Jānis Burkāns

Jānis Burkāns - gandrīz vai leģendām un nostāstiem bagāta persona Jēkabpilī 80.gadu vidū. 

Dzīvojis Ābeļu salā savrup ar savu sievu Martu. Apkārtējie tajā laikā salu pēc šāda nosaukuma nezināja. Priekš visiem - tā bija Burkānsala. Audzinājis trušus un aitas. Pats Burkāns nesmēķēja, nelietoja alkoholu, nelamājās un vienmēr atstāja inteliģenta un izglītota cilvēka iespaidu.

Novadnieki viņu atceras ar labu vārdu. Interesanti, ka Burkānu kā reti inteliģentu un gudru sarunu biedru atceras arī izmeklētāji, kuri viņu bija vairākkārt pratinājuši saistībā ar šaušalīgiem notikumiem, kuri reāli notika pilsētā un ko vēl vairāk pastiprināja jau tautā klīstošās nevalodas un nostāsti par Burkānu, viņa pārvaldīto salu un vispār notiekošo pilsētā.

***

EGILS LUKJANSKIS

5.6.1993

Lieta (2) Es skumji pasmaidu. Romāna rakstīšanai nav laika. No četrpadsmit  sējumu biezās, Joprojām vēl nepabeigtās krimināllietas materiāliem es diemžēl koncentrētā veidā varu izmantot tikai to, kas ietilpst nelielā avīzes rakstā.. .

Un tā ir 1987. gada 4.augusta vakars. Jēkabpilī pie Daugavā esošās Ābeļu salas krastiem (nelielā līcītī) pēkšņi upes straume no savām tumšajām dzīlēm virspusē uznes kāda vīrieša līķi. Tas ir pilnīgi kails, drausmīgi sakropļots un tam pie vidukļa ar stieplēm piesiets liels dzelzceļa sliedes gabals. Uz viņa muguras redzamas apmēram trīsdesmit dziļas naža dūriena rētas. Pamatīgi sadurtas ir arī rokas, kas nepārprotami liecina par šī vīra izmisīgo pretošanos savam slepkavam vai slepkavām. Nākamajā dienā Jēkabpils prokuratūrā tiek ierosināta krimināllieta, bet vēl pēc dažām dienām uz notikuma vietu izbrauc republikas Prokuratūras izmeklēšanas operatīvā grupa, kuru sākumā vada sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja E. Kostiļkova. Vēlāk šīs grupas priekšgalā Ritas Aksenokas vadībā atrodas sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji Jānis Skrastiņš (tagadējais LR ģenerālprokurors) un Aivars
Borovkovs . . .

Diezgan ātri tiek noskaidrots, ka nogalinātais cilvēks ir rīdzinieks, strādājis rūpnīcā «Ellar» par metinātāju, fiziski ļoti spēcīgs, augums 182 cm, svars ap 100 kilogramu, 1962.—1965. gadā bijis Latvijas čempions klasiskajā cīņā un saucas Viktors Plavinskis. Izrādās, viņam piederējusi personiskā automašīna VAZ-2106, ar kuru viņš visai bieži nelielas peļņas nolūkos vadājis arī pasažierus.

Kā liecināja V. Plavinska meita, slepkavības dienā, tas ir 1987. gada 30. jūlijā, apmēram plkst. 18.20 viņš iebraucis mājās, paēdis vakariņas un pateicis, ka vēlreiz Jāaizbraucot uz Ogri, kurp jau pa dienu esot aizvedis vairākus cilvēkus. Tagad atkal. Solot četrdesmit piecus rubļus. V. Plavinskis aizbrauc un. mājās vairs neatgriežas ...

Izmeklētāji apskata salu.

Tā ir apmēram vienu kvadrātkilometru liela, un uz tās atrodas trīs mājas, no kurām tikai viena ir apdzīvota. Tās pastāvīgais iedzīvotājs, izrādās, ir rūdīts recidīvists Jānis Burkāns, kas 1979. gadā pēdējo reizi iznācis no soda izciešanas vietas, kur par bandītismu pavadījis piecpadsmit gadus.

Noskaidrojas, ka viņš ir precējies, ar sievu Martu attiecības bijušas ļoti sliktas, abi bieži dzēruši, un J. Burkāns viņu sitis, vairākkārt pat draudēdams nogalināt. Pie mājas saimnieka gandrīz vai vienmēr dzīvojuši vai uzturējušies kriminālās pasaules vīri un tie, ar kuriem J. Burkāns kopā pavadījis garos ieslodzījuma gadus. Tieši uz to laiku atklājās (J. Burkāna pašrakstīts iesniegums Jēkabpils milicijai), ka pēkšņi pazudusi viņa sieva Marta . . .

It kā gatavojusies braukt uz Rīgu pie meitas, bet tur nav aizbraukusi un arī mājās nav atgriezusies.

Nu, labi. Augstākās kvalifikācijas izmeklētāji galu galā atbraukuši tomēr izmeklēt V. Plavinska slepkavības lietu, nevis meklēt no dzērāja vīra aizbēgušu sievu.

Kā parasti, viņi sāk ar vietas apskati. Vai V. Plavinskis nogalināts šeit uz salas, kas varētu būt visticamāk, vai arī slepkavība izdarīta citur? No kurienes viņš iesviests Daugavā? Kur palikusi automašīna? Kas bijuši slepkavas? Pasažieri, kurus viņš vedis, vai citi cilvēki? Varbūt tas ir J. Burkāns un viņa kriminālā kompānija?  Bet kā tādā gadījumā Plavinskis nokļuvis Jēkabpilī uz Ābeļu salas, ja meitai teicis, ka braukšot uz Ogri? Jautājumu radās vesela kaudze, taču atbilžu pagaidām nebija.

Izmeklētāji rūpīgi «ķemmē» salas teritoriju, līdz pārsimt metru no J. Burkāna mājām ierauga svaigi raktu zemi, kas pavirši noklāta ar dažiem koku zariem. Izmeklētāji mazliet pakašā un pēkšņi pārsteigti redz, ka no zemes parādās kāda cilvēka roka .. . Izrādās, tā ir Marta Burkāne. 

Noslepkavota. Pats par sevi saprotams, aizdomas par šo noziegumu tūlīt krīt uz viņas vīru Jāni Burkānu. Pirmajā nopratināšanā viņš ari atzīstas šīs slepkavības izdarīšanā, taču turpmāk visu noliedz. J. Burkāns tiek arestēts un ievietots Jēkabpils milicijas pagaidu izolatorā, kur pēc dažām dienām, acīmredzot apzinoties soda neizbēgamību, izdara pašnāvību pakaroties.

Tā, izmeklējot vienu slepkavības lietu, pilnīgi nejauši tiek atklāta pavisam cita slepkavība- kas, iespējams, nekad tā arī netiktu atklāta vai pat izmeklēta, ja Daugavas straume un viļņi tieši šai vietā nebūtu atnesuši V. Plavinska līķi .. . Interesanti atzīmēt, ka pēc kāda laika tieši šai pašā vietā upe izmeta vēl vienu līķi. Tikai šoreiz tas bija kāds pašnāvnieks.

Rajona laikrakstā «Padomju Daugava» tiek ievietota informācija par V. Plavinska slepkavību, viņa fotogrāfija, un iedzīvotāji tiek lūgti atsaukties un sniegt jebkāda veida palidzību šā nozieguma ātrākā atklāšanā. Ilgi nav Jāgaida. Drīz vien par aculiecinieci piesakās Jēkabpils iedzīvotāja Silvija Skrūve, un izmeklētāji atviegloti uzelpo.

Beidzot daudz kas kļūs skaidrs un saprotams. Un patiesi. S. Skrūves stāstījumā noziegums uzreiz atklājas visā savā baisumā un tiešumā. Todien, tas ir, 1987. gada 31. jūlija vakarā, viņa Jēkabpilī gājusi garām Plavinska automašīnai, kas stāvējusi uz ielas. Plavinskis sēdējis pie stūres, viņam blakus atradies Aleksandrs Ivanovs no J. Burkāna kompānijas, kurš kādu laiku pie viņa dzīvojis un uz kuru izmeklēšanai jau bija radušās zināmas aizdomas par viņa iespējamo līdzdalību slepkavībā. Mašīnas salona aizmugurē sēdējusi jauna meitene, kuru S. Skrūve neesot pazinusi, toties viņa esot pazinusi Ivanovu. Tas uzreiz viņu uzaicinājis sēsties automašīnā un aizbraukt uz Ābeļu salu pie J. Burkāna, kur varēšot pavadīt jautru vakaru. S. Skrūve bijusi ar mieru. Pēc neilga laika viņi nokļūst salā, iekur ugunskuru, ieēd, iedzer un vispār jauki pavada laiku. Bet tad pēkšņi J. Burkāns metas virsū jaunajai meitenei un viņu izvaro. Kad to pašu grasās darīt arī Ivanovs, no savas vietas pieceļas V. Plavinskis un metas meiteni aizstāvēt. Izceļas kautiņš. Ivanovs no zemes veikli paķer nazi, ar kuru tika gatavotas uzkodas un kas piederējis Skrūvei. Ivanovs Plavinski sadur. Ivanovam tūlīt nāk palīgā arī Burkāns, kurš pa to laiku meiteni ir nožņaudzis, un tagad viņi pa abiem galu galā piebeidz arī V. Plavinski. Pēc tam nogalināto izģērbj, drēbes sadedzina ugunskurā, bet pašu līķi, tam piesējuši mājas darbnīcā atrasto sliedes gabalu, iemet Daugavā.
 

Arī meitenes līķis tiek iesviests turpat upē. Tad viņi no salas atgriezušies upes labajā krastā, kur pie Plavinska automašīnas stāvējusi kaut kāda «Volga», kuras vadītājs pazinis Ivanovu. Viņš arī iesēdies Plavinska automašīnā, aizbraukuši uz veco grants karjeru, kur automašīnu, vispirms to «aptīrījuši», nogrūduši apmēram desmit metru dziļā mākslīgi Izveidotā ezerā .. .
 

Izmeklētāji gandarīti. Rādās, ka no sākuma tik bezcerīgi sarežģītā lieta atrisināsies negaidīti ātri un viegli.

Vēl jo vairāk tādēļ, ka tūlīt pēc S. Skrūves norādījuma uz salas patiešām arī atrod diezgan svaigas ugunskura pēdas, pie S. Skrūves tiek atrasts nazis ar asinīm līdzīgiem traipiem un noskaidrojas, ka ap to laiku patiešām arī pazudusi kāda Jēkabpils 1. vidusskolas skolniece .. . Viss sakrīt. Un daudz kas cits. Taču jebkura izmeklēšana, Ja tā tiek veikta rūpīgi un apzinīgi, nekad nepaļaujas tikai uz
mutvārdu stāstījumiem. Liecinieks tas tiešām ir zelta atradums jebkurai izmeklēšanai un tiesai, taču ir vajadzīgi (vai vismaz ļoti vēlami) arī vēl citi pierādījumi, kuru meklējumos izmeklētājiem drīz vien rodas pamatotas šaubas par S. Skrūves tik pārliecinošo stāstījumu . . .
 

Eksperti ugunskura pelnos un oglēs neatrada nekādu sadedzinātu drēbju pazīmes. Akvalangistl norādītajā grantsbedres ezerā neatrada arī noslīcināto automašīnu. Pazudusī meitene atradās. Un drīz vien pati Silvija Skrūve izmeklētājam atzinās, ka visu šo notikumu izdomājusi, lai tikai ātrāk tiktu arestēti Burkāns un Ivanovs, pret kuriem tā jutusi dziļu naidu ... Un tā izmeklētāji ar tukšām rokām atgriezās izejas punktā. Gada laikā tika pārbaudītas dažādas versijas, tika nopratināti daudzi aizdomās turēti cilvēki, kā arī veiktas citas izmeklēšanas darbības un neskaitāmas ekspertīzes, taču . ..
 

Pagaidām lietas izmeklēšana ir apturēta (ne izbeigta!), jo tā arī nekādi nespēja sniegt atbildes ne uz vienu no jautājumiem, kas radās jau krimināllietas ierosināšanas pirmajā dienā, un proti: kurā vietā notikusi pilsoņa V. Plavinska slepkavība? Kur viņa līķis iesviests Daugavā? Kur atrodas viņa automašīna? Kādi ir bijuši slepkavības motīvi? Kas ir slepkavas? No nozieguma dienas tagad
Jau pagājuši seši gadi, taču tas tomēr nav aizmirsts. Un LR Prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji ir pat pārliecināti, ka agrāk vai vēlāk šīs lietas atrisinājums no milzīgās citu noziegumu jūras pēkšņi uzpeldēs, kā kādreiz Daugavas ūdeņos uzpeldēja noslepkavotais cilvēks ...