Ansis Alberings

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas mūzikas pedagoģijas nodaļā docentu Ansi Alberingu par spīti pēdējā laika nogurumam varējām redzēt regulāri - daudzu gadu desmitu godprātīgi veiktajā pasniedzēja darbā. Gan studenti, gan kolēģi sen bija pārliecinājušies, cik interesanti sastapt šo ārēji it kā nepretenciozo, vienkāršo mūziķi, kurš mūžam likās dziļu personisko pārdomu noslēpumainībā iegrimis. Sevī noslēdzies. Ļaužu pulkā vientulīgi kluss. Taču pietika atrast īsto sarunas pavedienu, piemēram, par kādas partitūras atskaņojuma jautājumiem, tās nošu teksta detaļām, drukas kļūdām, lai šķietami grūti pieejamais vīrs atraisītos. Tad atlika tikai apbrīnot docenta erudīciju latviešu kora mākslas klasikā, laikmetīgās mūzikas kultūras jautājumos. Tā bija autoritāte kordirigēšanas metodikā un teorijā. Bet ne tikai. Valda Vikmaņa, vēlāk Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas un Latvijas Konservatorijas pasniedzēju, it īpaši Leonīda Vīgnera pamatīgās ietekmes, arī Rūdolfa Vanaga personības spēks (viņa speciālo kordirigēšanas klasi Ansis Alberings ar izcilību absolvēja 1959. gadā) latviešu mūziķu rindām deva daudzsološu kordirigēšanas speciālistu. It īpaši pēc tam, kad 1962. gadā jaunā mākslinieka rokās nonāca pāragri mirušā Alberta Melbārža lolojums - koris "Kokle". Tieši tur 70./ 80. gadu posmā Ansis Alberings klausītājiem atklāja visu radošo dotību spilgtumu. Smalkjūtīgi klusi latvju mūziķu saimē strādājis un dzīvojis, klusi no tās arī aizgāja... Tik pelnu urnu lūdza novest dzimtās pilsētas kapu kalniņā. (Dziesmusvētki, 01.03.1999)