rakstīts:

Lugažu draudzei citas baznīcas nav, kā vienīgi Valkā, 1 jūdzi no pils. Lugažu zemes robežās, veltīta Sv. Katrinai. Baznīca ir bez jumta, mūri pa daļai sagāzusies, viss postā. Mācītājs Matīss Habers sprediķo sava dzīvoklī, kuru pats uztaisījis, lieto kādu zemes gabalu pie baznīcas, kas tai pieder kopš seniem laikiem."
 

Jau pieminētā ģeneralsuperintendenta ziņojumā Samsons ir izteicies ļoti atzinīgi par Auziņu.

„Valkā stāv mūra baznīca bez jumta, dievvārdus tur mācītāja dzīvoklī. Mācītājs ir ļoti labs cilvēks, Matīss Habers saukts, kurš apkalpo Valku un Gaujeni. Pie Valkas viņam maz zemes un viena zemnieka māja;" un tāpat pie Gaujenes:

Mācītājs  saucās Matīss Habers, smalks cilvēks, „ein feiner Mann". Baznīca stāv ārpus pils, to kazaki ir nodedzinājuši. Pilī ir baznīca ietaisīta."

Kādu gadu vēlāk Samsons pārcēla Auziņu uz Ērģemi, bet iemesls netop minēts, vai Auziņš pats to bij vēlējies, jeb vai Ērģemes draudzes apstākļi prasīja drošu un izveicīgu vīru, paliek nezināms, jo mēs par šo pārcelšanu dabūjam zināt tikai no kāda  ģenerālgubernatora raksta Samsonam no 12. septembra 1631. g., kurā tas aizrāda uz Valkas draudzes ziņojumu, ka ģeneralsuperintendents esot viņu mācītāju pārcēlis uz
Ērģemi un šie esot kopš Lieldienas svētkiem bez dievvārdiem, par ko žēlojoties ari apkārtējie muižnieki un zemnieki. Ģenerālgubernators priecājas par šo dedzību Dieva un dievvārdu dēļ un lūdza ģeneralsuperintendentu iecelt Valkā krietnu un mācītu sprediķotāju.

Par Ērģemes draudzes apstākļiem zinām, ka 1625. g.:

" mācītājam bija dzīvoklis pilī, bet Ērģemes novadā, vienu jūdzi no pils, stāvēja liela baznīca, saukta Sv. Annas, bet tā bija postīta, tikai 4 sienas vēl stāvēja. Gribēja nākošā ziemā baļķus savest un vasarā pēc tam būvēt. Pils priekšā bija agrāk bijusi baznīciņa (kapliča), tā tagad pilnīgi nopostīta. Šo baznīcu pēc tam uztaisīja un lielo atstāja postā.

1627. g. revīzijā lielā Sv. Annas baznīca top saukta „Lugažu baznīca", "pusceļā starp Valku un Ērģemi, stāvot Ērģemes pils robežās. Par mācītāju esot Ertmans Gancers, kurš pilī sprediķojot vāciski un nevāciski."

Bet 1630. g. Samsons ziņoja, ka pilskungs la Barre (ģenerālis zviedru armijā) esot atcēlis trīs mācītājus un savādi ar tiem rīkojoties; francūži un katoliskas sirdis nemīļojot luterāņu mācītājus. Viņš nezinot, ko lai rakstot par Ērģemi."

Varbūt, ka šinīs vārdos meklējams pārcelšanas iemesls. Tad lieta jāizskaidro tā, ka Auziņš, kā vecāks mācītājs, kas jau 17 gadus bija izpildījis teicami savu amatu, lika sevi pārcelt uz Ērģemi, kamēr Samsons vēl 1631. g. iesvētīja Lugažu draudzei jaunu
mācītāju, Jukumu Keibeli no Brandenburgas, kurš bija studējis Rostokā un Karalaučos un no pēdējās augstskolas profesoriem pārbaudīts tapis uz Samsona lūgumu.

Bet Gaujenē iestājās 1631. g. Georgs Lemkens.

Kad Pemavas apakškonsistorija, pie kuras iecirkņa Ērģemes draudze piederēja, 22. maijā 1637. g. pārbaudīja šo draudzi, viņa lika protokolā (20 ) norakstīt sekošo:

„Baznīca ir labi uztaisīta. Mācītājs ir Matīss Habers, Vidzemnieks, 1613. g. ordinēts no Samsona... 6 gadus šai vietā, pie draudzes pieder 95 zemnieku mājas; 165 iet pie Dievgalda; mācītājam 2 mājas; la Barre dāvina baznīcai divus arklus neapstrādātas
zemes; ir uzcēlis pie baznīcas dzirnavas un sola pusi no masām. Mācītāja muiža vēl nav pietiekoši apbūvēta, trūkst klēts, piedarbs, stallis."

Un beidzot kāda piezīme, kura apgaismo augšā minētos Samsona vārdus par patronu:

„la Barre nenāk baznīcā, viņš nevarot saprast mācītāju pietiekošā mērā, bez tam šis piejaucot sprediķim personīgas lietas."

Kad jau Auziņa pārcelšana no Lugažiem uz Ērģemi mūs pārsteidza, jo Valkas tiesā viņš bija zemes īpašnieks un pie Lugažu baznīcas, ka dzirdējām, pats bija uzcēlis dzīvokli, tad vēl lielāku mīklu mums uzdod viņa aiziešana 1638. g. uz igauņu draudzi Anceni, lai gan igauņu valodu tikai pavāji prata. Ja netop vēl kāds raksts atrasts, kas apgaismo šo
dīvaino lietu, mums grūti nākas izprātot, kāds iemesls viņu spiedis tagad šo soli spert, kur vecums jau tuvojas un tāpēc grūtāki bija iesakņoties jaunā vietā, svešos ļaudīs.

Saimnieciski apstākļi nevarēja viņu vilināt, jo 1641. g. tapa viņa pēcnācējam apsolīts, pārtaisīt nepietiekošo dzīvokli, piebūvējot vienu istabu un divus kambarus, ari piedarbu, klēti un stalli. 

Muižnieki žēlojās, ka Ancenes pārvaldnieks esot piesavinājis baznīcas zemi un savam
kungam, Zviedrijas valstsvīram Tottam, nemaz nav ziņojis par pārējo muižnieku lēmumiem baznīcas un mācītāja muižas uztaisīšanas lietās, tā ka darbs neietot uz priekšu.

Baznīca bija 1634. g. gan uztaisīta ar ļoti augstām mūra sienām un baznīcas priekšnieki solīja 1635. g. vasara uzlikt jumtu. Bet tikai 1640. g. altāra koris dabūja jumtu un logus, kamēr lielā baznīca vēl stāvēja, kā 1634. g.: bez jumta un logiem un tikai 1645. g.
pirmā janvāri prāvests) varēja ziņot, ka baznīcai esot jumts uzlikts, bet stiklu logi tikai topot solīti. Tikai viena varbūtība ir iedomājama. Samsonam, ka liekas  bija
kandidātu diezgan latviešu draudzēm, jo 1639. g. dzirdam par kādu Ērģemes mācītāju, Miķeli Tekstoru vārdā un kad tas, aiz mums nezināmiem iemesliem, bija atstājis šo draudzi, 1640. g. revizijas locekļi atrada Ērģemē Dāvidu Plāmanu. Bet igauņu draudzēm tanī laikā pietrūka sludinātāju, tikai vēlāk dzirdam par somiem, kas pieteicās, un tāpēc
Auziņš varbūt mainīja savu dzīves un darba vietu. Vairāk gadus šī Ancenes draudze bija bez sava mācītāja, jo jau 1634. g. tapa protokolēts, ka mācītājs miris un zemnieki vēloties dabūt par mācītāju Kambijas draudzes ganu Fabriciju, par kuru viņa draudzes locekļi liecināja, ka protot igauņu valodu labāk nekā viņi paši. Bet Fabricijs palika Kambijā, apkalpoja vēl vienu draudzi Tērbatas tuvumā un uz Anceni nāca tikai
retās reizēs. Bet taisni šis apgabals zviedru laicīgai un garīgai pārvaldei izlikās ļoti bīstams katolisku simpātiju dēļ.

Tā 1630. g. valdībai tapa ziņots, ka Ancenes draudzes zemnieki vēloties, ka jezuīti nākot atpakaļ, jo tie esot viņiem palīdzējuši slimības gadījumos ar svētītu ūdeni un  maizi; 1634. g. revidenti žēlojās, ka zināmās dienās pie baznīcas sanesot ziedojumus un tāpat apmeklējot vietas, kur valdība likusi nopostīt kapličas un krustus, 1636. g. atraida
kāda zemnieka lūgumu noturēt dievvārdus apustuļu dienās, jo šim lūgumam esot pāvestības smaka.

Uz šo draudzi Auziņš pārgāja 1638. g. un sagaidīja tur 4. jūnijā Tērbatas apriņķa revidentus, kuri lika protokolēt, ka vāci apmeklējot, baznīcu labi, zemnieki puslīdz, šie apsūdzot mācītāju, ka neprotot pilnīgi igauņu valodu, tāpēc pārlūki šo pamudināja viņu iemācīties pilnīgi. Trīs jūdzes no baznīcas esot akmiņu kaudze, kāda veca kapliča, kur Vasaras svētkos ziedojot mazas vaska svecītes, bet tā Kunga miesas svētkos
sapulcējoties lielā skaitā. Mācītājs nule esot pieņemts, bet neprotot igauniski labi runāt un tāpēc nolasot katķismi un evaņģēliju. Tā tad Auziņš gan mācēja igauniski runāt, lai gan pilnīgi un brīvi nepārvaldīja šo valodu. Laikam viņam ari agrākās vietās bija  darīšanas bijušas ar igauņiem. Ja ari pēdējie varbūt ir iespiedušies Lugažu un
Ērģemes draudžu robežās vēlākos laikos, pie Valkas draudzes jau tanīs laikos piederēja 30 mājas no Sangastes pagasta, apdzīvotas, kā jādomā, no igauņiem, un būdams kādu laiku par vikāru Gaujenē, Auziņš bija piespiests apkalpot ari Harjeles draudzes igauņus, kuri vēl nebija atdalīti no Gaujenes draudzes un apvienoti, kā mūsu dienās, par atsevišķu pat stāvīgu draudzi. Tādā ceļā Auziņš bija iepazinies tik tāļu ar igauņu
valodu, ka drīkstēja sekot aicinājumiem, kad mūsu hipotēze ir pareiza, ka priekš igauņu daļas Vidzemes ģeneralsuperintendentam Samsonam nebija diezgan kandidātu.

Ilgi Auziņš nav strādājis Ancenē. Jau 1641. gada pavasari nāve darīja galu viņa darba un piedzīvojumu bagātai dzīvei, kurā labprāt ieskatītos dziļāk. Draudzes priekšstāvji jau 18. jūnijā aicināja uz vaļēju vietu Tērbatas augstskolas studentu Jāni Guclavu, dzimušu Pomeranijā, kas vēlāk apprecēja Auziņa meitu Annu. Šim znotam bija jāaizstāv tiesas ceļā sava sievas- tēva zemes īpašums Valkas novadā. No šām tiesas aktīm (28) dzirdam, ka 1627. g. Auziņš bija no jaunās valdības prasījis savas sievas vecāku zemi un ka poļu laikmetā viņa lietošanā bijušas 12 šņores zemes, kā Valkas mācītājam. Bez tam esot pircis kādus zemes gabalus, citus no tiem atkal pārdevis. Kāds Heikings, kas tīkoja pēc kādiem no šiem zemes gabaliem, uzdeva, ka 12 šņores esot līdzīgas 4
arkliem zemes, bet pretējā puse uzsvēra, ka šeit jāmēro ar pilsonisko mēru un ne ar lēņu muižu arkla mēru, bet starpība netop uzdota. Bet katrā ziņā Matīss Auziņš, zemnieka dēls, bija ieguvis par sievu turīgu meitu, Katrinu Vintmeller vārdā, kuras mātes māte bija kāda fon Karp un tās māte kāda fon Ikskil. Ar ārīgo dzīves apstākļu tēlošanu mums diemžēl jāapmierinājas un ar augšā minētām Samsona cildinošām atsauksmēm par šo ievērojamo latvju tautas dēlu.

***

Latvijā franciskaņi un dominikāņi bija un palika galvenie tautas mācītāji, kuri sludināja Dieva vārdus iedzimto valodā.

Bet sākot apm. ar 1422. gadu sastopam arvienu augošā skaitā ziņas par „nevācu" valodas lietošanu no garīdznieku puses dievkalpošanā un pie dvēseļu kopšanas. Kur vecie baznīcas kungi nebija „nevācu" valodas pratēji, un tādu bija vairākums, jo pa lielākai daļai viņi nebija vietējie vācieši, bet ārzemnieki, tur prasīja, lai pieņemot kapelanu, kas prata šo valodu.

Tā 1428. g. virsbīskaps Šarpenbergs žēlojās, viņš esot ar sirdssāpēm pārliecinājies, ka liela daļa no priesteriem ne tikai esot vāji vispārīgā izglītībā, bet neprotot ari savu
draudzes locekļu valodu, tāpēc viņš liekot visiem patroniem pie sirds iecelt izglītotus garīdzniekus, kas godīgi dzīvojot un pārvaldot pilnīgi sava ganāmā pulka valodu. Vecākiem priesteriem lai gada laikā pieliekot kaplanu, kas viņu vietā varot izpildīt „svēto sprediķošanas amatu". 

Vēl 1475. gadā pāvests Siksts IV. cildināja mūku darbību Livonijā. Viņi stiprinājot ļaudis katoļu ticībā, un virsbīskaps Miķelis liecināja 1510. g., ka mūki zemnieku starpā sekmīgi strādājot.

Ari Rīgā jau 1524. g. rudenī pulcināja latviešus, kuri līdz tam bija piederējuši pie divām vispārīgām pilsētas draudzēm, Pētera un Jēkaba draudzēm, kādā atsevišķā latviešu draudzē, kurai bija savs īpašs mācītājs ar palīgu. Šie pirmie mācītāji apgādāja šo pirmo latviešu draudzi ari ar garīgām dziesmām, kuras pa daļai pārtulkoja. Bet visi šie celma lauzēji, Rāms, Eks un citi, bija vācieši, kas prata latviešu valodu, jo viņi bija dzimuši iekšzemē.

Pirmais „nevācu predikants", kurš līdz šim ir atrasts vecos rakstos, ir Umurgas garīdznieks, kas 1561. g. piedalījās pie uzbrukuma Krimuldas pilij, lai tūlīt virsbīskapa palīga ļaudis nozvērinātu priekš poļu ķēniņa. Varbūt, ka viņš ir bijis latvietis, bet ievērojot augšā par nosaukumu „predikants" teikto, nezinām, vai viņš piederējis pie katoļiem vai pie luterticīgiem.

Gan 1534. g. Umurgā bija par mācītāju rīdzinieks Jānis Bekers, Lutera piekritējs, kuru 1542. g. sastopam par palīga mācītāju pie Jēkaba baznīcas Rīga. 

***

P. Bērents

***

No Kurzemes latvju tautibas mācītājiem vispazīstamākais ir Vilis Steineks. 
Steineks dsimis 1681. gada, bet par viņa dzimšanas veitu unvecākiem ziņu nav. 1702. gadā viņš iestājās Karalauču universitātē. Karalaučos Steineks paliek līdz 1711. gadam, kad viņu aizina uz Tukumu par mācītāju. 

1712. g. 12. februari viņš tiek iecelts Tukuma draudzē un paliek tur l;idz mūža galam 1735. gadā.

Steineks ir pirmais no zināmajiem latviešiem, kas nodarbojies ar rakstniecību, tulkodams 4 dziesmas. 

J. Šaurums