Viktors Plavinskis

Metinātājs rūpnīcā "Ellar", Latvijas čempions klasiskajā cīņā 1962.-1965.g.

Bija ģimene - sieva, divi dēli un meita.

Tuvāk Daugavas kreisajam krastam, nepilnus četrus kilometrus augšpus Jēkabpils, pa upi gareniski izstiepusies Lielā Ābeļu sala, atgādinot no ūdens izbāztu teiksmaina milža pēdu. Vietējie ļaudis to iedēvējuši arī par Kaupernieku salu — pēc tur esošo māju nosaukuma. Tomēr pēdējos gados visizplatītākā iesauka tai bijusi Burkāna sala — tādējādi pasvītrojot to  vispārzināmo faktu, cik pamatīgi tajā kolhozam neparocīgajā zemes plankumā ar savu saimniecību bija iekārtojies Jānis Burkāns. 

Tiesa, tas vīrs gan nebija nekāds Robinsons — apmērām kilometru garās zemes strēles otrā nostūrī čurnēja vēl divas mājas, taču to likumīgie vai faktiskie īpašnieki tajās uzturējās epizodiski, galvenokārt izmantojot tās par vasaras atpūtas vai lauku darbu sezonas mītnēm. Tāpēc ikdienas sarunvalodās Burkāns tika «kronēts» kā salas faktiskais saimnieks un nedalīts valdnieks.

4. augusta vakarā ilggadējais Daugavas zvejnieks Vilis Ozoliņš lika zušu murdus Burkāna salas austrumgalā. Lai gan  pulksteņa laiks jau tuvojās desmitiem un šīsvasaras kaprīzie padebeši slēpa rietošo sauli, vēl bija pietiekami gaišs, lai salas piekrastes zā|u ēnā laivinieka pieredzējušais skatiens pamanītu tādus kā divus izciļņus tumšajā ūdenī. Laiva lēni slīdēja  tuvāk, un vecais vīrs vēl nepaspēja izdomāt, kas tas par dzīvnieku varētu būt, kad jau skaidri k|uva nojaušamsa cilvēka galvas un pleca apveidi. Vēl tuvāk piebraucot, varēja arī saredzēt, ka ķermenis ir gluži kails. Lielāko da|u no savas dzīves sešdesmit septiņiem gadiem Vilis Ozoliņš bija pavadījis uz ūdeņiem un neba pirmo reizi sastapās ar slīkoni, tāpēc viņam nebija jālauza galva, kā rīkoties. Ar airi uzmanīgi piestūmis atradumu tuvāk krastam un bez steigas novirzījis, lai laivas dzenskrūves virpuļi vai piekrastes atteces to nejauši nevarētu ievirzīt straumē un aiznest, viņš atīrās no malas, tad uzsauca, lai dēls vai sieva apbrauc otrpus salai un sameklē Savicki — Jēkabpils glābšanas stacijas priekšnieku, kas brīvajās dienās arī mitinājās salā un droši vien tepat kaut kur bija. Tad viņš, iedarbinājis motoru, iebrauca Daugavā un vēl kādu stundu turpināja likt murdus, ik pa brīdim uzdungodams prātā iekritušo un nekādi negaistošo meldiņu:
— Upē melnajā peld līķi. ..

Kad atnāca Aloizs Savickis, viņi nosprieda, ka tumsā tik un tā vairs neviens turp nebrauks un darīt jau arī neko nevarēs. Vēlreiz pārlecinājies, ka piekrastes rāmajā ūdenī nekas nav mainījies un arī nemainīsies, viņi tonakt izšķīrās un izklīda pa mājām.

Toties nākamajā rītā, kad izsauktie milicijas darbinieki un ūdenslīdiji pieaicināto klātbūtnē baigo atradumu izcēla malā, uz republikas Prokuratūru aiztrauca telegramma: atrasts nenoskaidrota vīrieša līķis. Bez apģērba, ar daudzām naža dūrienu brūcēm ķermenī. Ap vidu tam apjozta metāla stieple ar piestiprinātu sliedes galu ... 

Dabiski, ka vispirms vajadzēja vismaz noskaidrot nogalinātā personu. Republikas Prokuratūra kopā ar lekšlietu ministriju jau bija izveidojusi operatīvās izmeklēšanas grupu, iekļaujot tajā arī Jēkabpils rajona prokuratūras un iekšlietu da|as labākos darbiniekus, un uzsāka rūpīgu pēdējās nedē|ās reģistrēto bezvēsts prombūtnē esoto pilsoņu pazīmju pārbaudi. Vispirms pa Jēkabpili un tās apkārtni, tad pa līdzās esošajiem rajoniem. Tomēr neviens no pazudušo cilvēku aprakstiem neatbilda atrastajam. Meklēšana pamazām, bet neatlaidīgi vērsās plašumā, līdz nepilnu divu dlennakšu laikā aizsniedza  Rīgas pilsētas Ļeņina rajona milicijā lesniegtu tuvinieku pieteikumu, ka mājās nav atgriezies un pēc «piepelnīšanās»  izbrauciena ar personisko žiguli 30. jūlija pievakarē pazudis 54 gadus vecais  Viktors Plavinskis. Jāatzīst, ka nekādi pārlieku aktīvi   meklēšanas  pasākumi milicijā pa to laiku vēl izvērsti nebija. Jo praksē jau deviņdesmit procentos tādu  gadījumu visas neskaidrības beidzās ar to, ka «pazudušie», nokaunējušies un vainīgi, parasti atgriežas ģimenes klēpī. Nekā neparasta nebija arī šajā gadījumā.

Viktors Plavinskis tolaik bija atvaļinājumā, nekādi citi pienākumi viņu nesaistīja. Ar savu tumši zilo sestā mode|a žiguli viņš izbrauca samērā bieži. Pats nereti brīdināja, lai mājnieki neuztraucas, ja viņš naktī aizkavējas. Tāpēc pieteikumu par pazušanu tuvinieki iesniedza tikai 1. augustā. Ja vien būtu bijušas kaut mazākās aizdomas, ka notikusi nelaime ..

***

Tā arī 14. augustā parādījās jauna versija, un izmeklēšanas redzeslokā nonāca Martas sena paziņa un draudzene Silvija, kura pēdējā laikā diezgan vieglprātīgi bija pasākusi raudzīties uz pasauli, taču tieši šīs uzdzīves dē| viņa teicās kļuvusi par aculiecinieci gandrīz neticamiem šaušalīgiem notikumiem. 

30. jūlija vakarā pilsētā kāds Burkāna paziņa viņu uzaicinājis zilā žigulī, kam pie stūres sēdējis drukns vīrietis, kurš stādījies  priekšā kā Viktors Plavinskis. Tur vēl bijusi arī kāda jauna un skaista meitene, par kuru Silvija pat zinājusi, ka viņa nesen  beigusi vidusskolu. Visi nolēmuši braukt pie Burkāna līksmot un ar laivu pārcēlušies uz salu. Dzēruši uz nebēdu, kamēr Burkāns un tas otrs nolēmuši meiteni izvarot. Tā visiem spēkiem pretojusies un šausmīgi kliegusi, tāpēc   Burkāns viņu nožņaudzis. Kad Plavinskis mēģinājis meiteni aizstāvēt un sācis ārdīties, tie divi viņu nodūruši, drēbes aplējuši ar  benzīnu un sadedzinājuiši, bet abus līķus iemetuši upē.   Silvija bijusi tik piedzērusies, ka nav varējusi ne iebilst, ne pretoties, vienīgi stulbi blenzt uz notiekošo. Pēc tam viņi atkal pārcēlusies pāri Daugavai, aizbraukusi ar zilo automašīnu uz netālajām vecajām grants izstrādnēm un tur žiguli ievēluši ar ūdeni pārplūdušā grants karjerā.

Jāpiebilst gan, ka šajā laikā jau bija noskaidrojušies jauni apstākļi, kas Silvijas liecību lika stipri apšaubīt, tomēr stāstītais jāpārbauda vien bija. Tad arī pierādījās, ka sensāciju un skandalozas slavas kārā sieviete savos dzēruma murgos to visu bija izdomājusi no sākuma līdz beigām. Tas prasīja pamatīgu darbu, lai "izķemmētu" ūdens tilpni.

Šo darbu vadīja pieslēgtais vēl viens sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Jānis Lovniks ar LPSR Prokuratūras prokuroru-kriminālistu Georgu Skudru. Kas tā ir par alkoholisma stadiju un īpašu novirzi, to lai pasaka psihiatri. Cik nešķīstas baumas, spekulējot ar cita nelaimi, ir spējīgi izplatīt daži prātu izkūkojuši indivīdi, par to lai spriež lasītāji paši. Fakts ir tāds, ka Silvija nespēja parādīt ne tēlaini apstāstīto notikuma vietu, ne to, kur vajadzēja būt Plavinska līķim. Jo viņa to gluži vienkārši nezināja. Viņas norādītajā karjerā nekādas automašīnas nebija, nebija pēdu, kas vestu uz turieni, bet nosauktā meitene tika noskaidrota, atrasta, un, paldies Dievam, bija sveika un vesela ... 

Bet pats galvenais, bija radušies apstākļi, kas vedināja uz citu skaidrojumu un liecināja, ka ar līdzšinijiem pierādījumiem Plavinska slepkavība vēl nav atklāta. Turklāt veco Daugavas zvejnieku un straumju pazinēju vērojumi un  speciālistu hidrologu secinājumi lika nojaust, ka nozieguma upuris varētu būt lelaists ūdenī augšpus minētās salas un ka abu līķu vienlaicīga atrašana vienā un tajā pašā vietā Ir gluži vienkārši liktenīga sagadīšanās, apstāk|u sakritība, kas kriminālistikai nav sveša un nebūt nav reta parādība ...

(J. Blaumanis)

***

Milicijas paziņojums

1987. gada augusta sākumā Jēkabpils tuvumā Daugavā tika atrasts pilsoņa Viktora Plavinska līķis. izmeklēšanā noskaidrots, ka šī gada 30. jūlija vakarā Plavinskis ar personīgo automašīnu VAZ-2106, valsts numurs 2749, tumši zilā krāsā, par atlīdzību vedis pasažierus uz Ogri, pēc kā ticis noslepkavots un līķis nogremdēts Daugavā.

Visus, kas 1987. gada 30. jūlijā redzējuši Viktoru Plavinsku vai viņa mašīnu, kā arī tos, kam zināmas persona, kas minētajā laika posmā ieradušās Ogrē minēti veidā, lūdzam nekavējoties ziņot tuvākajā milicijas nodaļā.