Kārlis Gailis

1945.g. maija beigās no Jelgavas cukurfabrikas stacijas Kurzemes katla gūstekņi ešelonā devās uz austrumiem. Jūlija sākumā Vladivostokā bija jāiekāpj kuģī "Sovetskaja Latvija"(kādreiz tas saucās "Hercogs Jēkabs"), uz ziemeļiem iebrauca Magadanas ostā un 400 km  tālāk bija ceļa mērķis - Kolimas sopkas. Darbs bija rakt un skalot zeltu. Reiz visus nometnē pārbaudīja pēc dokumentiem. Izrādījās, ka bija jānoslēdz darba līgums, jo viņi nebija ne gūstekņi, ne sodītie.

Kārlis ziemu pavadīja siltumā, jo bija nozīmēts pie zirgiem. Nākošā gadā pārcelts uz jaunu vietu kalnu ielejā, kur, pēc zelta iegūšanas pirms vakariņām, bija trīsreiz jākāpj kalnā un jānones nocirstie lapegļu baļķi un kārtis. Nevarēja sūdzēties par pārtiku, vasarā atveda 5 tonnas lašu.

Kārlim kā amatniekam darbs atradās būvbrigādē un oktobrī saņēmis pēdējo algu drīkstēja atgriezties Latvijā.

1949.g.martā vēlreiz šķīrās no Ventspils apriņka Ugāles pagasta Vārpām, šoreiz ar ģimeni - sievu un 3 bērniem. Gimene tiek nometināta kolhozā Omskas apgabala Moskaļenku rajonā. Kārlis drīz kļūst invalīds un pāriet darbā lauku brigādē.

1951.g.augustā tiek apcietināts un atgādāts uz Rīgu. Ziemassvētkos tiesa piespriež 25 gadus ieslodzījumā nometnē. Sākumā nonāk invalīdu nometnē Taišetā, pēc tam Čunkas rajonākur nodarbināts celtniecībā.

1956.gada jūlijā pēc amnestijas tiek atbrīvots un dodas pie ģimenes uz Omsku. Septembrī ar sievu jau ir Latvijā. Sāk strādāt celtniecībā.

Avots: Es sapni par dzimteni pagalvī lieku, 1993.g.