Staņislavs Bulaks-Balahovičs

Staņislavs Bulaks-Balahovičs bija baltkrievu izcelsmes Krievijas Impērijas, Krievijas Ziemeļrietumu armijas, vēlāk Polijas armijas virsnieks. Krievijas pilsoņu kara laikā paaugstināts par ģenerālmajoru (1919), Baltkrievijas Tautas Republikas armijas virspavēlnieks.

Dzimis 1883. gada 10. februārī Vidžu (Відзы) miestā pie Braslavas Kauņas guberņā muižas pavāra Nikodima Balahoviča un viņa sievas Juzefas ģimenē.

Mācījās Novoaleksandrovskas (Zarasu) pilsētas skolā, pēc tam Pēterburgas Sv. Staņislava poļu privātģimnāzijā.

Strādājis lauksaimniecībā (1902-1903), tad par grāmatvedi dzelzceļa būvē (1903-1904) un Plātera-Zīberga Lužskas (Городец-Лужский) muižas pārvaldnieku Disnas apriņķī.

Pirmā pasaules kara sākumā 1914. gadā dienēja Kurzemes 2. leibulānu pulkā (Курляндский 2-й лейб-уланский полк), vēlāk 12. armijas 2. kavalērijas divīzijas īpašajā vienībā.

1917. gada janvārī paaugstināts par poručiku.

Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas bija Krievijas Sarkanās armijas 1. partizānu kavalērijas pulka (Лужский 1-ый конный партизанский полк), vēlāk 3. kavalērijas pulka (3-й Петрогадский кавалерийский полк) komandieris.

Igaunijas brīvības cīņu laikā 1918. gada novembrī pret Krievijas Sarkano armiju pārgājis krievu baltgvardu Atsevišķajā Pleskavas korpusā, vēlāk Ziemeļu armijas Atsevišķajā korpusā.

Pēc Gdovas ieņemšanas 1919. gada maijā paaugstināts par pulkvedi,

pēc Pleskavas ieņemšanas 25. maijā viņu iecēla par pilsētas komendantu un jūnijā paaugstināja par ģenerālmajoru.

Pēc Krievijas Ziemeļrietumu armijas sagrāves 1919. gada 1. novembrī iestājās Igaunijas armijas 2. divīzijā.

Pēc Igaunijas-Krievijas pamiera noslēgšanas viņa vienība 1920. gada 2. janvārī apmetās Alūksnē. 

Latgales atbrīvošanas operācijas laikā 1920. gada janvāra beigās vērsās Polijas diplomātiskajā pārstāvniecībā Rīgā ar piedāvājumu stāties Polijas militārajā dienestā.

4. un 5. martā no Vecgulbenes dzelzceļa stacijas divos ešelonos Bulaka-Balahoviča vienība tika pārvesta uz Daugavpili.

 Marta vidū viņš tālāk devās uz Brestļitovsku, kur izveidoja kavalērijas divīziju, kas pēc 21. jūnija iesaistījās Poļu-padomju kara kaujās pret lieliniekiem.

1920. gada oktobrī komandēja Baltkrievijas Tautas republikas armijas atsevišķo vienību (Отдельный отряд войск Белорусской Народной Республики),

1920. gada 14. novembrī viņš sevi pasludināja par Baltkrievijas tautas armijas atamanu.

1920. gada novembra vidū kaujās pie Moziras cieta smagu sakāvi.

Pēc 1920. gada pamiera līguma nosacījumiem 5. decembrī Bulaka-Balahoviča vienība tika izformēta un internēta.

1921. gadā viņš dienēja Polijas armijas ģenerālštābā,

1922. gadā demobilizējās un nodarbojās ar kokrūpniecību, rakstīja grāmatas.

1939. gada Polijas kampaņas laikā organizēja zemessargu vienību Varšavas aizstāvēšanas kaujās 1939. gada septembrī.

Nošauts 1940. gada 10. maijā sadursmē ar vācu patruļu Varšavā.