Aina Poiša

Dzimusi Jaungulbenes pagasta vecākā Andreja Silenieka un viņa sievas Bertas (18.10.1896)    ģimenē.

1941.g.14. jūn. ģimeni apcietināja, tēvu izveda uz Sverdlovskas apgabalu, kur viņš gāja bojā 1942.g.

Māti, Bertu Silenieci ar meitām Ainu un Noru (dz.9.11.1934) izsūtīja uz Krasnojarskas apgabalu un ar pārējām jaungulbeniešu ģimenēm nometināja Berjozovkas rajona kolhozā "Sirpis un āmurs.". Vēlāk pārsūtīja uz Uakit faktoriju ziemeļos. 1942/43 g. ziemā kad draudēja bada nāve. izglāba mātes zelta rokas, viņa visus izsūtījuma gadus šuva. Pavasarī sākās zveja Beļčana ezerā un varēja atgūt spēkus. Ainai un 2 vācu meitenēm bija jāgāž milzu lapegles un jāgatavo mucu dēlīšus.1945.g. viena pati bija atstāta par zivju pieņēmēju. Drīz varēja doties prom, jo zivis vairs neķērās.

Noru kopā ar citiem skolas vecuma bērniem aizsūtīja uz skolu 300 km attālajā Tutončanas faktorijā. Viņai laimējās sastapt Gulbju ģimeni - māti ar 2 meitām un dēlu, kas Noru pieņēma pie sevis. 

Mamma nebija izturējusi lielo piegriezējas slodzi un ar sirdslēkmi ievietota slimnīcā. Tikmēr bija safabricēta lieta un piesprieda 2 gadus cietumā. Pēc meitas iesniegtā lūguma, lietu par jaunu izskatīja un viņa tika brīvībā. Vēlāk vēlreiz apsūdzēta un 2 g. sodu izcieta sodu Krasnojarskas cietumā. Atbrīvojās 1949.gadā.

1951.gadā Nora bija 16 gadus veca. Lai nebūtu jāstājas izsūtīto uzskaitē, viņa riskēja un aizbrauca uz Rīgu, kur viņu sagaidīja vecākā māsa. Ārija nebija izsūtīta, jo 1941.gadā. studēja Rīgā.

1954.gadā Aina ar māti pārcēlās uz Hakasijas centru Abakanu. Aina bija saslimusi ar tuberkulozi un saņēmusi mutisku atļauju aizbraukt pie māsas uz Rīgu un ārstēties sanatorijā. Latvijā Aina apprecējās

1955.gadā abas - Aina un māte saņēma paziņojumu par atļauju dzīvot dzimtenē.

Avots: Es sapni par dzimteni pagalvī likšu, 1993.g.