Roberts Motivāns
- Geburt:
- Tot:
- 10.01.1951
- Kategorien:
- Opfer eines Unfalls
- Nationalitäten:
- lette
- Friedhof:
- Geben Sie den Friedhof
Beļģijas ogļrači, kas ceļojām ar „Kaiju" uz Jauno Pasauli, vēl smagi atceramies tās grūtās dienas, kad jūra izrāva no mūsu vidus divus no krietnākiem mūsu vīriem. Roberts Motivāns bija „Kaijas" cītīgākais zvejnieks, ne tikai, lai papildinātu vienmuļo un trūcīgo uzturu, bet tā viņam bija sirdslieta. Jau dzimtenē viņš bija zvejojis Daugavā, vairākos ezeros un Vidzemes piekrastes ūdeņos, tā kā viņam netrūka padoms dažādiem zvejas veidiem. Labi prasdams piemēroties vietējām īpatnībām, jau Anglijas piekrastē tika vilkti pirmie lomi, lai gan zvejas piederumi uz „Kaijas" nebija nekādi. Gibraltārā dažās stundās viņš izvilka 150 jūras krabjus un naktīs galvenokārt zušus un makreles. Par zivju trūkumu nevarējām sūdzēties. Tanžerā zveja jau bija grūtāka, jo dokos zivis nebija, bet izbraucot līdzi spāņu zvejniekiem, viņš noskaidroja zvejas vietas tuvējā līcī. Īsā laikā tika sagatavoti zušu āķi un vakaros ar nelielu laiviņu, kopā ar savu zvejas biedru R. Ķūderu brauca tos izmest, bet no rītiem izņemt. Sākumā neveicās, bet nebija ilgi jāgaida uz pirmajiem panākumiem. Rūdolfs Ķūders skaitījās „Kaijas" "diplomēts" makšķernieks. Katru brīvo laika sprīdi viņš izmantoja iemīļotajam sporta veidam un ar paša sagatavotajām makšķerēm apstaigāja visas vietas, kur vien varēja būt kāda zivs. Liktenīgajā, 10. janvāra, rītā lija lietus un pūta brāzmains vējš, bet tas abus draugus neatturēja doties pēc izmestajiem āķiem. Vējš ar lietu vēl strauji pieņēmās, bet tad piepeši noskaidrojās. Pagājušas jau dažas stundas, bet abi draugi vēl nav atpakaļ. Sievas jau paliek nemierīgas, bet citi tās mierina, ka viņi sliktā laika dēļ mazliet aizkavējušies un drīz vien būs atpakaļ. Kad arī vēl pēc vienas stundas abi zvejnieki nav atpakaļ, cita laiva brauc tos meklēt. Tiek pārbraukts viss līcis, bet panākumi nav nekādi. Daži vīri vēl aiziet gar piekrasti un tie, vakarā atgriežoties, var vienīgi pastāstīt, ka laiviņa ir izskalota krastā, bet abi draugi nav atrodami un neviens viņus arī nav redzējis. Vēl atlika cerēt, ka abus būs uzņēmis kāds garāmbraucošs kuģis un tika pārcilātas dažādas izglābšanās iespējas, bet tās visas sabruka trešajā dienā, kad R. Motivānu atrada izskalotu krastā. Apklusa bērnu čalas, kuras uz „Kaijas" netrūka pat kritiskos brīžos, bet vīri pulcējās ap kapteini, lai aizlūgtu par abu draugu dvēseļu mieru.
Abi vīri dzīvoja saskanīgu ģimenes dzīvi un ļoti mīlēja savas meitenītes, bet nebija viņiem lemts pārdzīvot braucienu uz cilvēcigu dzīvi un pārvest savas ģimenes atpakaļ dzimtenē, par ko viņi tik bieži domāja un sprieda. „Kaijas" braucienu vada piedzīvojis jūrnieks, kapteinis Augusts Ulberts, beidzis Kr. Valdemāra jūrskolu ar tālbraucēja kapteiņa grādu. Bērnību pavadījis Bolderājā, zvejnieku un jūrnieku vidū, kur sācis arī savas jūrnieka gaitas. Pārmaiņus, braucot uz dažādiem kuģiem un apmeklējot skolu, viņš paša spēkiem sasniedz augstākās jūrnieku zināšanas. Dažas organizācijas un izpalīdzīgi tautieši palīdz mums pārvarēt pašreizējās grūtības un ceram, ka izdosies pielabot motoru, lai varētu aprīļa sākumā braucienu turpināt. (Mūsu domas, 01.03.1951)
---
Latviešu bēgļu grupa, kas pagājušā gada 6. septembrī savā motorlaivā „Kaija" izbrauca no Beļģijas, pēc vairāk kā gada ilgas klīšanas un pārdzīvotām grūtībām un nelaimēm 27. novembrī sasniedza Ņujorku ar kuģi „Vulcania". Īstenībā šo latviešu bēgļu odiseja sākās jau 1944. gadā, kad tie atstāja dzimteni, un ar ierašanos Ņujorkā arī nav vēl noslēgusies, jo tie cer atkal atgriezties dzimtenē. Uz kuģa tos bija ieradušies sagaidīt Latvian Relief prezidents H. Lielnors, māc. A. Ozols, Latvian Relief pārstāvji J. Zalcmanis un Kaminskis, kā arī latviešu un amerikāņu preses ļaudis. Latviešu grupa, kas bija pieteikusies darbam ogļraktuvēs Beļģijā, bija nostrādājusi obligātos divus gadus pazemē, bet uz darba vietas maiņu nebija izredzes. IRO tos uzskatīja par izvietotiem un nedeva savu palīdzību. Tad uzņēmīgie latvieši nolēma rīkoties uz savu roku un doties prom no vecā kontinenta. Viņi salika kopā savus ietaupījumus un iegādājās laivu, kurā iebūvēja vecu automobiļa motoru un devās jūrā ar nodomu sasniegt Dienvidameriku. Laivu vadīja piedzīvojis jūras kapteinis Augusts Ulberts. Laivā bija 10 vīrieši, 3 sievietes un 4 bērni. Oktobra beigās laiva jau bija sasniegusi Portugāles krastus, kad sabojājās motors un laiva atradās viļņu varā. No laivas signalizēja pēc palīdzības kādam garāmbraucošam kuģim. Gibraltāras komandējošais admirālis nosūtīja glābšanas kuģi, kas ievilka laivu Gibraltārā. Pēc 6 nedēļām pienāca no Vācijas motora daļas. Gibraltārā ilgāk vairs nevarēja uzturēties un Ziemassvētkos laiva saviem spēkiem aizbrauca uz Tanžeru, Āfrikas krastā. Tomēr laiva vairs nebija lietojama tālākam braucienam. Grupai vairs nebija naudas ne tālākam braucienam, ne iztikai. Tad grupas vadītājs Erkens griezās pēc palīdzības pie Latvian Relief un caur latviešu laikrakstiem pie tautiešiem. Palīdzība bija drīz klāt. Bet tad grupu piemeklēja jauna traģēdija. Rūdolfs Ķūders un Roberts Motivāns bija izbraukuši mazā laiviņā zvejot un vētrā noslīka. Viņi atstāja atraitnes ar bērniem. Latvian Relief pielika daudz pūļu, lai dabūtu atļauju nelaimīgiem bēgļiem ieceļot ASV, kas ari izdevās. Kad vīzas bija izgādātas, Latvian Relief sagādāja ceļa naudu, un 18. novembrī 14 cilvēku lielā grupa uzkāpa uz kuģa Gibraltārā, lai dotos uz Ameriku. Materiālu palīdzību grupai sniedza arī Katoļu izvietošanas padome. Viens no grupas locekļiem ieradās Ņujorkā jau agrāk, tas bija sagādājis ceļa naudu privātā kārtā. Grupas vadītājs Erkens, izkāpis Amerikas krastā, teica: „Mūsu trūkums bija liels. Es nezinu, kas ar mums būtu noticis, ja nebūtu pienākusi palīdzība no tautiešiem. Tūliņ pēc tam, kad mēs nosūtījām savu lūgumu, sāka nākt ziedojumi. Mēs bijām tiešām pārsteigti par tautiešu lielo atsaucību. Mēs esam ļoti pateicīgi Lielnora kungam un visiem, kas mums ir palīdzējuši."
Visi iebraukušie ir priecīgi par sirsnīgo sagaidīšanu un ar cerībām skatās nākotnē. No ostas tos aizveda uz pagaidu apmešanās vietām pie Ņujorkas latviešiem, kas piedāvāja pajumti jauniebraucējiem, kamēr tie atradīs darbu. lebraukušās personas ir šādas: Vilis Bernšteins. Kārlis, Emma, Roberts un Kārlis Erkens; Alfrēds Kalniņš; Arvīds Kārkliņš; Pēteris Kļaviņš; Zelma un Ligita Ķūders; Anna un Ērika Motivāns; Eduards Rubans un Augusts Ulberts. (Latvija Amerikā, 01.12.1951)
Keine Orte
Name | Beziehung | Beschreibung | ||
---|---|---|---|---|
1 | Rūdolfs Ķūders | Freund |
Keine Termine gesetzt