Andrejs Pablo Mierkalns

Esmu dzimis Rīgā. Bērnību pavadīju galvenokārt Saulkrastos pie saviem vecākiem. Jau četru gadu vecumā, ar saliekamā alfabēta palīdzību, iemācījos lasīt un rakstīt, kopš šī laika mana interese par literatūru nekad nav apsīkusi. Patiešām, jau zēna gados man bija liela bibliotēka un pirmie pašsacerētie dzejoļi. Pamatskolu apmeklēju Rīgā — Viestura pamatskolu, kura bija redzama uz toreizējās trīssantīmu pastmarkas oranžā krāsā. Pēc tam iestājos Rīgas pilsētas pirmajā ģimnāzijā. Paguvu vēl Latvijā nobeigt divas pirmās klases ar visos priekšmetos augstākajām atzīmēm — pieciniekiem. Pēcāk, kara darbības pēc nācās Latviju atstāt un 1945. gada jūlijā izdevās Vācijā atrast savus vecākus — māti, kura taisni bija braukusi mani meklēt un — sastapāmies pusceļos.
Nometņu laikos Vācijā pabeidzu ģimnāziju, bet tas man nenācās viegli, jo sākot ar 1947. gadu visu savu interesi un uzmanību veltīju vienīgi literatūrai un sevišķi dzejai. Es dzejoju ātri un daudz un līdz 1950. gadam man jau bija vairāki tūkstoši deviņrinžu. Parasti mēdzu tos arī ilustrēt.

Starplaikā paguvu vēl būt divu jaunatnes žurnālu redaktors. 1950. gadā aizgāju dienēt pie amerikāņiem tā sauktajos "melnajos". Uzdienēju līdz pirmās klases seržanta grādam, bet praktiski izpildīju virsnieka vietu. Vēlāk, 1952. g. man bija retā laime studēt Brīvās Eiropas universitātē, kura atradās lepnā pilī ar skaistu parku un mazu ezeriņu. Tur es studēju franču valodu un diplomātiju, bet paralēli tam pabeidzu Strasburgas universitātē franču institūtu, turklāt vēl sacerēju savu otro dzeju grāmatu Atlantīdu. Pēc sava pasaules uzskata esmu noteikti universālists, pārvaldu franču un vācu valodas, bet ļoti labprāt lasu arī amerikāņu izdevumus.
1954. gadā saslimu ar plaušām visai nopietni un nācās pavadīt pusotru gadu franču studentu sanatorijā Alpos, pusotra km augstumā. No terases varēja ik dienas redzēt Monblānu — Eiropas augstāko kalnu. Skats uz Izēres ieleju un to ieslēdzošajām kalnu grēdām patiešām bija grandiozs — it kā visa pasaule tās radīšanas acumirklī! Nereti varēju zem sevis, apm 1 km augstumā novērot mākoņu jūru ar tai pāri lidojošām dzērvēm. Sevišķi skaista tā sauktā mākoņu jūra bija mēness gaismā naktī. Šajā sanatorijā atrodoties, es sacerēju savu trešo grāmatu Trādirīdis, kura iznāca 1956. gadā. Vēlākos gados sacerēju un izdevu vēl trīs citas grāmatas: Purpura sirdi, Mīlas universu un 1962. gadā Jaunatdzimšanu, kura, man liekas, varētu būt derīgs iesākums jaunam mākslas virzienam vispār! Patlaban cenšos izdot tālākas savu jauno dzeju grāmatas.
Kad nedzejoju, pārmaiņas pēc ļoti labprāt nodarbojos ar glezniecību, sevišķi ar akvareļiem. Cik paradoksāli tas arī nebūtu, par saviem akvareļiem, lai gan glezniecībā esmu vienīgi amatieris un autodidakts, esmu saņēmis tikai labas atsauksmes, bet dzejā, kur tiešām esmu sava aroda speciālists, man diezgan bieži nācies saņemt visaplamākos un nepamatotākos uzbrukumus. Nu jau kādi 10 gadi kopš vairāk nelietoju alkoholu. Latviski man iznāk sarunāties jau arī kopš 10 gadiem labi, ja kādas stundas gadā! Esmu kļuvis dziļi un pārliecināti reliģiozs un manai dzejai īstais sauklis būtu: Ar mīlu, par mīlu, mīlā! (no grāmatas "Pašportreti", 1965)