Vladislavs Špilmans

Vladislavs Špīlmans (poļu: Władysław Szpilman; dzimis 1911. gada 5. decembrī, miris 2000. gada 6. jūlijā) bija Polijas ebreju pianists, komponists un memuāru autors.

V. Špīlmans kļuva plaši pazīstams pēc biogrāfiskās mākslas Romana Polanska filmas "Pianists" (2002) uzņemšanas, kuras pamatā ir viņa memuāri, kuros aprakstīta izdzīvošana Holokaustā. 

Pianista karjera

V. Špīlmans klavierspēli sāka mācīties Šopēna mūzikas skolā Varšavā.

1931. gadā viņš devās uz Berlīnes Mākslas akadēmiju, kur mācījās pie Leonīda Kreicera (Leonid Kreuzer). 

Kad 1933. gadā pie varas nāca Hitlers, Špīlmans atgriezās Varšavā un ātri kļuva par plaši pazīstamu pianistu kā klasiskajā, tā arī modernajā mūzikā. Špīlmans sakomponēja vairākus skaņdarbus laikā, kad ceļoja pa Poliju kopā ar vijolnieku Broņislavu Gimpelu (Bronislav Gimpel).

1935. gada 1. aprīlī viņš sāka strādāt Poļu radio, kurā darbojās kā pianists, priecējot klausītājus ar klasiskās un džeza mūzikas skaņdarbiem. Tā tas turpinājās līdz vācu iebrukumam Polijā 1939. gada septembrī. Vairākās poļu pilsētās nacisti izveidoja geto nometnes ebrejiem, tajā skaitā arī Varšavā. Špīlmana un viņa ģimenes mājvieta iekļāvās geto nometināšanās teritorijā. Viņš turpināja spēlēt klavieres geto restorānos. Spēlējot viņš tikko spēja apgādāt sevi un pārējos piecus ģimenes locekļus (tēvu, māti, māsas — Regīnu (Regina) un Halīnu (Halina), un brāli Henriku (Henryk)) ar iztiku.

Izdzīvošana Holokaustā

1940. gada 31. oktobrī Vladislava Špīlmana ģimene, tāpat kā visas pārējās ebreju ģimenes, kas dzīvoja Varšavā, piespiedu kārtā tika nometinātas „Ebreju rajonā”, zināmā kā Varšavas geto.

Kad tas tika paveikts, starp viņiem un pārējo pilsētu tika uzbūvēta norobežojoša siena. Lai apgādātu ģimeni, Vladislavam nācās strādāt — sākumā viņš spēlēja Nowoczesna kafejnīcā, kur klātesošie viņa klavierspēlei nepievērsa nekādu uzmanību.

Vēlāk viņš darbojās Siēnas ielas kafejnīcā un Sztuka kafejnīcā Leszno ielā. Abās pēdējās kafejnīcās viņš ieguva pāris jaunu draugu, kā arī uzstājās kopā ar citiem muzikantiem. Ikvienam dzīve geto bija grūta, sevišķi nabadzīgajiem. Cilvēki mira no bada, citiem nebija kur apmesties; kuru katru brīdi pilsētā varēja uzliesmot epidēmija, tā kā dzīves apstākļi bija kļuvuši antisanitāri. Utis bija izplatīta parādība, un tās kalpoja kā dažādu slimību pārnēsātājas, piemēram, epidēmiskā tīfa.

Visi viņa ģimenes locekļi tika nosūtīti uz Treblinkas nāves nometni, ebreju masu iznīcināšanas un koncentrācijas nometni austrumos. Špīlmanam izdevās aizbēgt no vagonu perona (Umschlagplatz), patiesībā, pret viņa paša gribu — viņam palīdzēja ģimenes paziņa, kas sagrāba, izveda viņu no pūļa un aizdzina prom no vilciena. Viņa vārds bija Ichaks Hellers (Itzchak Heller), un viņš strādāja par geto nometnes ebreju policistu. Neviens no Špīlmana ģimenes locekļiem nepārdzīvoja karu. Vladislavs palika geto kā strādnieks un palīdzēja slepus ienest ieročus gaidāmajam Varšavas geto ebreju dumpim. Vairākas reizes viņam izdevās izvairīties no atmaskošanas. Špīlmans palika Varšavas geto līdz tā likvidācijai un slēpās arī pēc tam, kad ebreju tajā vairs nebija.

Kā memuāros rakstīts, Špīlmans atrada vietas Varšavā, kur paslēpties, un izglābās, pateicoties saviem draugiem no Poļu radio, kā arī citiem mūziķiem. Viņš tiek uzskatīts par pazīstamāko no tā saucamajiem Varšavas Robinsoniem Krūzo, kas slēpās Varšavas drupās.

1944. gada novembrī Vladislavs slēpās kādā pamestā mājā, kur viņu atrada kāds vācu virsnieks. Pārsteidzoši, taču viņš Špīlmanu nenogalināja, un, uzzinājis, ka Špīlmans spēlē klavieres, palūdza uz tām kaut ko nospēlēt. Pēc tam oficieris parādīja Špīlmanam labāku paslēpšanās vietu un vairākas reizes nesa maizi un ievārījumu. Viņš iedeva pianistam arī vienu no saviem mēteļiem, lai aukstajā laikā būtu silti. Vladislavs Špīlmans nezināja vācieša vārdu līdz pat 1951. gadam. Viņa vārds bija Vilms Hozenfelds (Wilm Hosenfeld). Lai gan Špīlmans un citi poļi centās panākt Hozenfelda atbrīvošanu, viņš nomira Padomju karagūstekņu nometnē 1952. gadā.

Poļu radio

1935. gadā Vladislavs Špīlmans sāka strādāt Poļu radio par pianistu. 1939. gadā radiopārraidē muzikants bija skaņdarba vidū, kad vācu uguns skāra radio ēku un spēli nācās pārtraukt. Tā bija pēdējā dzīvās mūzikas pārraide līdz pašām kara beigām. 

1945. gadā Špīlmans atsāka darbu Poļu radio: rūgti, taču viņš uzsāka pārraidi ar Šopēna Nocturne in C sharp minor (Lento con gran espressione) — šo pašu skaņdarbu viņš spēlēja, kad bumbas skāra Poļu radio studiju, pārtraucot pārraides translāciju 1939. gada 23. septembrī.

No 1945. līdz 1963. gadam Špīlmans bija Poļu radio Mūzikas departamenta direktors. Šajā laikaposmā viņš sakomponēja vairākus simfoniskos darbus un apmēram 500 dziesmas, kuras Polijā ir populāras arī joprojām, tāpat arī mūziku radio un filmām.

1961. gadā Polijā viņš uzsāka un organizēja Sopotas Starptautisko dziesmu festivālu un dibināja Poļu autoru populārās mūzikas savienību.

Kompozīcijas

Špilmana sakomponētajās kompozīcijās iekļāvās Life of the Machines (1932. g.), Violin Concerto (1933. g.), Waltzer in the Olden Style (1937. g.), skaņu ierakstu celiņi Swit, dzien i noc Palestyny (1934. g.), Wrzos (1937. g.) un Dr. Murek (1939. g.), Concerto for Piano and Orchestra (1940. g.), Paraphase on Own Themes (1948. g.), Ouverture for Symphonic Orchestra (1968. g.) un citi.

1950. gados viņš uzrakstīja 40 dziesmas bērniem, kā dēļ 1955. gadā saņēma godalgu no Poļu komponistu savienības.

No 1935. līdz 1972. gadam viņš uzrakstīja ap 500 dziesmu. Vairāk nekā 100 no tām ir labi zināmas Polijā arī šodien.

Špimans uzstājās kā solists, un arī ar vijolniekiem Broņislavu Gimpeli (Bronislav Gimpel), Romanu Tonenbergu (Roman Totenberg), Īdu Hendeli (Ida Haendel) un Henriku Šeringu (Henryk Szeryng). 1963. gadā Špīlmans un Gimpels nodibināja Varšavas Klavieru Kvintetu, kura sastāvā bija arī Špīlmans. Tajā viņš uzstājās koncerttūrēs visā pasaulē līdz pat 1986. gadam.

Memuāri

1945. gadā, īsi pēc kara beigām, Špīlmans sarakstīja memuārus par viņa izdzīvošanu Varšavā. Viņš publicēja savu grāmatu ar nosaukumu Śmierć Miasta (no poļu valodas:Pilsētas nāve), taču drīz to apspieda padomju varas institūcijas. Destaļinizācijas periodā 1950. gados grāmata tika iespiesta un publicēta lielākos apjomos. Sākumā tika izlaistas dažas grāmatu kopijas, un Vilma Hozenfelda pilsonība tika mainīta uz Austrijas.

1998. gadā Špīlmana dēls Andžejs Špīlmans (Andrzej Szpilman) atkārtoti publicēja tēva darbu, sākumā Vācijā — ar nosaukumu Das wunderbare Überleben (no vācu valodas:Brīnumainā izdzīvošana), ko izdeva Ullstein Verlag — lielākā vācu izdevniecība. Tālāk sekoja Anglija — te grāmatas nosaukums bija The Pianist (no angļu valodas:Pianists). 1999. gada martā notiekošajā Ebreju grāmatu nedēļā Vladislavs apmeklēja Londonu, kur tikās ar angļu lasītājiem, ar nolūku reklamēt savu slavu guvušo grāmatu. Vēlāk tā tika tulkota vairāk nekā 30 valodās. 2002. gadā Romans Polaņskis režisēja mākslas filmu ar nosaukumu "Pianists", taču Špīlmans aizgāja mūžībā tā arī nepiedzīvojis tās pirmizrādi. Filma saņēma vairākas godalgas.

Špīlmana dēls Andžejs apkopoja un izdeva disku ar ievērojamākajām tēva kompozīcijām — Wendy Sings the Songs of the Pianist (ierakstu kompānija "Universal Music"). Citi diski ar Špilmana kompozīcijām — Works for Piano and Orchestra by Wladyslaw Szpilman — iekļaujot muzikantus: Evu Kupicu (Ewa Kupiec) (klavieres), Džonu Akselrodu (John Axelrod) (diriģents) un Berlīnes Radio Simfonisko orķestri (2004. g.) (ier. komp. "Sony BMG"), Original recordings of The Pianist un Władysław Szpilman—Legendary recordings (ier. komp. "Sony classical").

Nāve

Špīlmans nomira Varšavā 2000. gada 6. jūlijā, 88 gadu vecumā. Viņš tika apglabāts Powązki militārajā kapsētā.